- Neizskatās, ka tas būtu grūti, - mēģinu runāt nevērīgi, lai gan tukšais ceļš un plašā autostāvvieta, kas spīd saulē, zilie atkritumu konteineri un elektrizētās dzeloņdrātis, kas līkločiem vijas debesīs, tāpat arī mirdzošie, slīpie laboratoriju jumti vieš manī neomulību. Visapkārt nāves klusums - pasaule ir sastingusi gandrīz kā sapnī vai pirms barga negaisa. Negribu atzīties Hanai, tomēr šobrīd atdotu nezin ko, lai tikai mēs pagrieztos atpakaļ uz veco ostu, uzv pazīstamo ielu labirintu un veikaliem.
Lai gan tuvumā neviena nav, jūtos tā, it kā kāds mani vērotu. Sajūta ir ļaunāka nekā parasti, kad mūs novēro skolā, uz ielas vai pat mājās, kad jādomā, kā rīkoties un ko teikt.
- Neizskatās, - Hana spārda netīro ceļu, saceldama putekļu mākoni, kas lēnām nosēžas. - Draņķīga drošības sistēma tik nozīmīgam medicīnas objektam.
- Draņķīga drošības sistēma zoodārzam, - es piebalsoju.
- Es varu to ņemt ļaunā, - aiz muguras atskan balss, un mēs ar Hanu satrūkstamies.
Apcērtos apkārt. Pasaule uz bridi sastingst.
Aiz mums, sakrustojis rokas uz krūtīm un pieliecis galvu, stāv puisis. Viņam ir karameļkrāsas āda un zeltaini brūni mati, kas atgādina rudens lapas.
Tas ir viņš. Puisis, kuru vakar redzēju novērtēšanas beigās. Slimais.
Taču acīmredzot slims viņš nav. Viņam mugurā ir zils sarga formas tērps ar īsām piedurknēm un džinsi, uz apkakles redzama laminēta valdības darbinieka apliecība.
- Uz divām sekundēm aizeju pēc ūdens, - viņš pamāj ar pudeli, ko tur rokā, - un atgriezies redzu ielaušanos skaidrā dienas laikā.
Esmu tik apjukusi, ka nespēju ne pakustēties, ne parunāt. Hana noteikti domā, ka esmu nobijusies, jo tūlīt atbild:
- Mēs neielauzāmies. Neko neesam noziegušās. Vienkārši skrējām garām un... un iemaldījāmies.
Sakrustojis rokas uz krūtīm, puisis sāk šūpoties no papēžiem uz pirkstgaliem.
- Vai tad neredzējāt zīmes? “Ieeja aizliegta. Tikai ar atļaujām”?
Hana novēršas. Ari viņa uztraucas. Es to jūtu. Hana ir simtreiz pašpārliecinātāka par mani, taču ne viena, ne otra neesam pieradušas runāt ar puišiem, kur nu vēl ar sargiem, un laikam Hana saprot, ka viņam ir pietiekami daudz iemeslu mūs aizturēt.
- Laikam nebūsim ievērojušas, - viņa nomurmina.
- Kā tad! - puisis sarauc uzacis. Redzu, ka viņš mums netic, bet dusmīgs ari neizskatās. - Mikroskopiskas. Tikai kādas pārdesmit. Kur nu tādas ievērot!
Bridi viņš novēršas, piemiedzis acis, un man rodas sajūta, ka viņš cenšas novaldīt smieklus. Puisis nemaz neizskatās pēc sarga, vismaz ne pēc tāda, kādi redzēti uz robežas un visā Portlendā - tie gandrīz visi ir resni, drūmi un veci. Atceros, ka vakar ne mirkli nešaubījos - viņš ieradies no Mežonīgās zemes.
Acīmredzot kļūdījos. Puisis pagriež galvu, un es ievēroju nepārprotamu ārstniecības zīmi, procedūras pēdas -trīsžuburainu rētu aiz kreisās auss, kur zinātnieki iedur speciālu adatu, lai pacients nekustētos un viņi varētu veikt procedūru. Cilvēki demonstrē rētas kā godazīmes, un reti kurš izārstētais audzē garus matus; pat sievietes, kas nav nogriezušas matus pavisam īsus, tos rūpīgi atglauž.
Bailes pamazām atkāpjas. Ar izārstētajiem sarunāties nav aizliegts. Uz tādiem gadījumiem segregācijas likums neattiecas.
Nevaru saprast, vai puisis mani ir pazinis vai ne. Ja pazinis, viņš to nekādi neizrāda. Beigās neizturu un izspļauju:
-Jūs. Es jūs redzēju... - Pēdējā mirklī apraujos, nepabeigusi teikumu līdz galam. Es jūs redzēju vakar.
Jūs man pamirkšķinājāt.
Hana ir pārsteigta.
- Vai jūs esat pazīstami?
Viņa uzmet man ašu skatienu, labi zinādama, ka ar puišiem tikpat kā neesmu runājusi, ja nu vienīgi Atvainojiet uz ielas vai Piedodiet, uzkāpjot kādam uz kājas. Ārpus ģimenes loka ar neārstētiem zēniem drīkst sazināties minimāli.
