- Lēna! Pagaidi!
Līdz nāvei pārbijusies, pirmajā acumirklī nodomāju, ka viņš šeit ir kopā ar patruļu, reida vienību vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad apķeros, ka Aleksis nav formā. Viņam mugurā ir izbalējis krekliņš un džinsi, kājās - pāris padilušu kroseņu ar tintes zilajām auklām.
- Ko tu te dari? - stostīdamās prasu, kad viņš pienāk klāt.
Aleksis pasmīn.
- Man ari prieks tevi redzēt.
Viņš apstājas pāris metru attālumā, un es nopriecājos. Pustumsā neredzu viņa acu krāsu, bet uzmanības novēršanu man šobrīd nevajag - negribu justies kā toreiz pie laboratorijām, kad viņš pieliecies iečukstēja man ausī un viņa lūpas bija tik tuvu, ka jutu gan bailes, gan vainas apziņu un neskaidru prieku.
- Es runāju nopietni, - cenšos būt nelaipna.
Smaids Alekša sejā apdziest, taču neizgaist pavisam. Viņš nopūšas.
- Atnācu paklausīties mūziku, - Aleksis saka, - tāpat kā visi.
- Bet tu taču nevari... - cenšos atrast īsto vārdu, nezinādama, kā pateikt to, ko gribu teikt. - Tas taču ir...
- Ārpus likuma? - viņš parausta plecus.
Virs kreisās acs Aleksim vijas matu cirta, un, kad viņš pagriežas, lai uzmestu skatienu ballītei, skatuves gaismā cirta mirdz neparasti zeltaini brūnganā nokrāsā.
- Viss ir kārtībā, - Aleksis jau klusāk turpina, un man jāpieliecas, lai mūzikas trokšņos viņu saklausītu, - neviens te neko ļaunu nedara.
To nu tu nezini, gribu atbildēt, tomēr Alekša skumjā balss liek man aprauties. Viņš ar roku izbrauc cauri matiem, un es atkal redzu tumšo, trisžuburaino, ideāli simetrisko rētiņu aiz kreisās auss. Varbūt viņš nožēlo, ka pēc procedūras šo to zaudējis? Ari mūzika taču visus neaizkustina vienādi, un, lai gan pēc dziedniecības Aleksim nevajadzētu just skumjas un nožēlu, varbūt procedūra uz viņu iedarbojās citādi nekā uz pārējiem, jo ne vienmēr tā ir veiksmīga. Krustmāte un tēvocis taču ari redz sapņus, un Mārsija histēriski raud bez redzama iemesla.
- Bet tu pati? - pagriezies pret mani, Aleksis ķircinošā balsī vaicā un pasmaida. - Kādu aizbildinājumu tu esi atradusi?
- Nemaz negribēju nākt, - es attraucu, - bet man vajadzēja... - Apraujos, saprotot, ka pati nezinu, kāpēc te esmu. - Bija kādam šis tas jāatdod, - beigās izspiežu.
Aleksis sarauc uzacis, laikam neticēdams.
Steidzīgi turpinu:
- Hanai. Manai draudzenei. Tu viņu viņdien satiki.
- Atceros, - Aleksis pamāj.
Nepazīstu nevienu citu cilvēku ar tik ilgstošu smaidu. Acīmredzot tā ir Alekša parastā sejas izteiksme.
- Starp citu, tu man esi parādā paskaidrojumu.
- Par ko tad?
Pūlis ir pietuvojies skatuvei, un ap mums neviena nav. Pa brīdim gan kāds aiziet garām, šūpodams rokā pudeli vai mazliet greizi dziedādams, bet lielākoties esam divatā.
- Par to, ka liki man veltīgi gaidīt.
Alekša mutes kaktiņš paraujas augšup, un man jau atkal šķiet, ka viņš vēlas atklāt man kādu noslēpumu, kaut ko paziņot.
- Tovakar tu neatnāci.
Piedzīvoju triumfa mirkli - Aleksis tomēr mani gaidījal Viņš tiešām gribēja ar mani satikties! Tomēr vienlaikus sirdi mostas bažas. Viņam kaut ko no manis vajag. Nezinu, ko, bet tāda sajūta ir, un tā mani biedē.
- Ko teiksi? - Sakrustojis rokas uz krūtīm, Aleksis, joprojām smaidot, sāk šūpoties uz papēžiem. - Ko tagad darīsi -atvainosies?
Viņa atbrīvotība un pašpārliecinātība mani kaitina tāpat kā toreiz pie laboratorijām. Tas taču nav godīgi: viņš jūtas omulīgi, turpretī es - kā pirms sirdslēkmes vai izšķīšanas peļķē.
- Meļiem es neatvainojos. - Pati brīnos, ka mana balss skan tik mierīgi.
