Hārvarda Universitāte
Kad medmāsa ieved mani uzgaidāmajā telpā, Hana jau ir prom, izgaisusi aiz vienām no antiseptiskajām, pilnīgi vienādajām baltajām durvīm, taču tuvumā grozās un gaida pusducis citu meiteņu. Viena sēž krēslā, noliekusies pār mapi, skribelēdama, labodama un vēlreiz pārrakstīdama savas atbildes. Cita izmisusi prasa māsiņai, ar ko “hronisks medicīniskais stāvoklis” atšķiras no “potenciāla medicīniskā stāvokļa”. Meitene izskatās kā pirms lēkmes, uz pieres viņai izspiedies asinsvads, balss histēriski spalga - nez vai viņa savā lapā ierakstīs tieksme uz pārmērīgu uztraukšanos?
Tas nemaz nav smieklīgi, taču jūtu, ka tūliņ iespurgšos. Pielieku roku pie mutes un klusītēm ieķiķinos. Kad esmu
sanervozējusies, nespēju savaldīties. Skolā kontroldarbu laikā ķiķināšanas dēļ allaž iekuļos nepatikšanās. Nez vai man nevajadzēja to pieminēt slimību vēsturē?
Paņēmusi manu mapi, māsiņa izšķirsta lapas un pārbauda, vai esmu atbildējusi uz visiem jautājumiem.
- Lēna Heloveja? - viņa jautā možā, lietišķā balsī, kas raksturīga visām medmāsām, it kā viņas būtu to apguvušas mācību laikā.
- Aha, - es pamāju un, atcerējusies krustmātes brīdinājumu, ka novērtētāji gaida oficiālāku toni, aši piebilstu: - Tieši tā.
Vēl aizvien jūtos dīvaini, dzirdot uzvārdu Heloveja, un arī tagad kuņģī iekņudas. Pēdējos desmit gadus dzīvoju ar krustmātes uzvārdu - Tidla. Lai gan tas ir visai stulbs (Hana reiz teica, ka Tidla atgādinot maza bērna vārdu čurāšanai), tas vismaz nav saistīts ar māti un tēvu. Tidli vismaz ir īsta ģimene, turpretī Heloveji - tikai atmiņas. Taču oficiālos gadījumos jālieto īstais uzvārds.
- Nāciet man līdzi!
Māsiņa pamāj uz vienu no gaiteņiem, un es sekoju glīti knakšķošajiem papēdīšiem pa linoleja grīdu. Telpās ir žilbinoši spilgts apgaismojums. Kņudēšana pārceļas no kuņģa uz galvu, un es apreibusi mēģinu nomierināties, iztēlojoties okeānu, tā saraustīto elpošanu un kaiju riņķošanu debesīs.
Necik ilgi, un viss būs galā, domās sevi mierinu. Vēl mazliet, un tu varēsi iet mājās, un par novērtēšanu tev vairs nekad nebūs jādomā!
Gaitenis šķiet bezgalīgs. Priekšā atveras un aizveras durvis, un brīdi vēlāk, kad nogriežamies gar stūri, mums garām aizbrāžas kāda meitene. Seja viņai ir sasarkusi, droši vien no raudāšanas. Acīmredzot viņas pārbaudījums jau ir galā. Neskaidri atceros, ka viņa iegāja jau pašā sākumā.
Nevaru nejust žēlumu. Novērtēšana parasti ilgst no pusstundas līdz divām stundām, un visi zina: jo garāka novērtēšana, jo labāks rezultāts. Protams, ne jau vienmēr. Pirms diviem gadiem Mārsija Deivisa kļuva slavena, ieejot laboratorijā un izejot no tās pēc četrdesmit piecām minūtēm ar visaugstāko novērtējumu - desmit punktiem. Pērn Korija Vinde pārspēja visus ilguma rekordus - trīsarpus stundas, tomēr saņēma tikai trijnieku. Acīmredzot novērtētājiem ir sava sistēma, tomēr zināmā mērā daudz ko nosaka nejaušība. Dažkārt liekas, ka galvenais procesa mērķis ir mūs iebaidīt un samulsināt.
Pēkšņi iedomājos, ka skrienu pa tīrajiem, sterilajiem gaiteņiem, spārdīdama visas durvis pēc kārtas. Jau nākamajā mirklī to nožēloju. Šis ir visnepiemērotākais laiks šaubām. Domās sāku lamāt Hanu. Acīmredzot mani ietekmējuši viņas vārdi: Cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs. Ierobežota izvēle. Jāizvēlas no tiem, kurus citi mums izvēlējušies.
