Tas taču ir absurdi, ka neviens neko nezina, nejūt nekādas izmaiņas, nekādu satricinājumu, lai gan mana dzīve ir sagriezusies ar kājām gaisā. Tuvojoties mājām, jūtu parano-iskas bailes, ka kāds varētu saost manās drēbēs Mežonīgās zemes smaržu vai man no acīm nolasīt, ka esmu robežpār-kāpēja. Skausts sūrst, it kā to durstītu zari, un es papurinu mugursomu - ja nu tajā ieķērusies kāda lapa vai dadzis (lai gan tas nu gan ir lieki - galu galā nav jau tā, ka Portlendā vispār nebūtu koku). Taču neviens pat nepaskatās uz manu pusi. Drīz būs deviņi, visi steidzas uz darbu. Neskaitāmi daudz parastu cilvēku skrien savās parastajās gaitās, skatoties tikai uz priekšu un neliekoties ne zinis par necilu maza auguma meiteni, kas ar mugursomu plecos cenšas izspraukties cauri drūzmai.
Necilu maza auguma meiteni, kurā kā uguns deg kāds noslēpums.
Mežonīgajā zemē pavadītā nakts ir saasinājusi manu redzi. Arēji viss šķiet tāds pats, tomēr pasaule kļuvusi citāda, gandrīz trausla - liekas, es varētu ar roku izbraukt cauri ēkām, debesim un pat cilvēkiem. Atceros, kā bērnībā vēroju Reičelu pludmalē ceļam smilšu pili. Māsa ņēmās stundām, likdama lietā dažādus traukus un formiņas, lai izveidotu torņus un smailes. Beigās pils izskatījās lieliski, kā īsta mūra ēka. Taču pietika ar diviem trim viļņiem, lai tā izšķīstu. Atceros, ka sāku raudāt, māte atnesa saldējumu un lika man pacienāt ari Reičelu.
Tieši tāda šorīt izskatās Portlendā: it kā tai draudētu izšķīšana.
Atceros Alekša vārdus: Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet. Zagšus vēroju garāmgājējus, cerēdama ieraudzīt sejās kādu noslēpumainu pazīmi, kas liecinātu par pretošanos, taču ļaudis izskatās kā vienmēr: noguruši, steidzīgi, aizkaitināti, neaizsniedzami.
Kad pārrodos mājās, Kerola virtuvē mazgā traukus. Lūkoju nemanīti aizslīdēt garām, taču viņa mani pasauc. Apstājos, uzlikusi vienu kāju uz kāpnēm. Kerola iznāk gaitenī, slaucīdama rokas trauku dvielī.
- Kā gāja pie Hanas? - viņa jautā, acīm urbjoties man sejā, it kā kaut ko meklējot.
Mēģinu atvairīt vēl vienu paranojas lēkmi. Kerola taču nevar zināt, kur es biju.
- Labi, - paraustu plecus, cenzdamās runāt nevērīgi. - Vienīgi diez ko neizgulējos.
- Aha.
Kerola mani neatlaidīgi pēta.
- Un ko tad jūs darījāt?
Krustmāte savu mūžu nav izprašņājusi mani par Hanas mājām. Kaut kas nav kārtībā, es nospriežu.
- Neko sevišķu, kā vienmēr. Skatījāmies televīziju. Hanai ir vismaz septiņi kanāli.
Nevaru saprast, vai mana balss tiešām skan dīvaini un spalgi vai ari tikai man tā šķiet.
Kerola novēršas un savelk lūpas, it kā būtu nejauši iedzērusi saskābušu pienu. Redzu, ka viņa prāto, kā pateikt kaut ko nepatīkamu - skābā sejas izteiksme vienmēr liecina par sliktām ziņām. Viņa zina par Aleksi, viņa zina, zina. Sienas sāk spiesties man virsū, un karstums smacē nost.
Tad, man par pārsteigumu, Kerola sašķiebj lūpas smaidā un pieskaras manai rokai.
- Zini, Lēna... ilgi tā vairs nebūs.
Divdesmit četras stundas man bija veiksmīgi izdevies izmest procedūru no galvas, bet tagad baisais cipars atkal pārņem manas domas, metot ēnu pār itin visu. Septiņpadsmit dienas.
- Zinu, - es nopīkstu, un tagad mana balss pavisam noteikti skan dīvaini.
Kerola pamāj un turpina smaidīt savu ērmoto, tikpat kā pielīmēto greizo smaidu.
- Saprotu, ka tev grūti to iedomāties, bet pēc tam tu pēc Hanas vairs neilgosies.
- Zinu.
Tāda sajūta, ka man kaklā iesprūdusi beigta varde.
Kerola sparīgi māj ar galvu. Izskatās, it kā tā viņai būtu piestiprināta pie atsperes. Man ir tāda sajūta, ka krustmāte grib teikt vēl kaut ko, lai mani nomierinātu, bet acīmredzot viņai nekas nenāk prātā, tāpēc abas brīdi stāvam kā sastingušas.
