- Paldies!
Gribētos, lai Kerola saka vēl kaut ko, kaut vai: Nešaubos, ka jums ies labi vai Neuztraucieties. Bet viņa stāv un klusē, mirkšķinādama acis, ar aukstasinīgu sejas izteiksmi, kas ir tikpat neizdibināma kā vienmēr.
- Neraizējieties, misis Tidla, - Hana man pamirkšķina, - es gādāšu, lai viņa neizgāžas. Apsolu.
Mans satraukums izgaist, kā nebijis. Hana pārbaudījumu uztver mierīgi, bezrūpīgi un dabiski.
Abas ejam uz laboratoriju pusi. Hana ir gandrīz metru astoņdesmit gara. Ejot man jāsper trīs soļi, kamēr viņa sper divus, tāpēc jūtos kā pīle, kas gāzelēdamās cilājas augšup un lejup. Tomēr šodien tas mani neuztrauc. Priecājos, ka Hana ir man blakus. Bez viņas es būtu beigta un pagalam.
- Ak kungs, - kad esam pienākušas pie rindas, draudzene saka. - Tava krustmāte gan šito visu uztver baigi nopietni, vai ne?
- Bet tas taču ir nopietni!
Nostājamies rindas galā. Pamanu pāris pazīstamu seju -dažas meitenes, ko nedaudz pazīstu no skolas, un puišus, kas redzēti spēlējam futbolu pie Spensera koledžas. Viens no viņiem pagriežas uz manu pusi un notver manu skatienu. Viņš sarauc uzacis, un es ātri noduru skatienu, juzdama, ka vaigi man jau svilst un kuņģis nervozi raustās. Nepaies ne trīs mēneši, un tu būsi sapārota, es sev domās saku, taču vārdi šķiet tukši un smieklīgi kā bērnībā, kad kaldinājām bezjēdzīgus teikumus: Manai ātrlaivai vajag banānu, uzliec manu mitro kurpi uz savas tulznainās kūkas.
- Jā, zinu. Vari man ticēt, DVL rokasgrāmatu esmu lasījusi tikpat bieži kā citi.
Uzgrūdusi saulesbrilles uz pieres un plivinādama savas garās skropstas, Hana medussaldā balsī saka:
- Novērtēšanas diena ir satraucošs pārejas rituāls, kas sagatavo tevi laimei, stabilitātei un partnerībai nākotnē.
Nolaidusi saulesbrilles atpakaļ uz acīm, viņa novaik-stās.
- Vai tad tu tā nedomā? - pieklusinu balsi līdz čukstam.
Hana pēdējā laikā ir pavisam dīvaina. Jāsaka gan, ka viņa
vienmēr atšķīrusies no citiem, būdama atklātāka, neatkarīgāka un bezbailīgāka. Tieši tāpēc es gribēju ar viņu draudzēties. Pati vienmēr esmu bijusi kautrīga, vienmēr esmu baidījusies pateikt kaut ko lieku un izdarīt kaut ko nepareizi. Hana ir mans pretstats.
Taču pēdējā laikā Hana kļuvusi vēl brivdomīgāka. Par skolu viņa vairs neuztraucas. Vairākas reizes viņa ir izsaukta pie mācību pārzines par runāšanu pretī skolotājiem. Dažreiz Hana pusvārdā pēkšņi apklust, it kā atdūrusies pret kādu šķērsli. Citreiz atkal pieķeru viņu skatāmies uz okeānu, un šķiet, ka viņa gribētu būt kur citur.
Lūkojoties draudzenes dzidri pelēkajās acīs un lūpās, kas ir tik plānas un cieši savilktas kā stopa stiegra, mani sagrābj bailes. Iedomājos savu māti, kas uz sekundi sastinga gaisā un tad kā akmens iekrita okeānā, atceros tās meitenes seju, kas nolēca no laboratorijas jumta, viņas ietvei piespiesto vaigu. Gaiņāju projām domas par delīriju. Hana taču nav slima. Noteikti nav. Tad es to zinātu.
- Ja viņi mums tiešām vēlētu laimi, tad ļautu izvēlēties pašām, - viņa noburkšķ.
- Hana, - es skarbi saku. Sistēmas kritika ir visļaunākais pārkāpums. - Ņem savus vārdus atpakaļ!
Draudzene paceļ rokas.
- Labi jau, labi, padodos!
- Tu taču zini, ka tā nav. Vai tad esi aizmirsusi, kā bija senāk? Visur haoss, kaujas un kari. Cilvēku dzīve bija nožēlojama.
- Es taču teicu, ka padodos!
Hana smaida, taču es saērcināta novēršos.
- Turklāt, - nekādi nevaru rimties, - mums ir gan izvēle.
