Pa ceļam sevi mierinu, ka labi vien ir. Jābūt taču galīgi aptaurētai, lai dauzītos pa pasauli pustumsā tāpēc vien, lai krastmalā tiktos ar kādu čali. Turklāt viss ir viegli izskaidrojams: viņš strādā laboratorijā un novērtēšanas laikā vienkārši ieklīda auditorijā pavisam nevainīga iemesla dēļ, piemēram, lai aizietu uz tualeti vai ielietu pudelē ūdeni.
???????????
Tik tiešām, varbūt es tikai iedomājos, ka Aleksis
Vienpadsmitā nodaļa
Tomēr parasti viņš runā par ikdienišķām lietām, pa
- Tev paveicās, - Aleksis saka.
- Ko tu dari? - mēģinu pārkliegt propelleru, klied
Tik tiešām, varbūt es tikai iedomājos, ka Aleksis deva mājienu par tikšanos. Varbūt viņš mierīgi sēž mājās un raksta kursa darbu, jau aizmirsis par divām meitenēm, kuras šodien satika pie laboratorijām. Varbūt tikai pieklājības pēc parunājās ar mums, un viss.
Labi vien ir. Tomēr, lai kā cenšos sev to iestāstīt, dīvainais tukšums sirdī paliek. Nez kāpēc nespēju atvairīt uzmācīgu, sāpīgu domu, ka esmu kaut ko aizmirsusi, palaidusi garām vai pazaudējusi uz visiem laikiem.????????
Septītā nodaļa
No visām ķermeņa sistēmām - nervu, izziņas, specifiskajām, maņu - visjutīgākā un visātrāk uzbudināmā ir kardiolo-ģiskā sistēma. Sabiedrībai jāsargā šīs sistēmas no infekcijas un sabrukuma, pretējā gadījumā uzspēles ir likta cilvēku dzimuma nākotne. Tāpat kā modernā lauksaimniecība aizsargā augļus no kukaiņu un grauzēju uzbrukumiem un puves, mūsu uzdevums ir aizsargāt sirdi.
DVL rokasgrāmata. Sabiedrības loma un mērķi
Mani nosauca par Mariju Magdalēnu, piešķirot man tās sievietes vārdu, kura mīlestības dēļ gandrīz gāja bojā. “Viņa bija tā inficējusies ar delīriju, ka pārkāpa sabiedrības fundamentālos likumus un iemīlējās vīriešos, kuri negribēja vai nevarēja būt kopā ar viņu." (Žēlabu grāmata, Marija 13:1)
To mums stāstīja Bībeles mācībā. Vispirms bija Jānis, tad - Matejs, pēc tam - Jeremija, Pēteris un Jūda, bet pa vidu - daudzi citi vīrieši, kuru vārdus neviens neatceras.
Marijas Magdalēnas pēdējā mīlestība, kā runā, esot bijusi viskvēlākā. Kāds rūdīts vecpuisis, vārdā Jāzeps, atrada viņu uz ielas ievainotu, salauztu un pustraku delīrija dēļ. Nav īstas skaidrības, vai Jāzeps rīkojās pareizi vai ne, vai viņš pakļāvās slimībai vai ne, tomēr jebkurā gadījumā viņš par Mariju krietni parūpējās. Viņš to kopa, kamēr viņa atlaba, un centās palīdzēt atgūt sirdsmieru.
Taču bija jau par vēlu. Mariju mocīja pagātne un vajāja zudusī, izpostītā un sagrautā milestība, ļaunums, ko viņa bija nodarījusi citiem un citi - viņai. Marija tikpat kā neko nespēja ieēst, viņa visu dienu raudāja, piekļāvusies Jāzepam un lūgdamās, lai viņš to nepamet, tomēr nespēja viņa labestībā rast īstu mierinājumu.
Kādu ritu pamodusies, Marija atklāja, ka Jāzeps ir aizgājis, neko viņai neteicis un nepaskaidrojis. Šis pārdzīvojums Mariju salauza, un viņa nokrita pie zemes, lūgdama Dievu atbrīvot viņu no mokām.
Dievs viņas lūgšanu uzklausīja un savā bezgalīgajā žēlastībā atbrīvoja Mariju no delīrija lāsta, kam pakļauti visi cilvēki un kas ir sods par Ādama un Ievas grēku. Zināmā mērā Mariju Magdalēnu var uzskatīt par pirmo izārstēto.
Un tā pēc posta un sāpju gadiem viņa staigāja taisnīgumā un mierā līdz pēdējai dzīves stundai. (Žēlabu grāmata, Marija 13:1)
Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc māte izvēlējās man Magdalēnas vārdu, jo dziedniecībai viņa neticēja. Tā bija mātes liktenīgā kļūda. Visa Žēlabu grāmata vēsta par delīrija briesmām. Daudz esmu prātojusi un nonākusi pie secinājuma, ka, neraugoties ne uz ko, māte tomēr beigās atzina savu kļūdu un saprata, ka dziedniecība un procedūra nāk cilvēkam par labu, lai gan beigās viņa rīkojās pa savam. Magdalēnas vārds, jādomā, bija viņas pēdējā dāvana man. Tas bija vēstījums.
