Domāju tālāk: Piecsimt cilvēku, piecsimt cilvēku, ko gan es meklēju piecsimt cilvēku pūlī?
- Es negrasos te palikt, - aši izmetu un atviegloti nopūšos.
Lai ko es gribēju pierādīt, atbraucot uz šejieni, esmu to pierādījusi un tagad varu laisties projām. Jātiek laukā no drūzmas, balsu murdoņas, krūšu un plecu aplenkuma. Pirmīt mūzika mani tā apbūra, ka neko neredzēju, bet tagad izšķiru krāsas, jūtu smaržas un visapkārt redzu vijamies rokas.
Hana paver muti (varbūt, lai iebilstu), bet tajā brīdī mēs tiekam pārtrauktas. Mums tuvojas puisis ar pelēki blondiem acīs krītošiem matiem, nesot divas lielas plastmasas krūzītes. Vienu viņš pasniedz Hanai. Paņēmusi un pateikusies draudzene atkal pievēršas man.
- Lēna, - Hana paziņo, - mans draugs Drū.
Uz bridi notveru draudzenes sejā vainas apziņu, taču jau nākamajā mirklī Hana saulaini pasmaida kā Svētās Annas skolas pagalmā, apspriežot bioloģijas testa jautājumus.
Atveru muti, bet vārdi nenāk pār lūpām, un varbūt labi vien ir, jo manā galvā jau brēc ugunsdzēsēju sirēnas. Varbūt esmu stulba un naiva, bet, braucot uz šejieni, man pat prātā nenāca, ka ballītē būs puiši. Pat prātā nenāca.
Neievērot komandantstundu ir slikti, klausīties aizliegtu mūziku - vēl sliktāk. Taču segregācijas likuma neievērošana ir viens no smagākajiem pārkāpumiem. Vilovu Marksu par to priekšlaicīgi nosūtīja uz procedūru, bet viņas mājas sienas noķēpāja ar grafīti. Celsiju Bronsoni izslēdza no skolas, jo pēc komandantstundas viņu pieķēra kopā ar kādu puisi no Spensera skolas, viņas vecākus atlaida no darba, un visai ģimenei vajadzēja atstāt mājas. Turklāt, vismaz Čelsijas gadījumā, nebija nekādu pierādījumu, pietika ar baumām vien.
Drū man pavirši pamāj.
- Sveika, Lēna!
Atveru muti un atkal to aizveru, nespēdama izdvest ne skaņas. Uz bridi iestājas nepatīkams klusums. Tad Drū strauji padod man krūzīti.
- Viskiju?
- Viskiju? - es atķērcu.
Alkoholu lietoju reti. Ziemassvētkos krustmāte Kerola ielej man pusglāzi vīna, un reiz Hanas mājās nočiepām melleņu liķieri no viņas vecāku bāriņa un dzērām, līdz pasaule sāka griezties. Hana toreiz smējās un ķiķināja, bet man nepatika saldā, pretīgā garša mutē un sajūta, ka domas izšķīst kā migla saulē. Es nevaldīju pār sevi, un tas man nepavisam nepatika.
Drū parausta plecus.
- Nekā cita vairs nav. lādos gadījumos šņabi izdzer vispirms.
Tādos gadījumos, tātad regulāri.
- Nē, - es atgrūžu krūzīti, - ņem!
Viņš pamāj, laikam mani pārpratis.
- Labi. Tūlīt atnesīšu tev svaigu.
Aši uzsmaidījis Hanai, Drū iejūk drūzmā. Man patīk viņa smaids: greizs, uz kreisās auss pusi, taču, jūsmojot par smaidu, cauri augumam izšaujas panika. Tā šalc man asinis un paredz bezgalīgus čukstus un apsūdzības.
Paškontrole. Galvenais ir valdīt pār sevi.
- Man jāiet, - beidzot paziņoju Hanai. Zināms progress.
- Tu taisies projām? - Hana sarauc pieri. - Skrēji tādu gaisa gabalu, lai...
- Es ar divriteni.
- Vienalga. Dragāji uz šejieni tādu gabalu, lai uzreiz nestos atpakaļ?
Hana grib satvert manu roku, bet es aši sakrustoju rokas uz krūtīm, lai izvairītos no viņas tvēriena. Pirmajā acumirklī draudzene izskatās aizvainota. Sāku trīcēt, lai viņa nodomā, ka man salst. Prātoju, kāpēc ir tik savādi runāt ar viņu. Hana taču ir mana labākā draudzene, meitene, kuru pazīstu kopš otrās klases, meitene, kas pusdienās lauza cepumu uz pusēm un vienreiz iebrauca ar dūri Džiliānas Dosones ģīmī, kad tā pateica, ka mana ģimene esot slima.
- Esmu nogurusi, - taisnojos, - turklāt man nevajadzētu te būt.
Gribu piebilst, ka viņai ari ne, tomēr iekožu sev mēlē.
- Vai dzirdēji to grupu? Vienreizīga, vai ne?
Hana šobrīd ir pārāk salda, nedabiski mīļa, un man zem ribām kaut kas dziļi, asi ieduras. Viņa cenšas būt pieklājīga, it kā mēs būtu svešinieces. Ari viņa jūtas neveikli.
- Es... es neieklausījos.
