Viņpus Foras upei mājas parādās vēl retāk, tīrums seko tīrumam, sēta - sētai. Lauku sētām raksturīgi tādi nosaukumi kā Pļavas gatve, Aitu līcis, Vītolu strauts - mīļi un jauki, droši vien tur cep gardas maizītes un no krējuma kuļ svaigu sviestu. Diemžēl lielākā daļa īpašumu pieder lieluzņēmējiem - tie tur te lopus, kurus bieži vien kopj bāreņi.
Man laukos vienmēr ir paticis, taču tumsā un tik klajā, tukšā vietā diez kas nav, turklāt nevilšus iedomājos, ka no patruļas te nebūtu kur aizbēgt, jo nav pat ieliņas, kur iegriezties. Pāri laukiem redzu zemus, tumšus šķūņu un skābbarības torņu siluetus. Dažas ēkas šķiet pavisam jaunas, bet citas - nāvei parādā, ieķērušās zemē kā zobi. Gaisā virmo saldena augu un mēslu smaka.
Rēcošā strauta mājas atrodas pie dienvidrietumu robežas. Tās jau sen ir pamestas, jo galveno ēku un abas klētis iznīcinājis ugunsgrēks. Piecu minūšu brauciena attālumā saklausu vieglu bungu rīboņu, kas sienāžu skaļās čīgāša-nas dēļ ir teju nedzirdama. Brīdi man šķiet, ka dzirdu to tikai iztēlē vai ari atkal vainīgi manas sirds skaļie puksti. Taču, pabraucot tālāk, šaubu vairs nav. Vēl nesasniegusi putekļaino ceļu, kas ved uz šķūni vai, precīzāk, tā daļu, dzirdu mūzikas taktis. Tās kristalizējas nakts gaisā, atsaucot atmiņā lietu, kas, krītot zemē, negaidot pārvēršas sniegā.
Mani atkal sagrābj bailes. Prātā nepārtraukti dun vārdi: nevajadzēja šurp braukt, nevajadzēja, nevajadzēja. Ja krustmāte Kerola zinātu, kur es esmu, viņa mani nosistu. Nosistu vai iemestu Kapenēs, vai varbūt aizvestu uz laboratorijām uz priekšlaicīgu procedūru tāpat kā nabaga Vilovu Marksu.
Ieraudzījusi pagriezienu uz Rēcošo strautu un zemē iespraustu lielu metāla zīmi PORTLENDAS ĪPAŠUMS. IEEJA AIZLIEGTA, nolecu no divriteņa un iestumju to mežiņā pie ceļa. Pati māja un vecais šķūnis atrodas pārsimt metru tālāk, tomēr atstāju velosipēdu tepat. Es to nepieslēdzu. Negribu pat domāt, kas notiks, ja ieradīsies patruļa, bet tad vismaz man nevajadzēs pustumsā taustīties gar slēdzeni. Visu izšķirs ātrums.
Ejot garām aizlieguma zīmei, atceros, kā nesen ar Hanu pārlēcām vārtiņiem, lai tiktu laboratoriju teritorijā, un iedomājos, ka nu jau esmu kļuvusi par profesionālu pārkāpēju. Sen nebiju domājusi par to pēcpusdienu, bet tagad acu priekšā atkal parādās Aleksis, un es atceros viņu auditorijā smejamies ar atgāztu galvu.
Cenšos koncentrēties uz ceļu, spožo mēnesnīcu un pļavas puķēm, lai atvairītu slikto dūšu, kas, jūtu, piemeklēs mani kuru katru bridi. Grūti pateikt, kas mani dzina ārā no mājas un kāpēc gribu pierādīt Hanai, ka viņai nav taisnība. Mēģinu nedomāt par to, kas mani satrauc visvairāk - ka strīds ar Hanu bija tikai aizbildināšanās.
Ka sirds dziļumos mani mocīja ziņkāre.
Šobrīd ne. Šobrīd esmu nobijusies kā diegs un jūtos kā pēdējā muļķe.
Lauku māja un vecais šķūnis paslēpušies ieplakā, šaurā ielejā starp diviem pakalniem - man ienāk prātā, ka ēkas noliktas uz sakniebtām lūpām. Nogāzes dēļ pašu māju vēl neredzu, taču tuvojoties mūzika dzirdama arvien skaidrāk un skaļāk. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu dzirdējusi. Tā noteikti neizklausās pēc autorizētas mūzikas, kas ir likumīga un tikumīga, lejuplādējama digitālajā bibliotēkā un dzirdama Dīringouksas parka estrādē oficiālos vasaras koncertos.
Kāds dzied. Dzirdu skaistu, aizsmakušu, zemu balsi, kas plūst kā silts medus, un tembrs mainās tik strauji, ka man sareibst galva. Fona mūzika ir neparasta un mežonīga. Tā ne tuvu neatgādina to kaķu koncertu, ko pirms dažām stundām dzirdēju Hanas datorā, lai gan zināma līdzība melodijā un ritmā ir. Hanas mājās mūzika bija metāliska un šausmīga, skaļruņos čērkstoša. Šeit tā plūst un viļņojas nevienmērīgi un skumji. Nezin kāpēc man ienāk prātā okeāns negantā vētrā, kas triec viļņus un putas pret krastu; man aizraujas elpa, tāpat kā apzinoties ūdens spēku un lielumu.
