Lai es nekad nepaklūpu.
42. psalms
Krustmāte par katru cenu grib pavadīt mani uz laboratorijām. Tāpat kā citas valdības iestādes, ari laboratorijas blīvējas ap piestātni - baltu ēku rinda, kas izskatās kā žilbinoši zobi šļakstošajā okeāna mutē. Bērnībā pēc pārcelšanās pie Kerolas viņa mani katru dienu veda uz skolu. Mēs ar māti un māsu savulaik dzīvojām tuvāk robežai, tāpēc mani pārsteidza un šausmināja vēji un pustumšās, pēc atkritumiem un zivīm smaržojošās ielas. Gaidīju, ka krustmāte paņems mani aiz rokas, bet to Kerola nekad nedarīja, tāpēc, savilkusi dūres, sekoju viņas hipnotizējoši švīkstošajām velveta biksēm, baidoties no brīža, kad aiz pēdējā pakalna pacelsies Svētās Annas meiteņu akadēmija, - tumša mūra ēka, izraibināta ar spraugām un plaisām kā veca jūras vilka seja.
Var tikai pabrīnīties, kā viss mainās. Tolaik mani biedēja Portlendas ielas un es negribīgi šķiros no krustmātes. Tagad pilsētā viss ir tik pazīstams, ka varu iet pa tās līkumotajām takām un pakalniem ar aizvērtām acīm. Šodien vairāk par visu es gribu būt viena. Jūtu nomierinošu smaržu - tā plūst no okeāna, kas slēpjas aiz kalnainajām, līkumotajām ielām. No jūras atvējotās sāls dēļ gaiss šķiet blīvs un smags.
- Neaizmirsti, - Kerola jau kuro reizi atkārto, - viņi gribēs izpētīt tavu personību, tomēr, jo vispārīgāk atbildēsi, jo plašākas iespējas var pavērties.
Krustmāte par laulībām vienmēr runā kā no DVL grāmatas - pienākums, atbildība, neatlaidība.
- Skaidrs, - es pamāju.
Mums garām aizsteidz autobuss. Uz tā sāniem pavīd uzraksts “Svētās Annas akadēmija”. Ātri novēršos, iedomādamās, ka pie sen nemazgātajiem logiem stāv Kara Mak-namara vai Hilarija Pakere un ķiķinādamas māj uz manu pusi. Visi taču zina, ka es šodien eju uz novērtēšanu. Tādi pasākumi notiek tikai četras reizes gadā, un to datumi ir zināmi labu laiku iepriekš.
Krustmāte ir piespiedusi mani uzkrāsoties, un tagad mana seja ir pavisam gluda. Mājās pie vannas istabas spoguļa pati sev atgādināju zivi, jo sevišķi tāpēc, ka mani mati ir pilni ar metāla matadatām un saspraudēm: zivi, kurai no galvas rēgojas metāla āķi.
Krāsoties man nepatīk, un nekad neesmu interesējusies par apģērbu un lūpu spīdumiem. Mana labākā draudzene Hana domā, ka esmu traka, un nav jau nekāds brīnums.
Viņa pati ir vienkārši satriecoša un pat ar nevīžīgi saliktu blondo matu mezglu uz pakauša izskatās stilīgi. Es neesmu neglīta, bet nekāda skaistule ari ne. Viss manī ir tāds - ne šis, ne tas. Acis nav zaļas vai brūnas, bet nenosakāmas krāsas. Neesmu tieva, bet resna ari ne. Vienīgais, kas mani ir noteikts, - mazais augums.
-Ja tev jautā par māsīcām, dieva dēļ, neaizmirsti pateikt, ka nebijāt labi pazīstamas...
- Aha. - Klausos pa ausu galam.
Ārā ir sutlgi, par karstu jūnijam. Muguras lejasdaļā un padusēs jūtu sviedrus, lai gan šorīt kārtīgi iepūtu dezodorantu. Pa labi plešas Kasko līcis, Pika un Lielo Dimantu salas ar sargtorņiem. Tālāk jau ir atklāts okeāns, bet vēl tālāk -panīkušās valstis un pilsētas, kuras sagrāvusi slimība.
- Lēna! Vai tu mani vispār dzirdi?
Kerola paņem mani aiz rokas un pagriež ar seju pret sevi.
- Zila, - es kā papagailis noķērcu, - mana mīļākā krāsa ir zila. Vai zaļa.
Melnā ir pārāk drūma, sarkanā var novērtētājus satracināt, sārtā ir pārāk bērnišķīga, oranžā - dīvaina.
- Un ar ko tev patīk nodarboties brīvajā laikā?
Maigi atbrīvojos no krustmātes tvēriena.
- Par to mēs jau runājām.
- Bet tas ir būtiski, Lēna! Iespējams, šī ir tavas dzīves visnozīmīgākā diena.