Beigās es saku:
- Kāpšu augšā. Gribu ieiet dušā.
Saņemu visu gribasspēku, lai to pateiktu. Prātā kā trauksmes signāls skan vārdi septiņpadsmit dienas.
Kerola šķiet atvieglota, ka pārtraucu klusumu.
- Labi, - viņa pamāj, - labi.
Iedama augšā, lecu pār diviem pakāpieniem uzreiz. Gribas ātrāk ieslēgties vannas istabā. Lai gan mājās ir vismaz divdesmit septiņi grādi, gribu nostāties zem karsta ūdens strūklas un saplūst ar tvaiku.
- Ā, Lēna! - Kerola, kaut ko atcerējusies, sauc man nopakaļ.
Pagriezusies redzu, ka viņa uz mani nemaz neskatās, bet pēta trauku dvieļa rakstu.
- Uzvelc kaut ko glītu - kleitu vai tās jaukās baltās bikses, ko nopirkām pirms gada. Un derētu sakārtot matus. Ar fenu vien nebūs līdzēts.
- Kāpēc?
Man nepatīk, ka krustmāte uz mani neskatās, sevišķi tāpēc, ka viņa atkal sašķiebusi lūpas.
- Esmu ielūgusi ciemos Braienu Šarfu, - Kerola nevērīgi izmet, it kā pieminot kaut ko pavisam parastu.
- Braienu Šarfu? - truli atkārtoju.
Ir savādi izrunāt viņa vārdu. Jūtu mutē dīvainu metālisku piegaršu.
Pametusi ar galvu, krustmāte beidzot paskatās uz mani.
- Ne jau vienu pašu, - viņa aši izmet. - Skaidrs, ka ne. Viņš būs kopā ar māti. Un, protams, es arī tepat grozīšos. Turklāt Braienam pagājušajā mēnesī tika veikta procedūra.
It kā tas mani satrauktu.
- Viņš būs šeit? Šodien?
Man jāatbalstās ar roku pret sienu. Braienu Šarfu, viņa uz lapas glīti uzdrukāto vārdu, man bija izdevies izdzēst no prāta.
Kerola man uzsmaida, laikam domājot, ka uztraucos par gaidāmo tikšanos.
- Neuztraucies, Lēna! Gan viss būs labi. Vairāk jau runāsim mēs. Man vienkārši likās, ka jums abiem derētu satikties, ņemot vērā to, ka...
Kerola teikumu nepabeidz. Nav vajadzības.
Ņemot vērā to, ka esam sapāroti. Ņemot vērā to, ka precēsimies. Ņemot vērā to, ka mums būs jāguļ vienā gultā un līdz nāves stundai man būs jāmostas viņam blakus, jāļauj sev pieskarties, jāsēž viņam pretī pie vakariņu galda, jāēd konservēti sparģeļi un jāklausās tarkšķēšanā par santehniku vai galdniecību, vai kaut ko citu, ar ko nu viņam tiks ieteikts nodarboties.
- Nē! - es uzsprāgstu.
Kerola izskatās pārsteigta. Krustmāte nav pieradusi dzirdēt nē, katrā ziņā ne no manas mutes.
- Nē? Kā tas jāsaprot?
Aplaizu lūpas. Zinu, ka atteikties ir bīstami, ka tā nedrīkst. Taču es nevaru tikties ar Braienu Šarfu. Es to nedarīšu! Es negrasos sēdēt un izlikties, ka viņš man patīk, un klausīties Kerolas runās par to, kur mēs abi dzīvosim pēc dažiem gadiem: man taču ir Aleksis, kurš grib ar mani satikties, klausoties mūziku, bungo ar pirkstiem pret galdu, elpo, dara jebko...
- Es gribēju teikt... - mēģinu atrast aizbildinājumu. - Es gribēju jautāt, vai to nevarētu pārcelt uz kādu citu dienu. Nejūtos īsti labi.
Vismaz tā ir taisnība.
Kerola sarauc pieri.
- Viena stunda, Lēna. Ja jau tu varēji negulēt visu nakti pie Hanas, tad pārdzīvosi ari šo tikšanos.
- Bet... bet... - Sažņaugusi dūri, spiežu plaukstā nagus, līdz sāk sāpēt: vismaz man ir kaut kas, uz ko koncentrēties. - Es gribētu, lai tas ir pārsteigums.
Kerolas balss skan skarbi.
- Tur nav nekādu pārsteigumu, Lēna. Viss vienkārši notiks, kā paredzēts. Tā būs tava dzīve. Viņš ir tavs izredzētais. Satiksieties, viņš tev iepatiksies, un viss. Un tagad kāp augšā uz dušu! Viņi ieradīsies vienos.