Ar laiku es sapratu, ka zeķu balles laikā aizkari jāaizvelk tāpēc, lai mūs neredzētu garāmejošās patruļas, bet spilveni pie durvīm jāliek tāpēc, lai kaimiņi neziņotu, ka pie mums skan mūzika un skaļi smiekli, kas tika uzskatīti par iespējamu delīrija izpausmi. Sapratu, ka tēva militāro nozīmīti - sudraba duncīti, kuru viņš bija mantojis no sava tēva un kurš mammai vienmēr bija ķēdītē ap kaklu, - ārpus mājām viņa paslēpj zem blūzes apkaklītes, lai to neredzētu sveši cilvēki un viņiem nerastos aizdomas. Sapratu, ka visi laimīgākie bērnības mirkļi balstās uz meliem. Tie bija nepareizi, bīstami un nelikumīgi. Tie bija dīvaini. Mana māte bija dīvaina, un to, iespējams, esmu no viņas mantojusi.
Pirmo reizi cenšos iedomāties, kā māte jutās un ko domāja, liktenīgajā naktī soli pa solim tuvodamās klintij. Vai viņai bija bail? Vai viņa domāja par mums ar Reičelu, vai viņai nebija žēl mūs atstāt?
Domāju arī par tēvu. Viņu es atceros tikai kā pa miglu -siltas, raupjas plaukstas un milzīga seja virs manis, bet arī par to laikam jāpateicas portretam rāmītī, kuru māte turēja guļamistabā. Fotogrāfijā esmu pāris mēnešu veca, un tēvs, paņēmis mani klēpī, smaidīdams skatās objektīvā. Neko vairāk no mūsu dzīves neatceros. Man nebija pat gads, kad tēvs nomira. No vēža.
Drausmīgā tveice šķiet saķepusi ap sienām. Dženija guļ uz muguras, izbāzusi rokas un kājas no segas apakšas, un, pavērusi muti, klusi elpo. Pat Greisija ir cieši aizmigusi, mēmi murminādama spilvenā. Istabā smaržo pēc mitras elpas, ādas, mutes un silta piena.
Izlienu no gultas jau melnos džinsos un krekliņā. Nevīžoju noģērbties un uzvilkt pidžamu. Zināju, ka šonakt ne-aizmigšu. Pirms dažām stundām biju pieņēmusi lēmumu. Sēdējām pie vakariņu galda kopā ar krustmāti Kerolu, tēvoci Viljamu, Dženiju un Greisiju. Klusēdami ēdām un neredzošām acīm skatījāmies cits citā, un man šķita, ka gaiss kļūst arvien smagāks, elpot arvien grūtāk, it kā divas dūres arvien ciešāk spiestu ūdens balonu. Un tad es sapratu.
Hana teica, ka mani nekā no tā nav, bet viņa kļūdījās.
Sirds pukst tik skaļi, ka es to dzirdu, un nešaubos, ka to dzird arī citi, ka krustmāte Kerola tūlīt uzrausies sēdus un teiks, ka taisos izlavīties ārā no mājas. Tieši to patlaban grasos darīt. Es pat nenojautu, ka sirds var sisties tik neganti. Atceros Edgara Alana Po stāstu, kas mums bija jālasa sabiedrības mācībā: par cilvēku, kas nogalina otru, bet pēc tam piesakās policijā, jo ir pārliecināts, ka zem grīdas dēļiem dzird mirušā sirdspukstus. Stāsts acīmredzot ir par vainas apziņu un sabiedrības likumu pārkāpšanu, tomēr, lasot pirmo reizi, man tas šķita neveikls un sentimentāls. Tagad gan saskatu tajā jēgu. Droši vien Po jaunībā bieži šmauca ārā no mājām.
Elpu aizturējusi, atveru guļamistabas durvis un lūdzu Dievu, kaut tās nečīkstētu. Vienā brīdī Dženija iekliedzas, un man pamirst sirds. Par laimi, viņa tikai pagrozās, pārliek roku pār spilvenu, un es atviegloti nopūšos - acīmredzot viņa joprojām guļ.
Gaitenī valda melna tumsa. Arī krustmātes un tēvoča istabā ir tumšs. Ārā šalc koki, sienas vaid un nopūšas - kā jau vecās, slimīgās mājās. Beidzot saņemu drosmi, aizveru guļamistabas durvis un ieslīdu gaitenī. Tipinu lēni, uz pirkstgaliem (pašai šķiet, ka stāvu uz vietas), iztaustīdama kāpņu paklāja mezglus un rievas, centimetru pa centimetram slidinādama roku pa margu. Lai kā cenšos, tā vien šķiet, ka māja ir nostājusies pret mani un tūlīt mani nodos. Katrs pakāpiens čīkst, spiedz un vaid. Grīdas dēļi zem kājām trīc un dreb, un domās sāku ar māju tirgoties: Ja tikšu līdz ārdurvīm, nepamodinājusi krustmāti Kerolu, goda vārds, nekad vairs necirtīšu durvis. Nekad vairs nesaukšu tevi par vecu ērmu, pat domās ne, nekad nelamāšu pagrabstāvu, kad tas applūdīs, un nekad, nemūžam nesperšu pa guļamistabas sienu, lai kā mani nokaitinās Dženija.
