Pusdienlaikā. Pusdienlaikā Aleksis beidz darbu, un mēs esam norunājuši tikties. Grasāmies doties piknikā uz Strauta ielu 37, kā jau vienmēr pēc Alekša rīta maiņas, un pavadīt kopā visu pēcpusdienu.
- Bet... - sāku protestēt, lai gan nezinu, ko vēl varētu teikt.
- Nekādu bet. - Sakrustojusi rokas, Kerola nikni skatās uz mani. - Ej!
Pat nezinu, kā tieku augšā pa kāpnēm, jo aiz dusmām tikpat kā neko neredzu. Kāpņu laukumā stāv Dženija un, ģērbusies Reičelas vecajā peldkostīmā, kas viņai ir stipri par lielu, zelē košļeni.
- Kas tev lēcies? - kad skrienu garām, viņa prasa.
Neatbildu. Dodos taisnā ceļā uz vannas istabu un līdz
galam atgriežu ūdens krānu. Kerola mūždien pārmet, ka mēs netaupām ūdeni, un parasti es mazgājos, cik ātri vien spēju, taču šodien man tas nerūp. Sēžu uz tualetes poda, iebāzusi pirkstus mutē, un kožu tajos, lai nesāktu kliegt. Pati vien esmu vainīga. Esmu izvairījusies no domas par procedūras tuvošanos un par Braienu Šarfu vispār negribēju pat domāt. Kerolai ir pilnīga taisnība: tā būs mana dzīve, viss notiks, kā paredzēts. Tur neko nevar mainīt. Ievilkusi elpu, cenšos sev iestāstīt, ka jābeidz uzvesties kā bērnam. Visiem reiz jākļūst pieaugušiem, un man - 3. septembri.
Gribu piecelties, taču domās atkal redzu Aleksi vakarnakt, kad viņš bija man tik tuvu un teica savādos, brīnišķīgos vārdus Es mīlu tevi dziļi, plaši, augstu, kā spēj man’ dvēsele, un atkal esmu pagalam - atkritu uz tualetes poda.
Aleksis smiesies, elpos, dzīvos - bez manis. Man uzmācas nelabuma vilnis, un, iespiedusi galvu starp ceļgaliem, saliecos un mēģinu atgūties.
Slimība, es sev saku. Slimība progresē. Pēc procedūras būs labāk. Tas ir galvenais.
Taču labāk nekļūst. Kad beidzot ielienu dušā, cenšos aizmirsties, ieklausoties ūdens plīkšķos pret porcelānu, taču prātā zibsnī ainas ar Aleksi - viņš mani skūpsta, glāsta manus matus, bungo ar pirkstiem man pa ādu - ainas dejo un mirdz kā sveces liesma, kuru kāds grasās nopūst.
Visļaunākais ir tas, ka nevaru Aleksim paziņot - es netieku laukā no mājas. Zvanīt ir pārāk bīstami. Beigās izdomāju doties uz laboratorijām un sameklēt viņu tur, taču, kad pēc dušas apģērbusies nokāpju apakšstāvā, Kerola mani aptur.
- Kur tu tagad domā iet? - viņa skarbi vaicā.
Redzu - krustmāte joprojām dusmojas, ka pirmīt runāju pretī, varbūt pat jūtas aizvainota. Kerola droši vien uzskata, ka man būtu aiz prieka jālec gaisā, jo beidzot esmu sapārota. Viņai ir visas tiesības tā domāt - pirms dažiem mēnešiem es tiešām lēkātu aiz prieka.
Noduru skatienu un cenšos runāt pēc iespējas mierīgākā un paklausīgākā balsī:
- Iedomājos, iziešu pastaigāties pirms Braiena atnākšanas, - cenšos nosarkt. - Esmu mazliet uztraukusies.
- Tu jau tā esi pietiekami ilgi bijusi ārpus mājas, - Kerola atcērt. - Tikai sasvīdīsi un nosmērēsies. Ja gribi kaut ko darīt, palīdzi man sakārtot veļas skapi.
Neklausīt krustmātei nav iespējams, tāpēc sekoju viņai augšup pa kāpnēm. Apsēžos uz grīdas, un Kerola citu pēc cita pasniedz man bēdīga paskata dvieļus. Pārbaudu, vai tajos nav caurumu, apskatu, vai tie ir tīri, loku, pārloku un pārskaitu. Drebu aiz dusmām un izmisuma. Aleksis nezinās, kas ar mani noticis. Viņš uztrauksies. Vēl ļaunāk - varbūt viņš nospriedīs, ka apzināti no viņa izvairos. Varbūt domās, ka pārgājiens uz Mežonīgo zemi mani pārbiedējis.
Man pašai ir bail no sava jūtu izvirduma: esmu gandrīz traka un spējīga uz jebko. Gribu pārrāpties pāri mūrim, nodedzināt māju, rīkoties. Vairākas reizes iztēlojos, ka nožņaudzu Kerolu ar vienu no viņas stulbajiem trauku dvieļiem. Tieši par šādu stāvokli brīdina visas mācību grāmatas, DVL, vecāki un skolotāji. Nezinu, kam ticēt - viņiem vai Aleksim.
