- Magdalēna Ella Heloveja, - sniedzot apliecību galvenajam regulatoram, cenšos mierīgi nosaukt savu vārdu.
Aiz luktura, kas spīd man tieši sejā un žilbina acis, nevaru viņu kārtīgi saskatīt. Liela auguma. Garš, slaids, stūrains.
- Magdalēna Ella Heloveja, - viņš atkārto.
Turēdams apliecību savos garajos pirkstos, regulators
pēta manu personas kodu, kuru man, tāpat kā visiem ASV pilsoņiem, piešķīrusi valdība. Pirmie trīs cipari apzīmē štatu, nākamie trīs - pilsētu, vēl nākamie trīs - asinsgrupu un pēdējie četri - personību.
- Ko tu meklē uz ielas, Magdalēna? Līdz komandantstundai vairs nav pat četrdesmit minūtes.
Mazāk par četrdesmit minūtēm. Tātad pulkstenis ir gandrīz pusdeviņi. Mīņājos, mēģinādama slēpt nepacietību. Daudzi regulatori, sevišķi brīvprātīgie, ir zemu atalgoti tehniskie darbinieki - logu mazgātāji, gāzes skaitītāju kontrolieri un sargi.
Dziļi ievilkusi elpu, pēc iespējas nevainīgāk atbildu:
- Gribēju aši aizbraukt uz līča malu. - Tad, izmocījusi smaidu un tēlodama muļķīti, turpinu: - Pēc vakariņām piepūtās vēders.
Vairāk melot nav jēgas, citādi iekulšos nepatikšanās.
Galvenais regulators mani pēta, spīdinādams lukturi tieši sejā un grozīdams rokās apliecību. Brīdi viņš svārstās, un es jau esmu pārliecināta, ka tikšu cauri sveikā, bet nekā - apliecība aizceļo uz citām rokām.
- Lūdzu, pārbaudi ar validēšanu. Jāpārliecinās, vai nav viltota.
Mana sirds sastingst. Zinu, par ko viņš runā - par Drošās validēšanas sistēmu, visu ASV pilsoņu datubāzi. Personas identificēšanai datoriem vajadzēs divdesmit līdz trīsdesmit minūtes atkarībā no tā, cik pieprasījumu iesniegts. Neticu, ka regulatoram ir aizdomas par viltojumu, drīzāk viņš grib ar kārtējo pārbaudi nozagt man laiku.
Bet tad notiek brīnums. Bariņā atskan balss:
- Es viņu pazīstu, Gerij! Personiski. Dažreiz ienāk manā veikalā. Dzīvo Kamberlendas ielā 172.
Gerijs apmetas riņķī un nolaiž lukturi. Mirgojošie punkti manā acu priekšā pazūd. Nu jau izšķiru vairākas sejas. Redzu sievieti, kas strādā ķīmiskajā tīrītavā un stundām stutē stenderi, košļādama gumiju un pa reizei nospļaudamās uz ielas; Franklin Arterial ceļu policistu, kurš strādā vienā no retajām Portlendas ielām ar pietiekami dzīvu satiksmi, lai to regulētu; vienu no vīriem, kas savāc mūsu atkritumus, un aizmugurē - Devu Hovardu, Quikmart veikala īpašnieku no mūsu ielas.
Parasti produktus - konservus, makaronus, šķēlēs sagrieztu gaļu - tēvocis nes mājās no sava pārtikas preču veikala pie Mandži kalna, taču savu reizi, kad steidzīgi ievajagas tualetes papīru vai pienu, es aizskrienu uz Quik-mart. Veikala saimnieks ir baisi kārns, it kā nāvei parādā. Ar melnajām acīm zem smagajiem plakstiņiem viņš man atgādina žurku. Taču šovakar man gribētos viņu apskaut. Pat nenojautu, ka Quikmart boss zina manu vārdu. No viņa mutes pēc pirkumu pārskatīšanas esmu dzirdējusi tikai Vai tas šodien viss?, acīm glūnot no smago plakstu apakšas. Domās apsolu nākamreiz pateikt viņam paldies.
Gerijs mirkli vilcinās, taču redzu, ka citi regulatori jau kļūst nepacietīgi un mīņājas, gribēdami doties tālāk un meklēt jaunu upuri.
Droši vien arī Gerijs to jūt, jo aprauti pamet ar galvu uz manu pusi.
- Atdod viņai to apliecību!
Aiz atvieglojuma gribu smieties un, saņemot dokumentu un noliekot to vietā, ar grūtībām saglabāju nopietnu seju. Man nedaudz trīc rokas. Jābrinās, kāds spēks piemīt regulatoriem. It kā viņi ir laipni, tomēr no prāta neiziet dzirdētie šausmu stāsti par reidiem, sitieniem un pēkšņu izlīšanu no slēpņa.
- Iesaku uzmanīties, Magdalēna, - Gerijs brīdina, kad atliecu muguru. - Mājās jābūt pirms deviņiem!