Nezin kāpēc negribu Hanai atzīties, ka grupu dzirdēju gan un viņi tiešām ir vienreizīgi, pat vairāk. Tas būtu pārāk intīmi, man būtu kauns. Un, neraugoties uz to, ka skrēju uz Rēcošo strautu un pārkāpu komandantstundu tāpēc vien, lai satiktu Hanu un viņai atvainotos, atkal jūtu, ka draudzeni vairs nepazīstu un viņa mani ari ne.
Esmu jau pieradusi pie divkosības, esmu pieradusi domāt vienu un darīt ko citu, nepārtraukti cīnoties ar sirdsapziņu. Tikmēr Hanai izdevies veiksmīgi iejusties svešajā pasaulē, kuras domas, lietas un cilvēkus nedrīkst pat pieminēt.
Vai iespējams, ka visu laiku esmu dzīvojusi savā pasaulē, gatavodamās eksāmeniem, dodoties garos skrējienos ar Hanu, kamēr šī otra pasaule dzīvojusi blakus manējai, gatava izlīst no paslēptuves uzreiz pēc saulrieta? Nelikumīgas ballītes, aizliegta mūzika, cilvēki, kas pieskaras cits citam, nebaidoties no slimības, nebaidoties par sevi.
Pasaule bez bailēm. Neiespējama pasaule.
Pirmo reizi dzīvē, stāvēdama tādā drūzmā, jūtos ļoti vientuļa.
- Paliec, - Hana klusi saka. Lai gan tā ir pavēle, viņas balss skan nedroši, drīzāk kā lūgums. - Tu vēl vari noklausīties otro daļu.
Papurinu galvu. Man nevajadzēja šurp skriet. Nožēloju, ka zinu to, ko tagad zinu, ka nevaru rīt piecelties un aizbraukt pie Hanas vai gulēt blakus viņai Austrumu promenādes pludmalē un žēloties par garlaicīgo vasaru kā parasti. Gribu, lai viss būtu pa vecam.
- Laidīšos projām, - tik tikko valdu balsī trīsas. - Bet tas jau nekas. Tu taču vari palikt.
Uzreiz apķeros - Hana nemaz neteica, ka ies projām kopā ar mani. Draudzenes seja pauž gan nožēlu, gan līdzjūtību.
- Ja gribi, es ari iešu, - Hana saka, bet es zinu, ka viņa tā saka tikai tāpēc, lai es justos labāk.
- Nē, nē, es tikšu galā pati.
Man sāk svilt vaigi, un es pakāpjos soli atpakaļ, izmisīgi gribēdama tikt projām. Uzskrienu kādam virsū - puisim, kurš pagriežas un man uzsmaida. Strauji metos sāņus.
- Lēna, pagaidi!
Hana atkal vēlas mani satvert. Vienā rokā viņai ir dzēriens, bet otrā es tagad iegrūžu savu krūzi, lai kaut uz mirkli draudzeni aizkavētu. Hana saviebusies mēģina abas iespiest azotē, un pa to laiku es metos prom.
- Viss būs labi, tiešām! Parunāsim rit.
Iespraukusies starp diviem cilvēkiem, nodomāju, ka
vienīgais labums no maza auguma ir tas, ka visur var iešmaukt. Hana paliek man aiz muguras un izgaist ļaužu drūzmā.
Nodūrusi skatienu, līkločiem laužu sev ceļu pūli, lai izkļūtu no šķūņa, cerēdama beidzot atvēsināt vaigus.
Garām slīd izplūduši silueti, un jau atkal jūtos kā sapni. Puisis. Meitene. Puisis. Meitene. Visi smejas, grūstās, pieskaras cits cita matiem. Vēl nekad mūžā nekur neesmu jutusies tik neiederīga un sveša. Atskan spalgs, mehānisks spiedziens, un grupa atsāk spēlēt, bet šoreiz mūzika mani nesaviļņo. Es pat nepalēninu gaitu. Eju uz priekšu pretim kalnam, iztēlē redzēdama klusos, zvaigžņu apmirdzētos laukus, pazīstamās, tumšās Portlendas ielas, patruļas, kas klusi maršē vienā solī un sazinās pa rāciju - viss tik ierasts, normāls, pazīstams, savs.
Beidzot drūzma vairs nav tik bieza. Pie skatuves bija karsti, cilvēks pie cilvēka. Tagad jūtu vēsmu un vaigi vairs tā nedeg. Esmu mazliet nomierinājusies un atļaujos pamest skatienu atpakaļ uz skatuvi. Šķūnis zem klajām debesīm naktī mirdz baltā gaismā kā dūrē noslēpta spuldzīte.
- Lēna!
Savādi, bet es uzreiz pazīstu balsi, lai gan esmu to dzirdējusi tikai vienreiz, desmit, augstākais piecpadsmit minūšu ilgas sarunas laikā. Balsij ir smieklu pieskaņa, it kā kāds grasītos atklāt man īpašu noslēpumu nāvīgi garlaicīgas stundas laikā. Pasaule sastingst. Sastingst arī asinis man dzīslās. Aizturu elpu. Kādu bridi pat nedzirdu mūziku, tikai pastāvīgu, klusu, patīkamu bungu dunoņu. Nospriežu, ka tā būs mana sirds, lai gan tas nav iespējams - tā taču ir apstājusies. Fokusēju skatienu un redzu tikai Aleksi, kas lauž ceļu pūlī, lai tiktu pie manis.