Nesaprotu, vai mani augošās jūtas ir bīstamas un slimīgas vai ari labākais, kas ar mani noticis.
Lai nu kā, bet šīs jūtas nav apturamas. Man pār tām vairs nav nekādas teikšanas. Un vistrakākais ir tas, ka, par spīti visam, es izjūtu prieku.
Pusvienos Kerola nosūta mani uz viesistabu, kas, kā ievēroju, savesta nevainojamā kārtībā. Tēvoča veikala pavadzīmes, kas parasti mētājas visās malās, tagad saliktas glītā kaudzītē, un neredz ari vecās mācību grāmatas un salauztās rotaļlietas, kas mūždien mētājas uz gridas. Nosēdinājusi mani uz dīvāna, krustmāte sāk ņemties ap maniem matiem. Jūtos kā govslops, ko sukā izstādei, tomēr zinu, ka jātur mēle aiz zobiem. Ja klausīšu Kerolu uz vārda un viss ies gludi, varbūt pēc Braiena aiziešanas pagūšu aizskriet uz Strauta ielu 37.
- Nūjā, - Kerola atkāpusies kritiski mani novērtē, - kā ir, tā ir.
Iekožu lūpā un novēršos. Negribu, lai krustmāte redz, cik dziļi mani sāpina viņas vārdi. Dīvaini, bet esmu jau aizmirsusi, ka man iedalīta necilās meitenes loma. Esmu tā pieradusi pie tā, ka Aleksis mani sauc par skaistuli, esmu pieradusi viņam blakus justies skaista. Krūtis dedzina tukšums. Lūk, kāda dzīve mani sagaida bez Alekša - viss atkal būs kā parasti. Es pati atkal kļūšu parasta.
Dažas minūtes pēc divpadsmitiem nočīkst vārti un uz takas nodip soļi. Domājot par Aleksi, man nav bijis laika satraukties par Braiena Šarfa vizīti. Taču tagad gan gribu mesties uz sētas durvīm vai izlēkt pa atvērto logu. Iedomājos Kerolas seju, redzot mani pēkšņi metamies cauri stikliem, un nespēju apvaldīt ķiķināšanu.
- Lēna, - krustmāte nošņāc.
Pie durvīm jau klauvē Braiens ar māti.
- Valdies!
Jūtu kārdinājumu atcirst Kāpēc?.
Es gan saprotu, ka ari Braiens ir tikpat bezspēcīgs kā es un nevar neko pasākt pat tad, ja mani ienīst. Viņš ir saistīts ar mani, es - ar viņu. Mēs esam kā saķēdēti.
Laikam tieši to nozīmē kļūt pieaugušam.
Esmu iedomājusies, ka Braiens Šarfs būs garš, resns un lempīgs. Tagad atklājas, ka viņš ir tikai dažus centimetrus garāks par mani - puisim ļoti īss - un tik kārns, ka sarokojoties baidos salauzt viņam plaukstu. Braiena delna ir sasvīdusi, rokasspiediens - vārgs. Jūtos, kā turēdama rokā miklu kabatlakatiņu. Kad apsēžamies, slepus noslauku rokas biksēs.
- Paldies, ka atnācāt, - Kerola uzsāk sarunu.
Iestājas ilga, neveikla pauze. Klusumā dzirdu Braienu
sēcam tā, it kā viņam deguna dobumā būtu iesprūdis kāds mirstošs dzīvnieks.
Laikam esmu blenzusi pārāk uzkrītoši, jo misis Šarfa paskaidro:
- Braienam ir astma.
- Ak tā, - saku.
- Un alerģijas to vēl tikai pastiprina.
- Ak tā... un pret ko viņam ir alerģija? - apvaicājos, jo viešņa to acīmredzot gaida.
- Pret putekļiem, - misis Šarfa uzsvērti paziņo, it kā jau kopš ierašanās brīža būtu gaidījusi, kad varēs to paust skaļi.
Viņa iznīcinoši nopēta istabu, kurā nav ne mazākā puteklīša, un Kerola nosarkst.
- Un pret ziedputekšņiem. Protams, arī pret kaķiem, suņiem, ananasiem, jūras produktiem, kviešiem, pienu un ķiplokiem.
- Nemaz nezināju, ka ķiploki var izraisīt alerģiju, - nedomādama izmetu.
- Braienam aizpampst seja, kā slimojot ar cūciņām. -Misis Šarfa mani nicīgi uzlūko, it kā es būtu pie tā vainīga.
- Ak tā, - es nosaku.
Pār istabu atkal nolaižas nepatīkams klusums. Braiens neko nesaka, tikai šņāc vēl skaļāk.
Šoreiz situāciju glābj Kerola.
- Lēna, - viņa ierunājas, - varbūt Braiens un misis Šarfa grib ūdeni.
Nekad dzīvē vēl neesmu ar tādu prieku atstājusi istabu. Lecot kājās, ar celi gandrīz apgāžu stāvlampu.