Novērtētāji parasti sastāda sarakstu ar četriem pieciem apstiprinātiem kandidātiem, no kuriem var izvēlēties. Tādējādi visi ir apmierināti. Visus šos gadus, kopš ieviesta procedūra un tiek organizētas laulības, Menas štatā nav bijis vairāk par desmit šķiršanās gadījumiem, bet visā ASV - ap tūkstoti, un gandrīz vienmēr šādos gadījumos vīrs vai sieva tiek turēti aizdomās kā piekritēji, tāpēc šķiršanās bijusi neizbēgama un valsts apstiprināta.
- Ierobežota izvēle, - Hana mani pārlabo. - Jāizvēlas no tiem, kurus citi mums izvēlējušies.
- Jebkura izvēle ir ierobežota, - es atcērtu. - Tāda ir dzīve.
Draudzene atver muti, grasīdamās atbildēt, bet tad negaidot iesmejas. Pasniegusies viņa paspiež man roku -divreiz īsi, divreiz gari. Tas ir mūsu vecais signāls, ko izdomājām otrajā klasē, kad viena no mums bija nobijusies vai uztraukusies: Esmu tev blakus, neuztraucies!
- Labi, labi. Nestrīdēsimies! Novērtēšana ir viens lielisks pasākums, viss kārtībā! Lai dzīvo novērtēšanas diena!
- Tas jau izklausās labāk, - es atbildu, joprojām raižpilna un sapīkusi.
Rinda lēni virzās uz priekšu. Esam jau tikušas garām dzelzs vārtiem ar savīto dzeloņdrāšu kroni un iegājušas pievadceļā, kas ved uz laboratoriju kompleksu. Meitenēm jādodas uz ēku 6-C, zēniem - uz 6-B, tāpēc abas rindas sāk attālināties.
Soli pa solim mēs virzāmies uz priekšu, un ikreiz, kad atveras stikla durvis, jūtam gaisa kondicionētāja brāzmu. Pēc tam durvis šņākdamas aizveras. Pārsteidzoša sajūta: it kā mēs uz bridi būtu no galvas līdz kājām pārklātas ar ledus kārtiņu, kā saldējums. Pagriezusies paceļu zirgasti, vēlēdamās, kaut nebūtu tik sasodīti karsti. Mājās mums kondicionēšanas sistēmas nav, tikai gari, neglīti vēdinā-tāji, kas naktī mūždien sprakšķ. Turklāt Kerola reti ļauj tos ieslēgt, jo, viņasprāt, tie patērē daudz elektrības, un mums ir jātaupa.
Beidzot rindā pirms mums ir tikai dažas meitenes. No ēkas iznāk medmāsa ar mapēm un pildspalvām, kuras izdala mums.
- Lūdzu, centieties sarakstīt visu vajadzīgo informāciju, - viņa saka, - ari slimību un ģimenes vēsturi.
Sirds šķiet iesprūdusi rīkles galā. Glīti sanumurētās ailītes - uzvārds, vārds, otrais vārds, adrese, vecums - saplūst kopā. Labi, ka man priekšā ir Hana. Viņa ātri aizpilda anketu, uzlikusi to uz mapes un aši slidinot pildspalvu pār papīru.
- Nākamā!
Durvis atkal atsprāgst, parādās cita medmāsa un pamāj Hanai, lai nāk iekšā. Vēsajā pustumsā aiz medmāsas muguras saskatu baltu uzgaidāmo telpu un zaļu paklāju uz grīdas.
- Turies! - uzsaucu Hanai.
Pagriezusies draudzene man aši uzsmaida. Tomēr redzu, ka nu arī viņu pārņēmis uztraukums. Starp uzacīm Hanai ievilkusies smalka rieviņa, un viņa kodī lūpas kaktiņu.
Jau gandrīz iegājusi laboratorijā, Hana pēkšņi metas atpakaļ ar mežonīgu, svešādu izteiksmi sejā, ieķeras man plecos un piespiež muti man pie auss. Aiz pārsteiguma izlaižu no rokām mapi.
- Tu taču zini, ka cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs, vai ne? - viņa čukst, un draudzenes balss ir aizsmakusi, it kā viņa nupat būtu raudājusi.
-Ko?
Hanas nagi ieurbjas manos plecos, un man kļūst no viņas bail.
- Cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs. Tu to zini, vai ne?
Nepagūstu atbildēt, kad Hana jau ir atrāvusies un viņas seja ir tikpat rāma, skaista un mierīga kā vienmēr. Noliekusies viņa paceļ manu nokritušo mapi un smaidot atdod to man. Nākamajā mirklī Hana pazūd aiz stikla durvīm, kas atveras un aizveras mierīgi kā ūdens virsma virs grimstoša priekšmeta.
Ceturtā nodaļa
Sātans iezagās Ēdenes dārzā un atnesa sev līdzi slimību - amor deliria nervosa -sēklu, no kuras izauga un uzplauka krāšņa ābele, kas nesa asiņaini spilgtus augļus.
Stivens Horass, filozofijas zinātņu doktors. “Genesis:
Pilnīga pasaules un zināmā Visuma vēsture”,