Māte droši vien gribēja teikt: Piedod man. Kādudien arī šīs sāpes izgaisīs.
Saprotat? Lai ko citi saka, par spīti visam, es zinu, ka māte nebija slikts cilvēks.
Nākamās divas nedēļas ir darbīgākās manā dzīvē. Port-lendā trako vasara. Jūnija sākumā valda karstums, lai gan zaļums vēl ir bāls un nenoteikts un no rītiem vaigos kniebj aukstums. Taču pēdējā skolas nedēļā pasaule pārvēršas spilgti krāsainā fotogrāfijā: neredzēti zilas debesis, violeti pērkona negaisi, ogļu melnas naktis, asinssarkani ziedi. Katru dienu pēc stundām mums ir sanāksme vai izlaiduma balle. Hana saņem ielūgumus uz visiem pasākumiem, pārsteidzošā kārtā arī es - uz gandrīz visiem. Hārlova Deivisa, kuras tēvs strādā valdībā, ielūdz mani uz atvadu ballīti. Pat necerēju, ka viņa zina manu vārdu, jo, runājot ar Hanu, Hār-lovas acis vienmēr slīdēja man pāri kā tukšai vietai. Tomēr ielūgumu pieņemu. Deivisu nams manī no laika gala modinājis ziņkārību, un atklājas, ka tas ir tikpat iespaidīgs kā manā iztēlē. Hārlovas ģimenei ir ari mašīna un daudzas elektriskas ierīces, kas acīmredzot kalpo ikdienā, - mazgājamās mašīnas, žāvētāji, milzīgas lustras ar desmitiem spuldžu. Hārlova ielūgusi gandrīz visu izlaiduma klasi -kopā esam sešdesmit septiņas, bet ballē - aptuveni piecdesmit, tāpēc neesmu nekas īpašs, tomēr vienalga priecājos. Mēs sēžam pagalmā, kamēr saimniece skraida iekšā ārā ar ēdienu šķīvjiem - kāpostu un kartupeļu salātiem, dažnedažādiem piknika gardumiem. Hārlovas tēvs uz milzīgām grila restēm atnes ribiņas un hamburgerus. Ēdu, līdz jūtu, ka pārplīsīšu, un man jāatguļas uz segas, kas piešķirta mums ar Hanu. Paliekam gandrīz līdz komandantstundai, kad cauri tumšzilajiem aizkariem iemirdzas zvaigznes un uzbrukumā dodas odi, liekot mums smejot un gaiņājoties skriet mājup. Pēc tam prātoju, ka tā bija viena no jaukākajām dienām daudzu gadu laikā.
Pat meitenes, kuras īsti neciešu, piemēram, Šellija Pīr-sone, kas mani ienīst kopš sestās klases, kad uzvarēju zinību oliiripiādē, atstājot viņu otrajā vietā, sāk man izrādīt laipnību. Varbūt tāpēc, ka drīz beigsim skolu. Pēc izlaiduma lielākā daļa no mums vairs nesatiksies, un, ja satiksies, tas būs jau citādi. Mēs būsim citādas. Būsim pieaugušas, izārstētas, iezīmētas, izvērtētas, sapārotas un identificētas, katra uz s^va dzīves ceļa kā apaļi oļi, kam jāripo lejup pa nevainojanii gludu nogāzi.
Terēzei Grasai astoņpadsmitā dzimšanas diena iekrīt pirms izlaiduma un līdz ar to - ari dziedniecība, Morga-nai Dellai tāpat. Dažas dienas abu meiteņu nav skolā, un viņas parācļās tikai pirms izlaiduma. Abas ir pārsteidzoši mainījušās. Mierīgākas, pieaugušākas, zināmā mērā distan-cētākas, it kā pārklātas ar plānu ledus kārtiņu. Vēl pirms divām nedēļām Terēzei bija iesauka Lielā, un visi smējās par viņas lempīgo gaitu un paradumu košļāt matu galus. Tagad Terēze staigā ar taisnu muguru, skatīdamās tikai uz priekšu, un. kad viņa iet pa gaiteni, visi paraujas malā, lai dotu viņai ceļu. Arī Morgana pārvērtusies līdz nepazīšanai. Šķiet, ka līcļz ar slimību novērsts ari viss nervozums un kautrība. Morganai vairs pat netrīc kājas. Agrāk, kad vajadzēja piecelties un atbildēt, viņa trīsēja tā, ka drebēja viss sols. Pēc procedūras drebuļi izgaisuši kā uz burvja mājienu. Protams, viņas nav pirmās mūsu klasē, kas izgājušas dziedniecības procedūru: jau rudenī to piedzīvoja Elinora Rena un Annija Hāna, pusducis meiteņu - pagājušajā semestrī, taču neviena tik krasi nemainījās.
Skaitu dienas. Astoņdesmit viena, astoņdesmit, septiņdesmit deviņas.