Pieceļos un ķeros pie šķīvju novākšanas. Pulkstenis jau rāda gandrīz astoņi. Pat ja es nomazgātu traukus triecien-tempā - piecpadsmit minūtēs -, tik un tā būtu grūti tikt norunātajā vietā līdz pusdeviņiem un varētu pat nesapņot par atgriešanos pulksten deviņos, kad neārstētajiem pilsēta izsludinājusi komandantstundu.
Ja mani notvers uz ielas pēc deviņiem...
Godīgi sakot, nezinu, kas būs. Līdz šim komandantstundu nekad neesmu pārkāpusi.
Brīdī, kad esmu samierinājusies, ka nokļūt līdz līcim un atgriezties mājās pirms deviņiem nebūs iespējams, krustmāte mani necerēti pārsteidz. Kad sniedzos pēc šķīvja, viņa mani aptur.
- Šovakar tev trauki nav jāmazgā, Lēna. Es pati tikšu galā.
Runādama viņa pastiepjas un papliķē man pa roku. Kā vienmēr, pieskāriens ir ašs un vēss kā vējš.
Vēl neaptverdama savu laimi, noberu:
- Zini, man vajadzētu aši aizskriet līdz Hanas mājām.
- Tagad? - Krustmātes sejai pārslīd ēna (satraukums vai aizdomas?). - Tūlīt būs jau astoņi.
- Zinu. Mēs... viņai ir grāmata, kas man jāpaņem. Tikko atcerējos.
Aizdomas, neapšaubāmas aizdomas omulīgi ieņem Kero-las sarauktās uzacis un sakniebtās lūpas.
- Bet jums taču vairs nav kopīgu stundu. Eksāmeni garām. Kas tā par tik svarīgu grāmatu?
- Tā nav mācību grāmata. - Nobolu acis, mēģinādama apburt Kerolu ar tēlotu bezrūpību, lai gan delnas man sasvīdušas un sirds lec laukā pa krūtīm. - Tā ir instrukcija ar norādījumiem. Novērtēšanai. Hana zina, ka man jāgatavojas rūpīgāk, jo vakar gandrīz izgāzos.
Krustmāte un tēvocis atkal aši pārmij skatienus.
- Pēc stundas ir komandantstunda, - viņa paziņo. - Ja tevi noķers...
Satraukumā vairs nevaldu pār sevi.
- Es taču zinu par komandantstundu, - nošņācu. - Visu dzīvi to vien dzirdu.
Mirkli jūtos vainīga, ka vārdi izsprukuši no mutes, un, nodūrusi acis, vairos no Kerolas skatiena. Līdz šim neesmu runājusi viņai pretī un vienmēr esmu centusies būt pacietīga, paklausīga un laba, allaž esmu mēģinājusi būt pēc iespējas neredzamāka, jauka meitene, kas novāc no galda traukus un noņemas ar bērniem, izpilda visus mājasdarbus, klausa un nepaceļ galvu. Zinu, ka esmu Kerolai parādā: viņa pēc mātes nāves pieņēma mūs abas ar Rei-čelu savās mājās. Ja nebūtu krustmātes, es droši vien nīktu bērnunamā - neizglītota, neievērota, paredzēta darbam kautuvē, varbūt aitu vai govju mēslu tīrīšanai un tamlīdzīgi. Varbūt (varbūt!), ja paveiktos, es tiktu pie apkopējas darba.
Audžuvecāki negrib bērnu ar slimības aptraipītu pagātni.
Žēl gan, ka nevaru nolasīt Kerolas domas. Man nav ne jausmas, kas viņai prātā: droši vien viņa analizē manu uzvedību un cenšas nolasīt kaut ko no manas sejas izteiksmes. Es nedaru neko ļaunu, neviens no tā necietīs, viss būs kārtībā, domās atkārtoju bez sava gala, slaucīdama delnas džinsos un droši vien atstādama tajos sviedru pēdas.
- Pasteidzies! - krustmāte beigās saka, un es zibenīgi metos augšā pa kāpnēm, lai nomainītu sandales pret kedām.
Pēc minūtes vai divām jau skrienu lejā pa kāpnēm un beidzot tieku laukā pa durvīm. Krustmāte tikmēr paguvusi tikai ienest šķīvjus virtuvē. Kad skrienu garām, viņa kaut ko uzsauc, taču es jau esmu pie durvīm un neko nedzirdu, tikai seno vectēva pulksteni, kas viesistabā sāk sist apaļu stundu. Astoņi.
Atslēdzu riteni un minos pa taciņu uz ielu. Pedāļi čīkst un vaid. Pirms manis ar to brauca māsīca Mārsija - ritenim ir vismaz piecpadsmit gadu, un dzīve svaigā gaisā tam nav nākusi par labu.
Laižos uz līča pusi, par laimi, lejup no kalna. Ielas šai vakara stundā parasti ir gandrīz tukšas. Lielākā daļa izārstēto sēž pie vakariņu galda vai veic mājas soli, varbūt jau klāj gultu, kurā pavadīt kārtējo nakti bez sapņiem, un arī neārstētie sēž mājās vai steidzas uz turieni, nervozi skaitīdami minūtes, kas skrien pretim deviņiem - komandantstundai.
