- Elizabete Bareta Brauninga, - viņš pārbrauc ar pirkstu man pār degunu. - Tev nepatīk?
Alekša balss skan klusi un nopietni, un es nojaušu, ka patiesībā viņš runā par kaut ko citu.
- Nē. Tas ir, jā. Patīk, tiešām, vienīgi...
Pati vairs nezinu, ko gribu teikt. Nespēju ne skaidri padomāt, ne parunāt. Kā vētra, kā viesulis manī virpuļo viens vārds, un man cieši jāsakniebj lūpas, lai tas neizspruktu ārā. Mīla, mīla, mīla, mīla. Vārds, kuru nekad neesmu izrunājusi, nekad neesmu nevienam teikusi, vārds, par kuru pat neesmu īsti uzdrīkstējusies domāt.
- Tev nav nekas jāpaskaidro.
Aleksis atkāpjas vēl soli nostāk. Man atkal ir tāda neskaidra sajūta, ka patiesībā mēs runājam par ko citu. Kaut kādā veidā esmu likusi Aleksim vilties. Lai kas starp mums nupat būtu noticis - un kaut kas ir noticis, lai gan man nav ne jausmas, kas tieši, - esmu viņu apbēdinājusi. Redzu to Alekša acīs, lai gan viņš joprojām smaida. Gribu atvainoties vai apskaut viņu un lūgt, lai mani noskūpsta. Tomēr joprojām baidos pavērt muti - baidos, ka izrunāšu to vārdu, un baidos no tā, kas sekos.
- Nāc, - Aleksis noliek grāmatu un sniedz man roku. - Gribu tev kaut ko parādīt.
Aleksis ved mani uz gultu, un es atkal jūtu kautrības uzplūdus. īsti nezinu, kas viņam padomā, un apsēdusies nezinu, kur likt rokas.
- Viss kārtībā, Lēna, - Aleksis saka.
Kā vienmēr, kad viņš izrunā manu vārdu, atslābstu. Aleksis atgulstas uz muguras, es daru tāpat, un tagad mēs guļam viens otram lidzās. Gulta ir šaura: mums abiem tik tikko pietiek vietas.
- Redzi? - Aleksis ar zodu norāda augšup.
Mums virs galvas deg, mirdz un liesmo zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu: to ir tik daudz, ka šķiet - melnajās debesis virpuļo neskaitāmas sniegpārslas. Man izlaužas nopūta. Tik daudz zvaigžņu redzu pirmo reizi dzīvē. Debesis šķiet esam pavisam tuvu, tieši virs galvas, tepat virs treilera, kas palicis bez jumta. Tā vien šķiet, ka mēs tajās krītam; ja mēs lēktu no gultas kā no tramplīna, debesis mūs noķertu un turētu cieši, cieši.
- Ko teiksi? - Aleksis jautā.
- Es tās mīlu, - nedomādama atbildu, un smagums krūtis acumirklī izgaist. - Es tās mīlu, - atkārtoju.
Pirmoreiz izsacīt šo vārdu ir grūti, pēc tam kļūst vieglāk. Tas ir īss. Kodolīgs. Viegli izrunājams. Jocīgi, ka nekad agrāk neesmu to ņēmusi mutē.
Redzu, ka Aleksis ir apmierināts. Pēc balss jūtu, ka viņa smaids kļūst arvien platāks.
- Neremontētā māja man godu nedara, - viņš turpina, - bet tev jāatzīst, ka skats ir satriecošs.
- Kaut mēs varētu te palikt, - izmetu un tad steidzīgi izstomu: - Tas ir, ne jau pavisam. Ne jau uz visiem laikiem, bet... Tu saproti, ko es gribu teikt.
Aleksis pabāž roku man zem kakla, un es ērti iekārtojos viņam azotē.
- Man prieks, ka tu to visu redzi, - viņš saka.
Bridi mēs vienkārši guļam klusēdami. Alekša krūtis elpojot cilājas un sāk ieaijāt mani miegā. Kājas un rokas kļūst neticami smagas, bet zvaigznes pārvēršas vārdos. Gribu skatīties un atminēt, kas tām sakāms, taču plakstiņi kļūst tik smagi, ka acis nepielūdzami veras ciet.
- Aleksi?
-Jā?
- Nolasi man vēlreiz to dzejoli!
Nepazīstu pati savu balsi, un ari vārdi skan kā no tālienes.
- Kuru? - Aleksis čukst.
- To, kuru tu zini no galvas.
Es peldu, jau peldu.
- Es daudzus zinu no galvas.
- Tad vienalga kuru.
Ievilcis elpu, Aleksis iesāk:
- “Nesu tavu sirdi sevī, nesu savā sirdī. Tu ar mani kopā vienmēr...”
Aleksis skaita dzejoli, un vārdi slīd pār mani kā saules stari, kas pamazām ielaužas arvien dziļāk, izklīdinot tumsu. Acis esmu aizvērusi, taču neticamā kārtā joprojām redzu zvaigznes. Veselas galaktikas, sārtas un sarkanas saules, plašu, sudrabainu okeānu, tūkstošiem spilgtu mēnešu.
