Redzu vampīru, vecu kraķi,
Kas rāda zobus un iekampt grib kaklā.
Mammu, negaidi mani vairs mājās,
Šķiet, es nepārnākšu, vai dzirdi,
Satiku slimo un iemīlējos,
Viņš paņēmis sev ir manu sirdi.
“Bērna mājupceļš”. Šūpļadziesmas un tautas pasakas. Kori Levinsona redakcijā
Vakarā es nespēju koncentrēties. Klādama vakariņu galdu, nejauši ieleju Greisijas sulas glāzē vīnu, bet tēvoča vīna glāzē - apelsīnu sulu, pēc tam, rīvējot sieru, vairākas reizes iegrūžu nagus rīvē, līdz krustmāte patriec mani no virtuves, teikdama, ka savos ravioli negrib redzēt ādas gabaliņus. Atceros Alekša pēdējos vārdus, gaismēnas viņa acīs un neparasto sejas izteiksmi - it kā viņš aicinātu mani uz tikšanos. Ap pusdeviņiem debesis deg kā ugunīs, sevišķi tālajā malā. Tev tas noteikti jāredz...
Vai tiešām iespējams, kaut nedaudz iespējams, ka ar šiem vārdiem Aleksis gribēja man ko teikt? Vai tiešām viņš grib mani satikt?
No šīs domas man griežas galva.
Domāju arī par to vārdu, kuru Aleksis klusi iečukstēja man ausī: Pelēkā. Tātad viņš tiešām bija laboratorijā, redzēja mani un atceras! Jautājumi drudžaini drūzmējas manā galvā, it kā slavenā Portlendas migla būtu atbrāzusies no okeāna un iesēdusies manās smadzenēs, neļaujot tām strādāt normālā režīmā.
Krustmāte beigās ievēro, ka ar mani nav labi. Pirms vakariņām, kā allaž, palīdzu Dženijai izpildīt mājasdarbu, pārbaudīdama, kā viņa zina reizrēķinu tabulu. Mēs sēžam viesistabā uz grīdas, turpat blakus ēdamistabai (pareizāk sakot, nišai, kurā ir tikai galds un seši krēsli). Uzlikusi darba burtnīcu uz ceļiem, skaidroju Dženijai uzdevumu, taču tikmēr prāts autopilotā klaiņo zilās tālēs. Precīzāk, piecus, komats, četrus kilometrus no šejienes - purvainā līča krastā. Attālumu zinu tāpēc, ka no mājām uz turieni būtu jāskrien labs gabals. Tagad rēķinu, cik ātri varētu tur nokļūt ar divriteni, beigās iekaustīdama sevi par tādām domām.
- Septiņi reiz astoņi?
Dženija sakniebj lūpas.
- Piecdesmit seši.
- Deviņi reiz seši?
- Piecdesmit divi.
Ja tā padomā, nav taču likuma, kas aizliegtu runāt ar izārstēto. Viņi nav bīstami un var būt nedziedināto darbaudzinātāji un vadītāji. Aleksis ir tikai gadu vecāks par mani, tomēr mūs šķir nepārvarama plaisa - procedūra. Tikpat labi viņš varētu būt mans vectēvs.
- Septiņi reiz vienpadsmit?
- Septiņdesmit septiņi.
- Lēna!
Izlīdusi no virtuves nišas garām galdam, Dženijai aiz muguras stāv krustmāte. Negribīgi atgriezdamās īstenībā, samirkšķinu acis. Kerola izskatās nobažījusies.
- Vai kaut kas noticis?
- Nē! Kāpēc tu tā domā?
Ātri nolaižu acis. Man nepatīk krustmātes skatiens, kas ieurbjas manas dvēseles ļaunākajos stūrīšos. Jūtos vainīga par to vien, ka domāju par kādu puisi, lai ari izārstētu. Ja krustmāte to zinātu, tad teiktu: Ai, Lēna, uzmanies! Neaizmirsti, kas notika ar tavu māti, un beigās piebilstu: Tādas slimības mēdz pārmantot.
Pētu padilušo paklāju uz grīdas. Kerola pieliecas, paķer Dženijas darba burtnīcu un savā skaidrajā, spalgajā balsī skaļi noskaita:
- Deviņi reiz seši ir piecdesmit četri, - viņa ar troksni aizcērt darba burtnīcu, - nevis piecdesmit divi, Lēna. Jādomā, ka reizrēķinu tu zini?
Dženija parāda man mēli.
Aptveru, ka esmu kaut ko palaidusi garām, un piesarkstu.
- Atvaino. Laikam... esmu izklaidīga.
Uz mirkli iestājas klusums. Kerolas skatiens aizķēries man pie skausta. Jūtu tur viņas degošās acis. Ja viņa ilgi tā skatīsies, sākšu vai nu kliegt, vai raudāt, vai ari atzīšos.
Krustmāte uzmet man saprotošu skatienu.
- Tu laikam domā par novērtēšanu, vai ne?