Kājas vēl smeldz no šodienas skrējiena. Ja pagūšu nokļūt līcī laikā un Aleksis mani tur gaidīs, izskatīšos pēc sasvīduša un pretīga mērkaķa. Tomēr braucu. Tikusi laukā no mājas, aizgaiņāju visas šaubas un jautājumus un koncentrējos uz pedāļu mīšanu, cik nu krampjiem pakļautās kājas spēj. Pa tukšajām ielām dragāju uz līci, cenzdamās atrast tuvāko ceļu. Redzu, ka saule nepielūdzami slīd uz liesmojoši zeltaino apvāršņa līniju, it kā debesis, kas šobrīd izskatās spilgti elektriski zilas, būtu ūdens, caur kuru spīd gaisma.
Tādā laikā ārpus mājām esmu bijusi tikai pāris reižu, tāpēc jūtos neparasti: gan nobijusies, gan pacilāta, tāpat kā pirms vairākām stundām, runājot ar Aleksi, - gandrīz vai jādomā, ka rotējošā acs, kuru vienmēr jūtu, uz mirkli būtu kļuvusi akla, bet roka, kas mani visu mūžu turējusi, pēkšņi būtu atslābusi, un tagad varu iet, kur sirds kāro.
Visapkārt logos jau iedegas gaismas, galvenokārt sveces un lukturi: mūsu rajons ir nabadzīgs, un viss tiek taupīts, sevišķi jau degviela un elektrība. Vienubrīd saule pazūd aiz četrstāvu un piecstāvu ēkām, kas, pagriežoties uz Preblu, blīvējas arvien ciešāk: augstas, izkāmējušas, tumšas mājas saspiedušās kopā, it kā gaidīdamas ziemu un sildīdamās cita pie citas. Neesmu izgudrojusi, ko teikšu Aleksim, un, iedomājoties, ka būsim divi vien, man kuņģis apmet kūleni. Man pat jānokāpj no divriteņa un jācīnās pēc elpas. Sirds drudžaini pukst. Pēc minūtes atkal minu pedāļus, nu jau lēnāk. Atlicis apmēram pusotrs kilometrs, labajā pusē jau redzu mirdzam līci. Saule jau slīgst virs tumšajiem kokiem pie apvāršņa. Vēl desmit, augstākais piecpadsmit minūtes, un tad iestāsies pilnīga tumsa.
Tad mani gandrīz aptur cita doma, iesizdama kā dūre: Alekša tur nebūs! Es nokavēšu, un viņš būs aizgājis. Bet varbūt tas vispār ir tikai joks, varbūt viņš vienkārši grib mani izāzēt?
Ar vienu roku turēdama vēderu, ceru, ka ravioli to nepametīs, un uzņemu ātrumu.
Esmu tik aizņemta, mīdama pedāļus - kreiso, labo, kreiso, labo - un cīkstēdamās ar gremošanas problēmām, ka nedzirdu tuvojamies regulatorus.
Grasos mesties garām sen mirušajam luksoforam uz Baksteru, kad mani negaidot apžilbina spēcīgu, kustīgu gaismu siena: ducis lukturu spīd man tieši acīs, tāpēc strauji piebremzēju, paceļot roku pie sejas, un gandrīz pārlidoju pāri stūrei. Tad gan diez kas nebūtu, jo steigā esmu aizmirsusi mājās ķiveri.
- Stāt! - nobrēc viens no regulatoriem, droši vien patruļas vadītājs. - Personības pārbaude.
Regulatoru grupa - gan brīvprātīgi pilsoņi, gan valdības algoti ierēdņi - katru nakti dodas reidā, medīdami neārstētos, kas pārkāpj komandantstundu. Regulatori pārbauda ielas un, ja aizkari nav aizvilkti, ielūkojas ari logos, vērodami, vai nav manāmas nelikumīgas darbības: piemēram, divu neārstēto tikšanās, pastaiga tumsā vai divu ārstēto iesaistīšanās “aktivitātēs, kas varētu liecināt par delīrija izpausmēm pēc procedūras”, piemēram, kaislīgi apskāvieni vai skūpsti. Tā gadās reti, tomēr gadās.
Par pārkāpumiem regulatori ziņo valdībai, cieši sadarbojoties ar laboratoriju zinātniekiem. Uz regulatoru sirdsapziņas ir arī manas mātes nosūtīšana uz trešo procedūru: patruļa garāmejot ievēroja, ka naktī pēc otrās nesekmīgās procedūras viņa raudādama skatījās fotogrāfijā. Tā bija mana tēva ģīmetne, un māte bija aizmirsusi aizvilkt aizkarus. Pēc dažām dienām viņu atkal nogādāja laboratorijā.
Parasti no regulatoriem ir viegli izvairīties. Viņi ir dzirdami jau pa gabalu. Savstarpējiem sakariem reida dalībnieki ir aprīkoti ar rācijām, un statiskie traucējumi, tās ieslēdzot un izslēdzot, rada skaļu, siseņu baram līdzīgu dūkoņu, kas dzirdama tālu. Diemžēl šodien es to neievēroju. Domās lādēdama sevi par stulbumu, izvelku no aizmugurējās kabatas maku. Labi, ka vismaz to neatstāju mājās. Bez personu apliecinoša dokumenta Portlendā staigāt aizliegts. Neviens nevēlas pavadīt nakti cietumā, kamēr varasvīri noskaidro viņa personību.