Viņš atkal iespldina man acīs lukturi. Piemiegusi acis, paceļu roku, lai izvairītos no gaismas.
- Negribēsi taču iekulties nepatikšanās.
Vārdi skan bezrūpīgi, taču vienu mirkli man šķiet, ka aiz tiem saklausu dusmas vai agresivitāti. Tomēr tad saku sev, ka esmu paranoiķe. Regulatori taču mūs aizsargā, strādā mūsu labā.
Patruļa dodas projām, uz brīdi mani aplenkdama: jūtu stūrainus plecus, kokvilnas jakas, nepazīstamas smaržas un sviedru smaku. Rācijas pamostas un atkal pieklust, ļaujot saklausīt vien atsevišķas frāzes: Tirgus iela; zēns un meitene; iespējams, inficēti; nelikumīga mūzika pie Svētā Lorensa; jādomā, dejas... Mani grūsta rokas, krūtis un elkoņi, līdz grupa beidzot ir prom un atkal esmu brīva, palikdama uz ielas viena. Aiz muguras dzirdamie soļi kļūst arvien klusāki. Nogaidu, līdz beidzot apklust rāciju dūkoņa un zābaku duna uz ietves.
Pēc tam pacilāta dodos tālāk ar pirmītējo laimes un brīvības izjūtu. Brīnums, ka tik viegli izspruku no mājām. Nezināju, ka spēju samelot krustmātei, vispār kādam samelot. Daudz netrūka, ka regulatori būtu mani tirdījuši stundām, bet šobrīd gribu palēkties un uzvaroši pavicināt dūri. Šovakar visa pasaule ir manā pusē. Pēc dažām minūtēm sasniegšu līča krastu. Sirds man līksmi iepukstas, domājot, kā traukšos lejup pa stāvo pļavu un tad pēdējo, žilbinošo saules staru gaismā ieraudzīšu Alekša siluetu. Domās vēl dzirdu vārdu, ko viņš iečukstēja man ausī: pelēkā.
Traucos cauri Baksterai, mezdama pēdējo loku pirms galamērķa. Strauji piebremzēju. Ēkas jau palikušas aiz muguras, atkāpdamās pussagruvušu šķūņu priekšā, kas izmētāti abpus bedrainā, nolaistā ceļa. Aiz tiem redzu šauru savēlušās zāles joslu, kas slīpi aug līdz pašam krastam. Ūdens atgādina milzīgu spoguli ar sārtiem un zeltainiem debesu plankumiem. Neatkārtojamā, žilbinošā mirklī, kad veicu pēdējo līkumu, virs apvāršņa kā milzīga zelta arka izliecas saule, raidot pēdējos mirdzošos gaismas starus un sadrumstalojot tumšo ūdeni. Pasaule vienubrīd izskatās balta, bet jau nākamajā mirklī visi sārtie, sarkanie un violetie toņi izgaist un debesīm tiek laupītas visas krāsas, atstājot tikai tumsu.
Aleksim taisnība. Satriecoša aina - viena no skaistākajām, kādu esmu redzējusi.
Brīdi stāvu un skatos, skaļi elsdama un nespēdama pakustēties. Tad mani pārņem sastingums. Esmu nokavējusi. Jādomā, regulatori sajauca laiku. Jābūt jau pāri pusdeviņiem. Pat tad, ja Aleksis nolemtu mani gaidīt, nav iespējams satikt viņu un laikus atgriezties mājās.
Acis sūrst, pasaule kļūst valga, krāsas un silueti saplūst. Mirkli šķiet, ka raudu, un esmu tik pārsteigta, ka aizmirstu visu - vilšanos un sāpes, domu par krastā stāvošo Aleksi un viņa matiem, kas pēdējos saules staros mirdz kā varš. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu raudājusi. Ar delnas virspusi noslauku acis un pasauli atkal redzu skaidri. Atvieglota secinu, ka tie ir tikai sviedri - esmu tā nosvīdusi, ka tie pil acīs. Tomēr nepatīkamā, stingā sajūta neatkāpjas.
Nogaidu vēl dažas minūtes, jāteniski sastingusi uz divriteņa, un stingri turu rokās stūri, līdz nedaudz nomierinos. Vienu mirkli gribas atmest visam ar roku, atsperties un krist lejā pa nogāzi ūdenī, vējam raustot matus, sūtot pie velna komandantstundu un visus regulatorus. Tomēr es to nevaru un nekad nevarēšu. Tāpēc neatliek nekas cits kā doties mājās.
Neveikli pagriežu velosipēdu atpakaļ uz ielu. Pirmītējā sajūsma un satraukums ir noplakuši, un tagad manas kājas ir smagas kā svins. Pēc brīža aizelšos. Ausis gan spicēju, lai atkal neuzskrietu virsū regulatoriem vai policijas patruļai.