Aleksis samirkšķina acis.
- Kā to lai saprot?
- Paklau, - es nobolu acis, ar katru sekundi juzdamās pašpārliecinātāk. - Tu noliedzi, ka būtu mani redzējis novērtēšanas dienā. Tu teici, ka mani nepazīsti.
Uzskaitu viņa melus, pēc kārtas saliecot pirkstus.
- Tu meloji, sakot, ka todien nebiji laboratorijā.
- Labi, labi, - Aleksis paceļ gaisā rokas. - Nožēloju, skaidrs? Atzīstu, man būtu jāatvainojas tev.
Mirkli raudzījies mani, viņš nopūšas.
- Es jau teicu, ka drošības dienestam nav tiesību novērtēšanas laikā atrasties laboratorijās. Lai process notiktu objektīvi un tā tālāk, nezinu, kāpēc. Bet man sakārojās tasi kafijas, un C kompleksa otrajā stāvā ir automāts, kur var dabūt labu kafiju ar īstu pienu, tāpēc izmantoju savu kodu un iegāju. Tā, lūk. Viss. Pēc tam man bija jāmelo, lai nezaudētu darbu. Tajā stulbajā vietā strādāju tikai tāpēc, lai segtu mācību maksu... - Viņa balss apraujas, vismaz reizi zaudējot pašpārliecību.
Aleksis izskatās satraukts - šķiet, viņš baidās, ka es varētu viņu kādam nosūdzēt.
- Bet kāpēc tu sēdēji auditorijā? - es neatlaižos. - Kāpēc tu mani novēroji?
- Līdz otrajam stāvam es nemaz netiku, - Aleksis skaidro, cieši vērojot manu reakciju. - Iegājis iekšā, izdzirdēju vājprātīgu troksni un tad ieraudzīju, kas tur notiek. Kliegšana un tā tālāk.
Uz mirkli aizveru acis, atceroties žilbinoši baltās gaismas, šķietamās okeāna brāzmas aiz loga un mātes kliedzienu pirms desmit gadiem. Kad atkal atveru acis, Aleksis joprojām skatās manī.
- Starp citu, es pat nenojautu, kas tur notiek. Varbūt izklausās stulbi, bet tiešām nospriedu, ka laboratorijās kāds ielauzies vai notikusi kāda nelaime. Un tad ieraugu simtiem govju, kas metas man virsū... - Aleksis parausta plecus. - Kreisajā pusē bija kāpnes. Nobijos un kāpu augšā. Govis taču neprot kāpt pa kāpnēm. - Alekša sejā atkal atplaukst smaids, šoreiz aši un nenoteikti. - Tā es nokļuvu auditorijā.
Pilnīgi normāls, ticams izskaidrojums. Man kā akmens noveļas no pleciem, arī bailes atkāpjas. Tomēr krūtīs truli kņud vilšanās. Un arī stūrgalvība - tajā prāta stūrītī, kas par Aleksi vēl šaubās. Atceros skatienu laboratorijās, kad viņš, atgāzis galvu, smējās un man pamirkšķināja. Atceros, kāds viņš izskatījās - pārsteigts, pašpārliecināts un laimīgs. Ne ēnas no bailēm.
Pasaule bez bailēm...
- Tātad tu nezini, kā... kā tas notika?
Pati neticu savai drosmei. Savelku pirkstus dūrē un saspiežu, cerēdama, ka Aleksis nejūt pēkšņo sasprindzinājumu manā balsī.
- Tu domā tās piegādes jukas? - Aleksis mierīgi un pārliecināti saka, izgaisinādams manī pēdējās šaubas. Kā jebkurš izārstētais viņš tic oficiālajam paziņojumam. - Todien man nebija jāparakstās par kravām. Tas čalis, Sals, tika atlaists no darba. Kravas taču jāpārbauda. Laikam viņš to neizdarīja.
Pieliecis galvu uz sāniem, Aleksis iepleš rokas.
- Vai tagad esi apmierināta?
- Esmu, - pamāju.
Tomēr spriedze krūtīs paliek. Pirms dažām stundām izmisīgi gribēju tikt ārā no mājām, bet tagad vēlos, kaut varētu samirkšķināt acis un atkal būt tur, sēdēt savā gultā, noraut no kājām segu un zināt, ka viss - gan ballīte, gan Aleksis - bijis tikai sapnis.
- Nu un...? - Aleksis pamāj ar galvu uz šķūņa pusi.
Grupa spēlē skaļu, ritmisku, ātru gabalu. Šobrīd nesaprotu, kāpēc pirmīt mūzika mani apbūra. Dzirdu tikai troksni, drudžainu troksni.
- Kā tu domā, vai mūs nesamīdīs, ja pieiesim tuvāk?