Nopūšos. Vārti, kas noslēdz ceļu uz valdības laboratorijām, mehāniski čikstēdami, atveras. Aiz tiem jau veidojas divas rindas: vienā pusē stāv meitenes, bet piecpadsmit metru attālumā pie otras ieejas - zēni. Saulē piemiegusi acis, meklēju paziņas, taču okeāns mani apžilbina, un es redzu tikai lēkājošus melnus plankumus.
- Lēna! - krustmāte mani mudina.
Dziļi ievilkusi elpu, sāku monologu, kuru esam izspēlējušas simtiem reižu.
- Es labprāt veidoju skolas avīzi. Interesējos par fotografēšanu, jo man patīk notvert un iemūžināt mirkli. Daudz laika pavadu kopā ar draudzenēm. Vēl man patīk iet uz koncertiem Dīringouksas parkā un skriet. Divus gadus biju skriešanas komandas kapteine, turklāt esmu skolas čempione brīvajā skrējienā. Bieži pieskatu jaunākos mūsu ģimenes locekļus. Man tiešām patīk bērni.
- Tu saviebies, - krustmāte aizrāda.
- Es mīlu bērnus, - atkārtoju, savilkdama seju smaidā.
Atklāti sakot, reti kuru, bet Greisiju noteikti. Bērni vienmēr ir tik neaprēķināmi un skaļi, vienmēr kaut ko aiztiek un slapina biksēs. Tomēr zinu, ka ari man kādudien būs jādzemdē bērni.
- Labi, - krustmāte saka, - turpini!
- Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un fizika, -noslēdzu savu runu.
Kerola apmierināta pamāj.
- Lēna!
Pagriežos. No vecāku mašīnas izkāpj Hana. Viņas seju ieskauj gaišo matu šķipsnas, pa pusei caurspīdīgā tunika noslīdējusi no iedegušā pleca. Visas meitenes un zēni, kas stāv rindā pie laboratoriju durvīm, pagriezušies noskatās. Manai draudzenei piemīt spēja piesaistīt uzmanību.
- Lēna! Pagaidi! - Hana pa gabalu brēc, drudžaini mādama.
Mašīna šaurajā piebrauktuvē lēni ripo turp un atpakaļ, līdz tai šaurajā piebraucamajā ceļā izdodas apgriezties. Hanas vecāku mašīna ir kā melna, lunkana pantera. Dažas reizes esmu tajā braukusi, juzdamās kā princese. Reti kuram ir savs auto, vēl mazāk cilvēku ar tiem brauc. Degvielas normas ir stingri ierobežotas, turklāt tā ir ārkārtīgi dārga. Daži vidusšķiras pārstāvji novieto autiņu pie parādes durvīm kā pieminekli - nedzīvu un nelietotu, ar nenodilušām riepām, bez neviena plankuma.
- Sveika, Kerola! - pienākusi klāt, Hana aizelsusies sveicina.
No draudzenes pavērtās somiņas rēgojas žurnāls, un viņa pieliecas, lai iebāztu to atpakaļ. Tas ir viens no valdības izdevumiem -Māja un Ģimene. Ieraudzījusi manas jautājoši paceltās uzacis, Hana saviebj seju grimasē.
- Mamma lika paņemt. Lai es palasot, kamēr stāvēšu rindā. Tā es radīšot vajadzīgo iespaidu.
Hana pieliek roku pie rīkles un izliekas, ka smok.
- Hana! - Kerola nikni nošņāc.
Krustmātes bažīgā balss liek manai sirdij sastingt. Kerola reti zaudē savaldību, pat uz mirkli ne, bet tagad sāk drudžaini grozīt galvu uz visām pusēm, it kā meklēdama regulatorus un novērtētājus gaismas pielietajā ielā.
- Neuztraucieties! Neviens mūs neizspiego!
Uzgriezusi muguru Kerolai, Hana smaidīdama nočukst
manā virzienā: Pagaidām.
Meiteņu un zēnu rindas mums priekšā stiepjas garumā, izlocīdamās uz ielas, lai gan laboratoriju stiklotās durvis ik pa brīdim strauji atveras un tajās parādās medmāsas ar mapēm rokās, aicinot rindā stāvētājus uzgaidāmajā telpā. Krustmātes roka viegli kā putns pieskaras manam elkonim.
- Labāk ieņemiet vietu rindā, - viņas balss atkal skan kā parasti.
Žēl, ka nevaru aizņemties Kerolas aukstasinību.
- Lēna?
-Jā?
Nejūtos diez cik labi. Laboratoriju ēkas vel ir tālu un tik spilgti baltas, ka nespēju uz tām skatīties. Acu priekšā spīd sakarsusī ietve. Galvā atkārtojas vārdi tavas dzīves visnozīmīgākā diena. Saule pārvērtusies milzīgā gaismas plankumā.
- Veiksmi! - krustmāte sev raksturīgi aši pasmaida.