Lūk, kā jūtos, kāpdama pakalnā un skatoties pa pusei sabrukušajā lauku mājā. Ieraugot skaisto, satriecošo ainu, man aizraujas elpa. Brīdi šķiet, ka tiešām lūkojos okeānā -cilvēku jūrā, kas no šķūņa plūstošajā gaismā lokās un dejo kā ēnas ap liesmu. Šķūnis gan ir grausts - ugunsgrēks to izpostījis, laika apstākļi piepalīdzējuši. Palikusi tikai puse: trīs sienu fragmenti, daļa jumta un paaugstināta platforma, kas savulaik, jādomā, kalpojusi siena žāvēšanai. Tagad uz tās uzstājas grupa. Uz lauka aug sīki, lakstaini krūmi. Vecākiem kokiem, kurus uguns pilnīgi izpostījusi, ir balti stumbri un kaili zari, kas slejas debesīs kā spocīgi pirksti.
Piecpadsmit metrus aiz šķūņa stiepjas tumšs līdzenums, un tur sākas zona, kas atrodas ārpus likuma. Mežonīgā zeme. No šejienes neredz žogu, tomēr man ir tāda sajūta, ka tam tur jābūt, ka gaisā sprakšķ elektrība. Robežas tuvumā esmu bijusi tikai pāris reižu. Pirms daudziem gadiem bijām tur kopā ar māti, un viņa teica, lai ieklausos, kā sīc elektrība. Strāva bija tik spēcīga, ka gaiss zumēja. Mamma piekodināja, lai netuvojos žogam tuvāk par metru, jo tad var saņemt elektrisko triecienu, un lika man apsolīt, ka žogam nekad un nemūžam nepieskaršos. Toreiz uzzināju, ka sākumā, kad dziedniecība kļuva obligāta, dažs labs mēģināja bēgt pāri robežai. Tomēr pietika ar roku pieskarties žogam, un cilvēks izcepās kā bekons. Atceros, ka tieši tā mamma teica: kā bekons. Kopš tā laika mēs ar Hanu esam pāris reižu skrējušas žoga tuvumā, vienmēr uzmanigi ievērodamas vismaz trīs metru attālumu.
Šķūnī ielikti skaļruņi un pastiprinātāji, pat divi prožektori, kuru gaismā visi, kas atrodas skatuves tuvumā, izskatās pilnīgi balti un pārspīlēti skaidri, bet soli tālāk jau ir tumsa, un tur stāvošo stāvi ir izplūduši un neskaidri. Dziesma beigusies, un drūzma vienbalsīgi šalc kā okeāns. Nodomāju: Droši vien strāva zagta no tuvākās saimniecības. Es nu gan esmu muļķe, cerēdama te satikt Hanu, tādā drūzmā! Tad sākas cita dziesma, tikpat mežonīgi skaista, un mūzika plūst pār tumšajiem laukiem, aizkustinādama manas sirds stīgas. Dodos lejup pa kalnu uz šķūni. Savādi - es to neizvēlos. Kājas pašas nes mani uz priekšu, it kā redzēdamas slepenu taku, pa kuru var droši iet.
Uz mirkli aizmirstu, ka man jāmeklē Hana. Jūtos kā sapnī, kurā notiek savādas lietas, kas šķiet dabiskas. Viss ir izplūdis un dūmakā tīts, un mani no galvas līdz kājām pārņem degoša vēlme atrasties tuvāk skatuvei, lai dzirdētu skaidrāk. Gribu, lai mūzika skan un skan.
- Lēna! Augstā debess, Lēna!
Dzirdot savu vārdu, atgriežos īstenībā un saprotu, ka stāvu milzīgā pūlī. Ap mani ir daudz citu cilvēku.
Nē, ne jau cilvēku vien. Te ir puiši. Un meitenes. Turklāt visi neārstēti, bez zīmes uz kakla - vismaz tie, kas stāv tik tuvu, ka varu apskatīt. Puiši un meitenes sarunājas. Puiši un meitenes smejas. Puiši un meitenes dzer no vienas krūzes. Pēkšņi jūtu, ka tūlīt zaudēšu samaņu.
Hana traucas pie manis, ar elkoņiem lauzdama pūlī ceļu, un nepagūstu atvērt muti, kad viņa jau pielēkusi klāt un cieši apskāvusi mani kā izlaiduma dienā. Pārsteigta pakāpjos soli atpakaļ, gandrīz zaudēdama pamatu zem kājām.
- Tomēr atnāci, - saņēmusi mani aiz pleciem, Hana sauc, - tu esi šeit!
Kārtējā dziesma galā, un soliste - sīka meitene ar gariem, melniem matiem - izziņo starpbrīdi. Manas smadzenes pamazām ieslēdzas, un prātā iešaujas pavisam muļķīga doma: Viņa taču ir sīkāka par mani, bet dzied piecsimt cilvēku priekšā.