- Pie mums notiek tikai dažādu preču un materiālu pārkraušana, - Aleksis pamāj uz noliktavu rindu. - īstais drošības dienests atrodas tuvāk ēkām. Pilnas slodzes sargi, kameras, elektriskais žogs un tā tālāk.
Hana uz mani neskatās, taču, kad draudzene ierunājas, jūtu viņas balsi iezogamies satraukumu.
- Pārkraušanas vieta? Tāds kā piegādes punkts?
Domās sāku lūgties: Nesarunā muļķības! Nesarunā muļķības! Nepiemini slimos!
- Pareizi.
Hana nepacietīgi mīņājas.
Raidu brīdinošus skatienus, bet viņa neliekas par mani ne zinis.
- Tātad te ieved kravas? Ar medicīnas iekārtām... un tamlīdzīgi?
- Tieši tā.
Jau atkal man šķiet, ka Alekša acis nozibsnī, lai gan viņa sejā nepakustas ne vaibsts. Saprotu, ka viņam neuzticos: kāpēc būtu jāmelo par vakardienu laboratorijā? Varbūt tikai tādēļ, ka viņam tur atrasties ir aizliegts, kā viņš pats teica? Varbūt tādēļ, ka tā vietā, lai palīdzētu tikt galā ar haosu, viņš tikai smējās?
Bet varbūt Aleksis mani tiešām nepazina. Mēs taču saskatījāmies tikai īsu mirkli, un es viņa acīs biju pelēka, neizteiksmīga seja, kuru ātri aizmirst. Neesmu skaista. Arī neglīta ne. Vienkārša, parasta seja kā tūkstošiem citu, kas redzamas ielās.
Aleksis gan ir neparasts. Laikam esmu traka, stāvēdama un runādama ar svešu puisi, lai arī izārstētu, un, kaut gan man reibst galva, es redzu visu neparasti skaidri līdz pēdējam sīkumam. Ievēroju, ka viņam ap rētu vijas matu cirta, to it kā ierāmējot; ievēroju lielās, brūnās plaukstas, žilbinoši baltos zobus un nevainojami veidoto seju. Aleksis ir ģērbies izbalējušos džinsos ar pazeminātu jostasvietu, un viņa krosenēm ir neparastas auklas zilas tintes krāsā, it kā viņš būtu tās apstrādājis ar pildspalvu.
Interesanti, cik Aleksim gadu? Izskatās, ka tikpat, cik man, lai gan varētu arī būt mazliet vairāk, varbūt deviņpadsmit. Mirkli pārlieku, vai viņš jau ir sapārots. Protams, ir, noteikti!
Esmu kādu brīdi uz viņu blenzusi, kad Aleksis strauji pagriežas un palūkojas manī. Noduru galvu, mirkli pārdzīvodama iracionālas šausmas, ka viņš varētu būt nolasījis manas domas.
- Labprāt apskatītu jūsu saimniecību, - Hana ierunājas.
Aleksim neredzot, lūkoju draudzenei iekniebt, bet viņa izvairās, laikam juzdamās vainīga. Labi, ka Hana vismaz nesāk viņu izprašņāt par vakardienu, ar saviem jautājumiem novedot mūs līdz cietumam vai pratināšanai.
Aleksis pamet gaisā ūdens pudeli un noķer to ar vienu roku.
- Varat man ticēt, te nav ko redzēt. Ja nu vienīgi aizraujaties ar rūpnieciskiem atkritumiem. To gan te ir bez sava gala. - Viņš pamāj uz konteineru pusi. - Jā, un vēl te ir labākais skats uz līci visā Portlendā.
- Tiešām? - Hana sarauc degunu, acumirklī zaudējusi interesi par savu detektīva uzdevumu.
Aleksis pamāj, atkal pamet pudeli un noķer. Iezīmējot gaisā loku, ūdens saulē iemirdzas kā dārgakmens.
- To gan es varu jums parādīt, - viņš saka. - Ejam!
Personiski man vairāk par visu gribas laisties lapās, bet
Hana atsaucas:
- Ar lielāko prieku!
Man neatliek nekas cits kā vilkties nopakaļ, klusībā lādot draudzenes ziņkārību par visu, kas saistīts ar slimajiem, un soloties nekad vairs neļaut viņai izvēlēties skrējiena maršrutu. Hana un Aleksis iet pa priekšu, un es uzlasu viņu sarunas drumslas: viņš saka, ka mācoties koledžā, nesaklausu gan, kurā; Hana pastāsta, ka mēs šogad beigsim skolu. Aleksis saka, ka viņam ir deviņpadsmit gadu, bet Hana paziņo, ka mums abām pēc dažiem mēnešiem apritēs astoņpadsmit. Par laimi, ne viens, ne otrs nepiemin vakardienas izjukušo novērtēšanu.