Tāpat ari ar ārstētiem. Izņēmums ir ārsti, skolotāji un tamlīdzīgi speciālisti.
Puisis mani uzlūko. Savaldīga profesionāļa seja, taču varu apzvērēt, ka acis nozibsnī pārsteigumā vai patikā.
- Nē, - viņš rāmi saka, - mēs neesam tikušies. Es to noteikti atcerētos.
Viņa acis atkal nozibsnī - vai izsmējīgi?
- Mani sauc Hana, - draudzene paziņo. - Un tā ir Lēna.
Hana piebiksta man ar elkoni. Droši vien izskatos pēc
beigtas zivs, kas plāta žaunas, tomēr jūtos pārāk aizvainota, lai runātu. Melis! Es taču zinu, ka vakar viņu redzēju, varu galvot.
- Aleksis. Prieks iepazīties.
Pasniedzis roku Hanai, Aleksis nenovērš acis no manis. Tad viņš sniedz roku ari man.
- Lēna, - viņš domīgi novelk. - Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu.
Nezinu, ko teikt. Rokasspiediens liek man justies neveikli, tā, it kā būtu uzvilkusi pieaugušo apģērbu, kas man par lielu. Turklāt nekad neesmu bijusi tik tuvā saskarsmē ar svešu cilvēku. Tomēr Aleksis stāv ar izstieptu roku, tāpēc, mirkli vilcinājusies, sniedzu pretī savējo. Brīdī, kad saskaramies, man cauri izskrien zibens, un es atraujos kā dzelta.
- Saīsinājums no Magdalēnas, - paskaidroju.
- Magdalēna. - Atgāzis galvu un piemiedzis acis, Aleksis skatās uz mani. - Jauki.
Man patīk, kā viņš izrunā manu vārdu. Alekša mutē Magdalēna skan melodiski, nevis lempīgi un stūraini kā skolotājiem. Acis viņam ir maiga dzintara krāsā, un, tajās skatoties, es pēkšņi atceros, kā māte lēja uz pankūkām sīrupu. Nokaunējusies novēršos, it kā Aleksis būtu vainīgs par atmiņu uzurdīšanu - it kā viņš būtu pasniedzies un izrāvis man tās no sirds. Dusmojos pati uz sevi par apjukumu, tomēr sadūšojusies turpinu:
- Es tevi gan pazīstu. Redzēju vakar laboratorijā. Tu sēdēji novērotāju auditorijā un skatījies.
Jau atkal man nav dūšas pateikt Tu skatījies uz mani.
Jūtu, ka Hana uzmet man niknu skatienu, taču neliekos par to ne zinis. Droši vien viņa dusmojas, ka neesmu viņai to izstāstījusi.
Alekša sejā nepakustas ne vaibsts. Acis ir stingas, no smaida - ne ēnas.
- Droši vien tu mani ar kādu sajauci. Sargus novērtēšanas laikā laboratorijā nelaiž. Sevišķi tos, kas strādā nepilnu slodzi.
Mirkli stāvam, skatīdamies cits citā. Nešaubos, ka Aleksis melo, un, redzot viņa sejā bezrūpīgu, laisku smaidu, man gribas viņu iepļaukāt. Savilkusi pirkstus dūrē, dziļi ieelpoju, lai nomierinātos. Pēc rakstura neesmu agresīva. Pati nezinu, kāpēc esmu tā iekarsusi.
Beigās Hana pārtrauc klusumu.
- Te nu bija! Sargs uz pusslodzi un pāris aizlieguma zīmju!
Alekša acis vēl bridi pakavējas pie manis. Pēc tam viņš pievēršas Hanai, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
- Kā to lai saprot?
- Laboratorijas taču vajadzētu apsargāt kārtīgāk. Neizskatās, ka te iekļūt būtu diez ko sarežģīti. v
Aleksis sarauc uzacis.
- Grasāties pamēģināt?
Hana nekustas, un man dzīslās sastingst asinis. Draudzene ir pāršāvusi pār stripu. Ja Aleksis ziņos par mums kā potenciālām piekritējām vai nemierniecēm, vai tamlīdzīgi, mēs mēnešiem ilgi tiksim uzraudzītas un pētītas un uz labu novērtējumu varam necerēt. Man visu mūžu līdz vēmienam būs jāskatās uz Endrū Markusu, kas ar īkšķi ķeksē no deguna puņķus.
Aleksis, laikam ievērojis mūsu izbailes, paceļ abas rokas.
- Neuztraucieties! Es pajokoju. Jūs pēc teroristēm neizskatāties.
Pēkšņi attopos, ka šortos, piesvīdušajos topos un čībās ar atstarotājiem izskatāmies pēc ķēmiem. Vismaz es jau nu noteikti. Hanu gan var noturēt par sporta apģērbu modeli. Jau atkal pietvīkstu, dusmodamās pati uz sevi. Nebrīnos par regulatoru lēmumu nošķirt zēnus no meitenēm, pretējā gadījumā mana dzīve būtu murgs - es visu laiku dusmotos, mēģinātu saglabāt pašcieņu, mulstu un piktotos.