- Protams. Tūlīt!
- Bet tikai filtrētu! - misis Šarfa sauc man nopakaļ. - Un neliec klāt daudz ledus.
Virtuvē nesteidzīgi pieleju glāzes - protams, ar krāna ūdeni. Brīdi pastāvu pie saldētavas, no kuras nāk auksts gaiss No viesistabas atplūst balsu murdoņa, taču nevaru izšķirt, kas ko saka. Varbūt misis Šarfa ir nolēmusi atklāt visas Braiena alerģijas.
Zinu, ka būtu jāiet atpakaļ, taču kājas neparko negrib kustēt no vietas. Kad beidzot sakustos, tās ir kā svina pielietas, taču tik un tā pārlieku ātri nes mani uz viesistabas pusi. Domās redzu neskaitāmi daudzas tukšas dienas bāli dzeltenu un baltu tablešu krāsā, dienas, kam ir tikpat rūgta garša kā zālēm. Rīti un vakari ar sīcošu gaisa mitrinātāju, Braiena sēcošo elpu un bojāta ūdens krāna pilēšanu.
Man nav kur likties, jo gaitenis vienreiz beidzas, un es ieeju viesistabā - tieši tai brīdī, kad Braiens saka:
- Viņa nav tik glīta kā fotogrāfijās.
Braiens ar mammu sēž ar muguru pret durvīm, bet Kero-lai, ieraugot mani uz sliekšņa, atveras mute, un tad arī abi
Šarfi apsviežas riņķi un mani ierauga. Tik daudz pieklājības viņiem ir, lai apjuktu. Braiens aši nodur skatienu, misis Šarfa nosarkst.
Savu mūžu neesmu jutusies tik apkaunota un izstādīta vispārējai apskatei. Pat caurspīdīgajā slimnīcas tērpā, kas man bija jāuzvelk novērtēšanas dienā, stāvot spilgtajā fluorescējošajā gaismā, nejutos tik pretīgi. Rokas trīc tik neganti, ka ūdens šļakst pār glāžu malām.
- Te būs ūdens, - es saku, nezin kur ņemot spēku apiet dīvānu un nolikt glāzes uz kafijas galdiņa. - Pārāk daudz ledus neieliku.
- Lēna, - Kerola iesāk, bet es viņu pārtraucu:
- Atvainojiet. - Man brīnumainā kārtā izdodas izspiest smaidu, kaut ari tikai uz sekundi. Zods man tric, un baidos, ka tūlīt sākšu raudāt. - Nejūtos labi. Laikam iziešu uz bridi laukā.
Negaidīdama atļauju, pagriežos un metos uz ārdurvīm. Kad jau esmu saules gaismā, dzirdu krustmāti atvainojamies manā vietā.
- Līdz procedūrai palikušas tikai dažas nedēļas, - viņa saka, - atvainojiet viņas jūtīgumu. Esmu pārliecināta, ka viss nokārtosies...
Tiklīdz esmu ārā pa durvīm, man izsprāgst karstas asaras. Pasaule izplūst, krāsas un silueti sajaucas. Diena ir pavisam rāma. Saule vēl gandrīz zenītā - plakans, balts disks, nokaitēta metāla ripa. Koka zaros ieķēries sarkans balons - droši vien karājies tur labu laiku. Tagad tas ļengans šūpojas auklas galā.
Nezinu, kā, iegājusi atpakaļ, spēšu uz Braienu paskatīties. Nezinu, kā vispār jebkad spēšu uz viņu paskatīties. Pa galvu jaucas tūkstošiem nejauku, aizvainojošu vārdu, kurus gribētos mest viņam tieši sejā. Vismaz es neizskatos pēc lenteņa. Vai neesi iedomājies, ka tev ir alerģija pret dzīvi?
Tomēr zinu, ka neko neteikšu, nedrīkstu teikt. Turklāt galvenā nelaime jau nav ne sēkšana, ne alerģija. Un pat ne tas, ka viņš uzskata mani par negliteni.
Nelaime ir tā, ka viņš nav Aleksis.
