- Viņi nav stulbi! Patiesībā viņi ir neticami gudri...
- Un neaizmirsti par regulatoriem, patruļām, sargiem, komandantstundu, segregāciju. Šī iedoma ir pilnīgi nejēdzīga.
-Jauki. - Hana paceļ rokas un uzsit sev pa augšstilbiem, turklāt tik skaļi, ka es satrūkstos. - Jauki. Tātad nejēdzīga iedoma. Risks. Zini ko? Man tas ir pie kājas.
Uz brīdi iestājas klusums. Mēs glūnam viena uz otru; gaisotne šķiet uzlādēta līdz baltkvēlei kā pirms sprādziena.
- Bet es? - beigās jautāju, ar pūlēm apspiezdama balsī trīsas.
- Nāc līdzi! Pusvienpadsmitos Rēcošā strauta mājās. Mūzika. Dejas. Saproti pati - jautrība. Tieši tas, kas vajadzīgs, pirms mums izgriezīs pusi smadzeņu.
Pēdējo komentāru izliekos nedzirdam.
- Es gan tā nedomāju, Hana. Ja esi aizmirsusi, tad atgādināšu, ka mums šovakar bija citi plāni, kurus kalām, ak vai, pēdējos piecpadsmit gadus.
-Jā, bet viss mainās.
Hana uzgriež man muguru, bet es jūtos kā saņēmusi belzienu pa vēderu.
-Jauki.
Man aizžņaudzas rīkle. Valdīdama asaras, eju uz Hanas gultu savākt savas mantas. Soma, protams, apgāzusies uz sāniem, un uz segas izbirušas papīra strēmeles, saspraudes, monētas un pildspalvas. Sāku krāmēt visu atpakaļ somā, jau pavisam tuvu asarām.
- Uz priekšu! Vari šovakar darīt, ko gribi. Man vienalga.
Varbūt Hana jūtas neērti, jo viņas balss skan nedaudz maigāk:
- Tiešām, Lēna. Padomā! Apsolu, ka nepatikšanu nebūs.
- Tu nevari to garantēt. - Dziļi ievilkusi elpu, cenšos apvaldīt balsī trīsas. - Neko taču nevar paredzēt. Kā tu vari būt tik pārliecināta?
- Bet kā tu vari dzīvot vienās bailēs?
Taisnība vien ir. Dusmīga apsviežos riņķī, juzdama dziļi sevī mostamies kaut ko tumšu un senu.
- Protams, baidos. Un ne bez pamata! Ja tu nebaidies, tad tikai tāpēc, ka tev ir ideāla dzīvīte, ideāla ģimenīte, tev viss ir ideāls, ideāls, ideāls. Tu nesaproti. Tu nezini.
- Ideāla? Tev tā šķiet? Tu domā, ka mana dzīve ir ideāla?
Draudzenes balss skan klusi, bet nikni.
Gribu novērsties, tomēr piespiežu sevi runāt.
-Jā. Es tā domāju.
Hana atkal rejoši iesmejas, ātri un eksplozīvi.
- Ak tad tā tu domā? Man viss ir tik labi, ja?
Viņa apcērtas riņķī.
Jūtos pārsteigta.
- Kas vēl ir tajās lapās?
- Viss, Lēna! - Hana šūpo galvu. - Paklau, es netaisno-šos. Zinu, ka tev ir pamats baidīties. Tas, kas notika ar tavu mammu, ir šausmīgi...
- Manu mammu liec mierā!
Es saspringstu kā uzlādēta.
- Bet tu taču nevari uzvelt visu vainu mammai. Viņa nomira pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Dusmas mani ietin kā bieza migla. Prāts mežonīgi sasveras kā riteņi uz ledus, bet galvā cits pēc cita dun vārdi: Bailes. Vaina. Neaizmirsti. Mamma. Es tevi mīlu. Bet tad man kā zvīņas nokrīt no acīm. Nu gan čūska - tik ilgi gaidīja, lai tagad to pateiktu, locīdamās un iedzeldama pēc iespējas dziļāk un sāpīgāk.
- Ej pie velna! - iebrēcos.
Hana paceļ abas rokas.
- Paklau, Lēna, es taču tikai saku, ka tev tas viss jāaizmirst. Tevī no viņas nav nekā. Tava dzīve tā nebeigsies. Tu neesi tā ieprogrammēta.
- Ej pie velna!
Hana grib būt jauka, bet mans prāts dumpojas, un vārdi izskan paši no sevis. Vēlos, kaut katrs izteiktais vārds būtu dūre, ar ko iešaut viņai pa ģīmi.
- Tu par viņu neko nezini. Arī mani tu nepazīsti. Tu vispār neko nezini.
- Lēna!
Hana pastiepj roku.
- Nepieskaries man!