Ceļš savienojas ar citu, mazāku piebrauktuvi, kas vijas paralēli Forstritai, strauji pagriežoties augšup uz Austrumu promenādi. Parādās garas metāla noliktavu rindas. Saule nepielūdzami karsē, un man drausmīgi slāpst, tomēr, kad Aleksis pagriežas un piedāvā savu ūdens pudeli, strauji un pārāk skaļi atsakos. Bail pat domāt, ka es varētu ar muti pieskarties tur, kur tikko bija viņa lūpas.
Tikuši līdz virsotnei, mēs visi esam nedaudz aizelsušies. Pa labi kā milzīga atvērta karte plešas līcis - dzirkstoša, mirdzoša zilganzaļa pasaule. Hana sajūsmā iespiedzas. Aina tiešām ir burvīga. Debesīs drūzmējas mākoņi, kas atgādina dūnu spilvenus, virs ūdens laiski riņķo kaijas, veidojot rakstus, kas tūlīt izgaist.
Hana pasper dažus soļus uz priekšu.
- Vienreizēji! Kolosāli, vai ne? Lai cik ilgi es te dzīvotu, šis skats man nekad neapnīk.
Pagriezusies pret mani, viņa turpina:
- Laikam tagad ir vislabākais laiks vērot okeānu. Dienas vidū, saulainā laikā. Izskatās kā fotogrāfijā, vai ne, Lēna?
Kalna virsotnē tīksmi baudot vēju, kas brāžas gar kājām un rokām un patīkami atvēsina, un priecājoties par saulē mirdzošo ūdeni, esmu gandrīz aizmirsusi, ka ar mums kopā ir Aleksis, kurš turas gabaliņu aiz muguras un kopš uzkāpšanas kalnā klusē.
Tāpēc satrūkstos, kad viņš pieliecas un iečukst man ausī vienu vārdu: Pelēkā.
- Ko? - Apsviežos riņķī, un sirds man lec laukā no krūtīm.
Hana, uzgriezusi muguru līča ūdeņiem, nebeidz vien nožēlot, ka nav paķērusi līdzi fotoaparātu, un purpina, ka nekad nav tā, kā vajag. Aleksis ir pieliecies man pavisam tuvu - tik tuvu, ka redzu katru viņa skropstu kā filigrāni gleznotā portretā uz audekla, un šobrīd viņa acīs burtiski dejo gaisma un deg uguns.
- Ko tu teici? - pa pusei nočērkstu, pa pusei nočukstu.
Aleksis pieliecas vēl tuvāk. Viņa acis liesmo, un viss mans
ķermenis kaist kā ugunī. Nekad vēl neesmu bijusi tik tuvu kādam puisim. Man ir bail, ka tūlīt noģībšu vai aizskriešu prom, taču nespēju pakustēties.
- Es teicu, ka man okeāns labāk patīk pelēks. Ne īsti pelēks, drīzāk bāls, tādā nenosakāmā krāsā. Man tā saistās ar sajūtu, ka tūliņ notiks kaut kas labs.
Viņš atceras! Viņš tur bija! Pamats zem manām kājām izgaist tāpat kā sapni par māti. Neredzu neko, tikai Alekša acis, kurās ēnas mijas ar gaismu.
- Tu meloji, - beigās izdvešu. - Bet kāpēc?
Aleksis neatbild. Mazliet atrāvies no manis, viņš saka:
- Saulrietā, protams, te ir vēl skaistāk. Ap pusdeviņiem debesis deg kā ugunis, sevišķi tālajā galā. Tev tas noteikti jāredz. - Aleksis apraujas, un, lai ari balss plūst klusi un nevērīgi, jūtu, ka viņš grib teikt ko svarīgu.
- Šovakar te noteikti būs neaprakstāmi skaisti.
Manas smadzenes sāk darboties un lēnām apstrādāt
Alekša vārdus un balsi. Beigās man pielec: viņš taču nosauca vietu un laiku.
- Vai tu mani ielūdz...? - Nepagūstu pabeigt, kad pieskrien Hana un sagrābj mani aiz rokas.
- Augstā debess, - viņa smejas. - Vai tu spēj noticēt, ka ir jau pāri pieciem? Tagad gan mums jāiet!
Hana velk mani projām tik aši, ka nepagūstu iebilst, un, kad iedomājos pamest skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai Aleksis mūs vēro vai dod man kādu zīmi, viņš jau ir pazudis.
Sestā nodaļa
Mammu, palīdzi tikt man mājās,
Mežā es esmu apmaldījies.
Redzu vilkati, pretīgu plušķi,
Kas rāda zobus un iekost grib kājās.
Mammu, palīdzi tikt man mājās.
Mežā es esmu apmaldījies.