Astotā nodaļa
H apzīmē ūdeņradi, pirmo numuru, Atoms dalās, spoži mirdz,
Karsts kā saules stars.
He apzīmē hēliju, otro numuru,
Cēlgāzi, rēgainu vielu,
Kas pasauli uzceļ no jauna.
Li apzīmē litiju, trešo numuru,
Bēru sārtu, uguns skarto,
Nāves miegu.
Be apzīmē beriliju, ceturto numuru... Pamatlūgsnas. DVL rokasgrāmata. Lūgsnas un mācības
Vasarā man jāpalldz tēvocim veikalā - pirmdienās, trešdienās un svētdienās parasti salieku plauktos preces. Bieži stāvu ari aiz letes, kuras priekšā saliktas vitrīnas, savu reizi palīdzu sakārtot dokumentus un rēķinus kantoritī aiz maizes un tekstilpreču nodaļas. Paldies dievam, jūnijā Endrū Markuss pēc dziedniecības kursa pārceļas pastāvīgā darbā uz citu pārtikas veikalu.
Ceturtā jūlija ritā dodos pie Hanas. Katru gadu kopā ejam skatīties uguņošanu Austrumu promenādē. Spēlē orķestris, tirgotāji piedāvā uz iesma ceptu gaļu, kukurūzas vālītes, saldējumā peldošu ābolkūku papīra kuģītī. Ceturtais jūlijs, mūsu Neatkarības diena, kad pieminam nācijas robežu nospraušanu uz visiem laikiem, ir mani mīļākie svētki. Man patīk stabuļu melodijas un biezie gaļas cepešu tvaiki, kas ietin ielas dūmakā, kurā kustas izplūduši, neskaidri cilvēku silueti. Visvairāk, protams, man pa prātam ir komandantstundas pārbīde: visi nedziedinātie drīkst atgriezties mājās vienpadsmitos, nevis deviņos. Pēdējos gados mēs-ar Hanu pārvēršam Neatkarības svētkus spēlē, paliekot laukā teju līdz pēdējam brīdim, ar katru gadu arvien tuvāk noteiktajai stundai. Pērn pārrados mājās pulksten 22.58, sirdij dauzoties krūtīs un pārgurumā trīcot, jo bija jāskrien sprinta tempā. Tomēr apgūlusies nevarēju vien beigt smaidīt, juzdamās kā uzvarētāja.
Nospiedusi Hanas četrciparu ārdurvju kodu (to viņa man uzticēja astotajā klasē ar piebildi, ka tā esot uzticības zīme, un apsolīja novilkt man ādu pār acīm, ja kodu kādam atklāšu), ieslīdu pa durvju spraugu. Es nekad neklauvēju. Draudzenes vecāku parasti nav mājās, bet Hana pie durvīm neiet. Neviens cits pie viņas nenāk, tikai es. Dīvaini, jo skolā Hana vienmēr bijusi populāra, visas uz viņu skatās un lūko atdarināt, taču, lai cik jauka viņa būtu pret citiem, sirdsdraudzene viņa ir tikai man.
Dažreiz domāju, ka varbūt Hana gribēja sev citu sola biedreni, kad misis Jablonska otrajā klasē ierādīja man vietu blakus viņai, tā aizsākot mūsu draudzību. Hanas uzvārds ir Teita, tāpēc mūs satuvināja ari alfabētiskais klases žurnāls (tad jau biju krustmātes uzvārdā: Tidla). Varbūt Hana justos labāk blakus Rebekai Trelonijai, Ketijai Skārpai vai pat Meliscū Portofino? Dažreiz iedomājos, ka viņa pelnījusi labāku draudzeni, kurai piemīt kaut kas īpašs. Hana reiz atzinās - ds viņai patīkot tāpēc, ka esmu īsta un visu uztveru neviltoti. Diemžēl tieši uztvere sarežģī manu dzīvi.
- Sveiki! - ienākusi saucu.
Gaitenī, kā vienmēr, valda vēsums un pustumsa. Uz rokām man uzmetas zosāda. Pie Hanas ciemojos bieži, taču vienmēr brīnos par sienās iebūvētā kondicionētāja jaudu. Brīdi stāvu, ieelpodama mēbeļu spodrinātāja, stikla tīrītāja Windex un svaigi griezto ziedu smaržu. No Hanas augšstāva istabas nāk pulsējoša mūzika. Cenšos uzminēt, kas tā ir par dziesmu, taču nespēju izšķirt vārdus, dzirdu tikai basus, kas dun cauri grīdas dēļiem.