Steberēju atpakaļ, krampjaini ieķērusies somā un pa ceļam uz durvīm uzgrūzdamās rakstāmgaldam. Acu priekšā man ir migla, kāpnes tikpat kā neredzu. Varbūt Hana sauc, bet es neko nedzirdu, jo ausīs un galvā skan rēkoņa. Klupdama krizdama tikusi lejā, taustos uz ārdurvīm. Ārā spīd saule, spoži balta gaisma. Mani pirksti pieskaras vēsam tēraudam - vārtiem. Jūtu okeāna un degvielas smaržu. Skan sirēna, troksnis pieņemas spēkā. Gaudo vienā laidā.
Pēkšņi atguvusies, pēdējā brīdī palecu malā. Garām aiz-traucas policijas mašīna, kaukdama un zibinādama bākugunis. Palieku putekļos klepojam. Neganti sūrst kakls, it kā tajā kaut kas būtu iestrēdzis, un, kad beidzot no acīm izsprāgst asaras, jūtos tā, it kā pēc gara pārgājiena būtu nocēlusi no pleciem smagu nastu. Sākusi pinkšķēt, nevaru rimties. Visu ceļu līdz mājām ik pēc pāris soļiem berzēju acis un slauku asaras, lai vispār redzētu, kur likt kāju. Mierinu sevi, ka nepaies ne divi mēneši, un varēšu par to visu pasmīnēt. Vecā dzīve nogrims pagātnē, bet es pacelšos jauna un brīva kā putns debesīs.
Hanai to nesaprast. Nav jau runa tikai par delīriju. Dažiem laimīgajiem būs iespēja atdzimt un atjaunoties, kļūt tīrākiem un labākiem, izārstētiem, veseliem un ideāliem - tie būs kā bezveidīgi dzelzs kluči, kas iznāk no svelmainas uguns kā mirdzošs asmens.
Tieši to es gribu - vienmēr esmu gribējusi. Un tieši to sola dziedniecība.
Devitā nodaļa
Kungs,
Turi mūsu sirdis stingri Kā planētas orbītā,
Atvēsini kā pirmatnējo haosu,
Tāpat kā gravitācija notur zvaigznes, lai tās nenokrīt, Un planētas, lai tās nesaduras,
Lai saules neuzsprāgst,
Tāpat, Kungs, turi mūsu sirdis stingri Pastāvīgās orbītās Un palīdzi noturēties uz pareizā ceļa.
21. psalms DVL rokasgrāmata. Lūgsnas un mācības
Tovakar, ielīdusi gultā, domās dzirdu Hanas vārdus, kas atkārtojas bez sava gala: Tevī no viņas nav nekā. Tava dzīve tā nebeigsies. Zinu, ka draudzene gribēja mani mierināt un uzmundrināt, bet nez kāpēc viņas teiktajam ir pretējs efekts: es esmu noskumusi un dziļi krūtīs jūtu tādas sāpes, it kā tur būtu ieperinājies kaut kas liels, auksts un ass.
Hana nesaprot, ka bažas par to, vai neesmu delīriju mantojusi, ir mana vienīgā saikne ar māti.
Vienīgā.
Man gan ir arī atmiņas, turklāt spilgtas, lai gan mātes nāves dienā biju pavisam maza. Atceros, ka tad, kad bija uzsnidzis sniegs, mamma sūtīja mani laukā un lika katliņos atnest sniegu. Istabā aplaistījām to ar kļavu sīrupu, kas acumirklī sastinga, pārvērzdamies dzintarkrāsas našķī: līkumotās un trauslās, saldi filigrānās, gardās mežģīnēs. Atceros, ka mammai patika dziedāt, peldinot mani Austrumu promenādes pludmalē. Toreiz nezināju, ka tas ir neparasti. Citas mātes māca bērnus peldēt, uzziež tiem sauļošanās krēmu un dara visu, kas mātēm jādara saskaņā ar DVL rokasgrāmatas vecāku nodaļu.
Taču viņas nedzied.
Kad saslimu, mamma nesa man uz gultu grauzdētu maizi ar sviestu. Kad nokritu, viņa skūpstīja manus nobrāzumus. Reiz, kad apgāzos ar visu divriteni, mamma paņēma mani rokās un sāka šūpot, un kāda sieviete nikni aizrādīja, ka viņai būtu jākaunas. Es, nesaprazdama, par ko mammai jākaunas, raudāju vēl skaļāk. Pēc tam mamma mani mierināja tikai tad, kad tuvumā nebija svešu acu. Ļaudīs viņa tikai sarauca uzacis un teica: Viss kārtībā, Lēna. Celies augšā!
Mums bija pat savi deju vakari. Mamma tos sauca par zeķu ballēm: viesistabā sarullējām paklāju, uzvilkām kājās biezākās zeķes un slidinājāmies turp un atpakaļ pa koka grīdām. Mums piebiedrojās pat Reičela, lai gan vienmēr apgalvoja, ka esot par lielu bērnu rotaļām. Aizvilkusi aizkarus un sabāzusi spilvenus parādes un sētas durvju priekšā, mamma ieslēdza mūziku. Smējāmies tā, ka gulēt gāju ar sāpošu vēderu.