Varbūt māja tiešām mani sadzird, jo brīnumainā kārtā tieku līdz ārdurvīm. Vēl mirkli uzkavējos, lai pārliecinātos, vai augšstāvā nav dzirdami soļi un čuksti, taču nedzirdu itin neko, izņemot savu sirdi, kas zvetē kā ar āmuru. Šķiet, ka pat māja aizturējusi elpu, jo ārdurvis atveroties tikai klusi nočukst. Pirms izslīdu nakti, pametu skatienu atpakaļ; visās istabās ir kapa klusums un tumsa.
Uz lieveņa atkal apstājos. Uguņošana pirms stundas beigusies, pēdējos saraustītos sprādzienus kā tālus šāvienus dzirdēju, līzdama gultā, un tagad ielas ir neparasti klusas, tukšas kā izslaucītas. Pāris minūšu pāri vienpadsmitiem. Austrumu promenādē, iespējams, vēl būs kāds izārstētais. Visi pārējie jau sen mājās. Uz ielas nedeg ne mazākā gaismiņa. Laternas tika atslēgtas jau pirms vairākiem gadiem un darbojas tikai bagātākajos Portlendas kvartālos, bet te tās atgādina aklas acis. Pateicos debesīm par spožo mēnesnīcu.
Sasprindzinu dzirdi, ausīdamās, vai netuvojas patruļa vai regulatoru vienība, un gandrīz ceru, ka tūliņ to sadzirdēšu, jo tad man nāksies vien atgriezties drošībā - mājās un gultā. Esmu tuvu panikai. Taču pasaulē valda pilnīgs klusums un miers, gandrīz sastingums. Mana saprātīgā, pareizā un krietnākā prāta daļa brēc, lai griežos atpakaļ un dodos augšup pa kāpnēm, bet spītība mudina doties uz priekšu.
Aizgājusi pa taku līdz vārtiem, atslēdzu riteni.
Mans velosipēds mazliet grab, sevišķi, kad sāku mīt pedāļus, tāpēc kādu gabalu stumju to sev līdzās. Riteņi uzmundrinoši tikšķ uz ietves. Pirmo reizi dzīvē tik vēlā stundā esmu ārpus mājām. Nekad neesmu pārkāpusi komandantstundu. Tomēr līdzās bailēm (kuras, protams, vienmēr ir satriecošā pārsvarā) manī deg mazs, mirgojošs satraukums, kas bailēm liek nedaudz atvirzīties sāņus. Viss kārtībā. Nekas slikts ar mani nenotiks. Es to varu. Esmu tikai meitene - parasta meitene, metrs piecdesmit pieci, nekā īpaša -, tomēr uzdrīkstos, un nekāda komandantstunda vai patruļa nespēs mani aizkavēt. Apbrīnojami, cik ļoti šī doma mani nomierina, izkliedējot bailes kā svecīte tumsā, kas iedegta nakts vidū un ar savu gaismiņu rāda ceļu.
Aizgājusi līdz ielas galam, uzlecu divriteņa mugurā un jūtu, ka tas jau gatavs darbam. Sāku mīt pedāļus, sejā pūš patīkams vējiņš. Pārāk ātri nebraucu un modri ausos, vai tuvumā nav regulatoru. Par laimi, Stroudvotera un Rēcošā strauta mājas atrodas tieši pretī Ceturtā jūlija svinību vietai Austrumu promenādē. Jātiek tikai līdz platajai lauku strēlei, kas apņem Portlendu kā josta, un tad es būšu drošībā. Pie lauku mājām un kautuvēm patruļas bieži negrozās. Taču vispirms man jādodas cauri Vestendai, kur dzīvo Hana un citi bagātnieki, un Libitaunai, turklāt jāšķērso Foras upe pa Kongresstritas tiltu. Par laimi, visas ielas, kurās iegriežos, ir tukšas.
Līdz Stroudvoterai jāminas vēl krietnu pusstundu pat tad, ja uzņemšu ātrumu. Uzgriezusi muguru pussalai ar Portlendas iekšpilsētas ēkām un uzņēmumiem un pagriezdamās uz nomali, ievēroju, ka mājas kļūst arvien mazākas un atrodas arvien tālāk cita no citas. Ar nezālēm aizaugušie pagalmi atgādina ielāpus. īsti lauki te vēl nav, lai gan iezīmes ir manāmas - pussabrukušos lieveņus apvij augi, tumsā sērīgi ūjina pūce, debesīs pēkšņi aiztraucas melnu sikspārņu bars. Gandrīz pie visām šīm mājām stāv automašīnas tāpat kā pie Vestendas lepnākajiem namiem, taču tās droši vien savāktas un atvestas no izgāztuvēm. Tagad tās stāv uz izdedžu kalniem pamestas un sarūsējušas. Vienam autiņam pa jumta lūku izspraucies koks, it kā tas būtu nokritis no debesīm un te ieaudzis, cits stāv ar paceltu spārnu, bez dzinēja. Braucot garām, nobīstos no kaķa, kas izlec no tumšā salona un ņaudēdams mani noraugās.