Kāpņu galā sastingstu. Hanas guļamistabas durvis ir aizvērtas. Skanošā, nē, dārdošā dziesma man ir pavisam sveša. Mūzika ir ļoti skaļa, taču māju no visām pusēm ieskauj koki un mauriņš, tāpēc neviens nevar uzrīdīt regulatorus. Tādu mūziku vēl neesmu dzirdējusi. Kliedzoša, spalga, neganta. Nevaru pat; noteikt, kas dzied: vīrietis vai sieviete. Pa muguru man tekalē skudriņas kā bērnībā, kad zagos virtuvē, lai nočieptu cepumus no skapīša. Vienā brīdī man aiz muguras nočīkstēja grīda, atskanēja mammas brēciens, un es apmetos riņķī ar nodevīgajām drupačām uz sejas un rokām.
Atvairījusi nepatīkamo sajūtu, atveru Hanas istabas durvis. Draudzene sēž pie datora, salikusi kājas uz galda, šūpodama galvu un ar pirkstiem bungodama ritmu. Ieraudzījusi mani, viņa strauji paliecas uz priekšu un uzsit pa kādu datora taustiņu. Mūzika uzreiz apraujas. Dīvaini, bet klusums šķiet tikpat skaļš.
Pārmetusi matus pār plecu, Hana novēršas no datora. Viņas sejā kaut kas nozib, taču tik ātri, ka nenotveru, kas tas ir.
- Sveika! - Hana uzspēlēti līksmi čivina. - Pat nedzirdēju, ka ienāci.
- Šaubos, vai tu dzirdētu pat tad, ja es ielauztos.
Iekrītu gultā. Hanai tā ir plata, ar trim spilveniem. īsta
paradīze.
- Kas tā bija? - jautāju.
- Kas tad? - viņa atbild ar pretjautājumu.
Pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, Hana apgriežas krēslā par
trīssimt sešdesmit grādiem. Tik dumji viņa uzvedas tikai tad, ja grib no manis kaut ko noslēpt.
- Kas tā bija par mūziku?
Viņa veras mani ar neizteiksmīgu skatienu.
- Dziesma, ko dārdināji, kad ienācu. Man gandrīz vai pārplīsa bungādiņas.
- Ak tu par to.
Hana nopūš no pieres matu cirtu. Kārtējais pierādījums. Ari blefojot pokerā, viņa niekojas ar matiem.
- Jauna grupa, atradu internētā.
- Autorizētajā bibliotēkā? - neatlaižos. Hana ir apsēsta ar mūziku: vidusskolas gados viņa stundām sērfoja AMF -Autorizētās mūzikas un filmu vietnē.
Hana novērš skatienu.
- Ne gluži.
- Ko nozīmē “ne gluži”?
Internets, tāpat kā viss Savienotajās Valstis, mūsu aizsardzības labad tiek kontrolēts. Visas tīmekļa vietnes un to saturs tiek izstrādāts valdības aģentūrās, ari Autorizētās mūzikas un filmu bibliotēka, kas ik pēc diviem gadiem tiek papildināta. Par labu atzītās elektroniskās grāmatas atrodamas Autorizēto grāmatu bibliotēkā, filmas un mūzika -AMF. Par simbolisku samaksu katrs var ielādēt failus savā datorā. Protams, ja tev tāds ir. Man, piemēram, nav.
Hana nopūšas, joprojām skatoties kur citur. Beigās viņa mani tomēr uzlūko.
- Vai spēsi glabāt noslēpumu?
Izslejos gultā taisni. Man nepatīk viņas skatiens. Es tam neuzticos.
- Ar ko tas saistīts, Hana?
- Vai tu spēsi glabāt noslēpumu? - draudzene atkārto.
Atceros novērtēšanas dienu pie laboratorijām karstajā
saulē, kad viņa piespieda muti man pie auss un čukstēja par laimi un nelaimi. Pēkšņi man sametas baiclass="underline" par viņu un no viņas, tomēr beigās pamāju:
- Bet, protams.
- Labi, - Hana nodur skatienu, brīdi parausta šortu vīli, dziļi ievelk elpu.
- Pagājušajā nedēļā es satiku to puisi...
- Ko? - Gandrīz vai izveļos no gultas.
- Nomierinies! - Hana paceļ roku. - Viņš taču izārstēts, vai ne? Strādā pilsētā. Vai zini, par cenzoru.
Sirds man gandrīz apstājas, un es atkrītu spilvenos.
- Pieņemsim. Nu un?
- Nu un, - Hana novelk, - mēs abi stāvējām rindā pie ārsta. Pie terapeita, tu jau zini, kāpēc.
Hana rudenī sastiepa ceļgalu un vēl tagad reizi nedēļā iet uz procedūrām, lai to nostiprinātu.