Kad Aleksis mani maigi modina, man šķiet, ka esmu gulējusi tikai piecas minūtes. Debesis joprojām ir piķa melnumā, mēness - spožs, taču, ieraudzījusi nodegušās sveces, saprotu, ka esmu nogulējusi vismaz stundu.
- Laiks doties atpakaļ. - Aleksis atglauž man matus no pieres.
- Cik pulkstenis? - samiegojusies prasu.
- Tūlīt būs trīs.
Aleksis uzslējās sēdus, izraušas no gultas un, pasniedzis roku, uzrauj mani kājās.
- Jātiek pāri robežai, kamēr Ērkšķrozlte vēl nav pamodusies.
- Ērkšķrozlte? - Apjukusi grozu galvu.
Aleksis klusi iesmejas.
- Pēc dzejas, - viņš pieliecas, lai mani noskūpstītu, - seko pasakas.
Tad mēs atkal ejam cauri mežam, pēc tam dodamies tālāk pa izdangātu taku, kas vijas gar sabumbotām mājām, un tad atkal nogriežamies uz meža pusi. Visu laiku man ir tāda sajūta, ka neesmu lāgā pamodusies. Pat kāpjot pāri žogam, nejūtu nedz bailes, nedz uztraukumu. Otrreiz tikt pāri dzeloņdrātīm ir neizsakāmi vieglāk, turklāt liekas, ka ēnas ir no auduma un sargā mūs kā mētelis. Sargs divdesmit pirmajā būdā sēž tāpat kā pirmīt, atgāzis galvu, uzslējis kājas uz galda un atvēris muti. Mirkli vēlāk jau ejam gar līci un tad jau klusi slīdam pa ielām uz Dīringa kalnāju. Prātā iešaujas pavisam ērmota doma, pa pusei bailes, pa pusei vēlme: varbūt šis ir tikai sapnis un es pamodīšos Mežonīgajā zemē? Varbūt es pamodīšos un zināšu, ka vienmēr esmu tur bijusi, un visa Portlenda ar laboratorijām, komandantstundu un procedūru šķitīs garš, ļauns murgs.
Strauta ielā 37 atkal iekāpjam pa logu, un degunā uzreiz iecērtas tveices un pelējuma smārds. Esmu pavadījusi Mežonīgajā zemē tikai pāris stundu un jau ilgojos pēc turienes - pēc vēja kokos, kas šalc kā okeāns, pēc brīnišķīgajām plaukstošu augu smaržām, neredzamajām bēgošajām radībām, pēc dzīvības, kas tur nemitīgi plūst un plešas uz visām pusēm...
Nekādu mūru...
Aleksis aizved mani uz dīvānu, uzklāj virsū segu, noskūpsta un novēl labu nakti, bet pats dodas uz laboratorijām, uz rīta maiņu. Laika viņam ir tik vien, lai pa ceļam ieskrietu mājās nodušoties. Dzirdu viņa soļus izgaistam tumsā.
Tad es aizmiegu.
Mīla - viens vienīgs vārds, pavisam īss, ne garāks par asmens šķautni. Tāda ari ir mīlestība - asmens, kas šķērso cilvēka dzīvi, sadalot to divās daļās: pirms un pēc. Dzīve paliek abās pusēs.
Pirms un pēc, un kamēr - mirklis, kas nav nedz īsāks, nedz garāks par asmens šķautni.
Deviņpadsmitā nodaļa
Dzīvo brīvībā vai mirsti.
Sens teiciens, kura izcelsme ir nezināma, minēts Visu bīstamo vārdu un ideju krājumā, www.vbvik.gov.org
īvaini, ka pasaules rats turpina akli un nevērīgi
griezties arī tad, kad tava personiskā dzīve, tava
mazā, izgrebtā plakne iziet no ierastajām sliedēm ''ai pat izjūk gabalos. Vienu dienu tev ir vecāki, nākamajā esi bārenis. Vienu dienu tev pasaulē ir sava vieta un ceļš, bet jau nākamajā tu maldies tuksnesī.
Saule aust, mākoņi turpina slīdēt pa debesjumu, cilvēki iepērkas, norauj tualetē ūdeni, atver logu slēģus un atkal tos aizver. Bet pēkšņi tu saproti, ka lielākā daļa no tā visa -dzīve un nerimstošais esības mehānisms - uz tevi neattiecas. Tev tajā nav vietas. Mehānisms dragā uz priekšu arī tad, ja tu nolec no kraujas. Pat tad, kad esi jau miris.
Kad no rīta dodos uz Portlendas centru, tieši tas, ka viss izskatās tik parasts, mani pārsteidz visvairāk. Es gan nezinu, ko gaidīju. Protams, necerēju, ka ēkas pa nakti būs sabrukušas un ielu bruģis izkusis, tomēr esmu pārsteigta, redzot cilvēku straumi, kas ar portfeli rokā dodas savās ikdienas gaitās, veikalniekus, kas slēdz vaļā savas bodītes, un mašīnu, kas lūko izlavierēt pa pārpildīto ielu.