Atviegloti nopūšos un jūtos tā, it kā būtu nometusi no pleciem smagu nastu.
-Jā. Laikam gan.
Uzdrīkstos krustmāti uzlūkot, un viņa raida sev raksturīgo ašo smaidu.
- Saprotu, tu uztraucies, ka jāiet otrreiz. Bet padomā labi: šoreiz tu būsi vēl labāk sagatavojusies.
Pamāju, tēlodama prieku, lai gan sirdi sāk grauzt vainas apziņa. Par novērtēšanu šorīt neesmu pat iedomājusies -nevienu pašu reizi.
-Jā, tev taisnība.
- Bet tagad nāciet! Laiks vakariņām!
Krustmāte pastiepj roku un pārlaiž to man pār pieri. Viņas pirksti ir vēsi un nomierinoši un pieskāriens - tik ašs kā viegla vēja pūsma. Manī uzbango sirdsapziņas pārmetumi, un tagad pašai grūti noticēt, ka pirmīt vispār apsvēru gājienu uz līci. Tā būtu nepiedodama kļūda. Uz vakariņām eju, juzdamās tīra un viegla kā spalviņa, - tik laimīga kā pirmajā dienā pēc ilgas slimības.
Taču, man sēžot pie galda, atgriežas ziņkāre un arī šaubas. Nespēju sekot sarunai. Domāju tikai par vienu: Iet? Neiet? Iet? Neiet? Tēvocis kaut ko stāsta par saviem klientiem, un visi smejas, tāpēc smejos arī es, taču skaļāk un ilgāk par citiem. Visi raugās manī, pat Greisija, saraukusi deguntiņu kā šunelis, kas saodis jaunumus.
- Kas tev kaiš, Lēna? - tēvocis jautā, sakārtodams brilles, it kā gribēdams redzēt mani skaidrāk. - Tu liecies drusku jocīga.
- Viss kārtībā.
Slidinu pa šķīvi ravioli. Parasti varu apēst puspaciņu, sevišķi pēc gara skrējiena, un vēl uzēst pa virsu saldo, bet šodien esmu norijusi tikai pāris kumosu.
- Esmu drusku sastresojusies, nekas vairāk.
- Liec viņai mieru, - krustmāte iejaucas. - Cilvēks uztraucas par novērtēšanu. Tur negāja gluži tā, kā plānots.
Kerola pievēršas tēvocim, un abi pārmij ātrus skatienus. Jūtu uzvilnījām satraukumu. Reti kad viņi tā saskatās - bez vārdiem, taču daiļrunīgi. Kerolas un Viljama saziņa lielākoties aprobežojas ar parastu sarunu - viņš stāsta par darbu, viņa - par kaimiņiem. Kas vakariņās?Jumts caurs. Tā un šitā. Gaidu, ka viņi pieminēs Mežonīgo zemi un slimos. Taču tēvocis tikai pašūpo galvu.
- Tādi pārpratumi jau notiek vienā laidā. - Viņš ar dakšiņu baksta ēdienu. - Nesen lūdzu Endrū pasūtīt trīs kastes apelsīnu sulas. Bet šis sajauc kodus, un ziniet, ko mums beigās atsūta? Tris kastes ar bērnu putriņām! Tad es viņam teicu tā: Bet, Endrū...
Es atkal atslēdzos no sarunas, priecīga, ka tēvocis ir tik pļāpīgs, un laimīga, ka krustmāte nostājusies manā pusē. Kautrīgam cilvēkam laba dzīve: kad gribi, lai liek tevi mierā, neviens neuzbāžas. Pametu skatienu uz virtuves pulksteni. Tas rāda pusastoņi, un mēs pat vēl neesam pavakariņojuši. Pēc tam man būs jāpalīdz novākt galdu un nomazgāt traukus, un tas ilgs veselu mūžību. Trauku mazgājamā mašīna patērē daudz strāvas, tāpēc mēs traukus mazgājam ar rokām.
Aiz loga sauli jau caurvijušas zeltaini sārtas šķiedras. Tā izskatās kā konfekte, kas griežas pie Sugar Shack veikala: spīdīga, garena un krāsaina. Šovakar tiešām būs skaists saulriets. Alkas doties uz līci ir tik spēcīgas, ka ieķeros ar rokām krēsla malās, lai nepielēktu kājās un nemestos laukā pa durvīm.
Beigās piespiežu sevi neuztraukties un paļauties uz veiksmi vai likteni, vai kā nu to sauc. Ja tūlīt pabeigsim ēst un ātri nomazgāšu šķīvjus, vēl pagūšu. Ja ne, sēdēšu mājās. Pieņēmusi šo lēmumu, jūtos neizsakāmi labāk un pat apēdu vēl dažus kumosus, bet Dženija (īsts radars), visu laiku ēdusi nesteigdamās, pēkšņi aši izēd šķīvi, un krustmāte paziņo, ka varu novākt galdu.