Es gan priecājos, ka manā vietā izvēlas citi. Labi, ka tas nav jādara pašai, un vēl labāk, ka nevienam nav jāizvēlas mani. Hanai, protams, būtu pa prātam, ja viss notiktu kā senāk. Hanai ar viņas zeltaino matu vilni, mirdzošajām, pelēkajām acīm un nevainojami līdzenajiem zobiem, un smiekliem, kas vairāku metru rādiusā visiem liek pagriezties, paskatīties uz viņu un smieties līdzi. Hanai piestāv pat neveiklība - ikvienam gribas pasniegt roku, lai palīdzētu viņai piecelties vai salasīt nokritušās grāmatas. Kad es paklūpu vai uzleju sev uz blūzes kafiju, visi novēršas. Gandrīz vai redzu, ko cilvēki domā. Cik neveikli! Cilvēkos man galva kļūst smaga, piemirkusi un pelēka kā iela atkusnī pēc lieliem sniegiem, bet Hana vienmēr zina, ko teikt.
Neviens normāls čalis mani neizvēlēsies, jo pasaulē ir tādas meitenes kā Hana: tas taču būtu tikpat kā samierināties ar sakaltušu cepumu, kad patiesībā gribas lielu saldējumu ar putukrējumu, ķiršiem un šokolādes skaidiņām. Tāpēc būšu laimīga, saņēmusi glītu lapu, uz kuras rakstīts: Apstiprinātie kandidāti. Tad vismaz kādu satikšu. Nav nozīmes, vai es viņam patikšu (lai gan dažreiz, īsu mirkli, man to gribētos). Nav nozīmes, vai man ir divas acis vai viena.
-Tur.
Māsiņa beidzot apstājas pie durvīm, kas ir tieši tādas pašas kā citas.
- Apģērbu un personiskās lietas varat atstāt garderobē. Lūdzu, kleita, kas jums sagatavota, - ar aizdari uz muguras. Varat bridi sagatavoties - iedzert ūdeni, pameditēt.
Iedomājos simtiem meiteņu, kas sakrustotām kājām sēž uz grīdas, salikušas plaukstas uz ceļgaliem un skandinādamas Om, un man atkal jāapslāpē mežonīga smieklu lēkme.
- Tomēr, lūdzu, ņemiet vērā: jo ilgāk gatavosieties, jo mazāk laika novērtētājiem atliks jūsu iepazīšanai.
Medmāsa stingri pasmaida. Viss viņā ir stingrs: āda, acis, laboratorijas halāts. Viņa skatās man tieši acīs, taču rodas iespaids, ka mani neredz un domās jau knakšķina atpakaļ uz uzgaidāmo telpu, lai tūlīt vestu nākamo meiteni uz citu gaiteni un teiktu to pašu, ko man. Jūtos pavisam vientuļa biezajos mūros, kas noklusina visas skaņas, nošķirta no saules un tveices. Te viss ir tik ideāls un nedabisks.
- Kad būsiet sagatavojusies, ejiet iekšā pa zilajām durvīm! Novērtētāji laboratorijā jūs jau gaida.
Medmāsa aizknakšķina projām, un es dodos uz garderobi, kas ir maza, bet tikpat gaiša kā gaitenis. Jūtos kā profilaktiskās apskates kabinetā. Stūri stāv milzīga medicīniskā aparatūra, kas ik pa brīdim iepīkstas. Vēl redzu ar salveti pārklātu galdu un sajūtu kodīgu antiseptisku smaržu. Noģērbjos. Kondicionētāja brāzmas uzdzen man zosādu un saceļ uz rokām spalviņas. Lieliski! Tagad novērtētāji domās, ka esmu spalvains nezvērs.
Es saloku drēbes un krūšturi, salieku glītā kaudzītē un ieslīdu procedūras tērpā. Tas izgatavots no īpaši plānas plastmasas, un, apņēmusi to ap augumu un sastiprinājusi pie vidukļa, zinu, ka gandrīz viss spīd tērpam cauri, ari apakšveļa.
Beigsies. Drīz tas beigsies.
Dziļi ievelku elpu un ieeju pa zilajām durvīm.
Laboratorijā apgaismojums ir vēl spilgtāks - tas ir žilbinošs, tāpēc novērtētāju pirmais iespaids droši vien ir šāds: meitene piemiegtām acīm atkāpjas soli atpakaļ un paceļ plaukstu pie sejas. Man priekšā peld kanoe laiva ar četrām ēnām. Kad acis beidzot pierod pie gaismas, ieraugu četrus novērtētājus, kas sēž pie gara, zema galda. Telpa ir plaša, un tajā nekā nav, ja neskaita viņus un tērauda operāciju galdu istabas stūri. No augšas mani žilbina divas prožektoru rindas, un ievēroju, ka griesti ir vismaz deviņus metrus augsti. Izmisīgi vēlos sakrustot uz krūtīm rokas, lai kaut cik paslēptu augumu. Mute man ir izkaltusi, prāts - tikpat karsts, tukšs un balts kā gaismas. Esmu aizmirsusi, kas jādara un jāsaka.
Par laimi, ierunājas novērtētāja:
- Vai papīri jums ir kārtībā?
Balss skan draudzīgi, taču dūre mana kuņģa dziļumos neatlaižas.