Aiz manis čīkstēdamas atveras durvis.
- Lēna? - atskan Braiena balss.
Ātri pārbraucu ar plaukstām pār vaigiem, notraucot asaras. Vismazāk man gribas, lai Braiens redzētu, cik ļoti aizvainojis mani ar savu stulbo piezīmi.
- Viss ir kārtībā. - Pat nepagriežos uz viņa pusi, jo droši vien izskatos pēc ķēma. - Tūlīt nākšu.
Laikam Braiens ir stulbs vai spītīgs, jo prom neiet. Aizvēris durvis, viņš nokāpj no lieveņa. Dzirdu sēkšanu sev aiz muguras.
- Tava mamma teica, ka es varot iznākt pie tevis, - viņš saka.
- Viņa nav mana mamma, - steidzu pārlabot.
Nez kāpēc man šķiet tik svarīgi to pateikt. Savulaik taču priecājos, ja mani kāds noturēja par Kerolas meitu. Tas nozīmēja, ka šis cilvēks neko nezina par manu pagātni. Taču, ja tā padomā - agrāk man patika daudz kas tāds, kas tagad šķiet smieklīgi.
Nūja, pareizi.
Droši vien Braiens zina par manu īsto mammu. Būs redzējis reģistrā.
- Atvaino. Es aizmirsu.
Bet, protams, nodomāju, taču neko nesaku. Tas, ka viņš riņķo apkārt, sadusmo mani tik ļoti, ka vairs nespēju bēdāties. Raudāt vairs neraudu. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, ceru, ka Braiens uztvers mājienu vai ka viņam apniks blenzt uz manu muguru un viņš atgriezīsies viesistabā. Taču velti -sēkšana nerimstas.
Pazīstu Braienu tikai pusstundu, bet jau varētu viņu nogalināt. Beigās man apnīk stāvēt klusumā, tāpēc pagriežos un aši dodos viņam garām uz durvju pusi.
- Man ir labāk, - saku, neskatīdamās uz Braienu. - Iesim iekšā.
- Pagaidi, Lēna!
Braiens satver mani aiz rokas locītavas. Nezinu, vai satver ir īstais vārds. Drīzāk jau samitrina ar sviedriem. Tomēr es apstājos, lai gan joprojām nespēju ielūkoties viņam acīs. Mans skatiens ir kā piekalts ārdurvīm, un pēkšņi ievēroju, ka stikla augšmalā pa labi ir trīs palieli caurumi. Nav brīnums, ka māja šovasar bijusi pilna ar kukaiņiem. Nesen Greisija atrada mūsu guļamistabā māriti un, turot plaukstās, atnesa to man. Nokāpām lejā un izlaidām mārīti brīvībā.
Mani pārņem bezgalīgas skumjas, kas nav saistītas nedz ar Aleksi, nedz Braienu. Pēkšņi apzinos, cik ātri aizskrien laiks. Kādu ritu es pamodīšos, visa dzīve jau būs man aiz muguras un šķitīs, ka tā pagājusi tik ātri kā sapnis.
- Negribēju, lai tu dzirdi to, ko pirmīt teicu, - Braiens saka.
Vai misis Šarfa lika viņam tā teikt? Var just, ka vārdi nāk ar milzu piepūli.
- Tas bija rupji, - viņš piebilst:
It kā es jau tā nebūtu pilnīgi pazemota, tagad viņam vēl jāatvainojas, ka nosaucis mani par neglīteni. Vaigi man svilst tā, ka šķiet - tūlīt izkusīs.
- Aizmirsti, - saku, cenzdamās atbrīvoties no viņa tvēriena.
Pārsteidzošā kārtā Braiens manu roku neatlaiž, lai gan patiesībā nedrīkstētu man pat pieskarties.
- Es tikai gribēju teikt... - viņš nepabeidz un bridi vārsta muti.
Uz mani viņš neskatās - Braiens pēta ielu, šaudot acis turp un atpakaļ kā runcis, kas vēro putniņu.
- Gribēju teikt, ka bildēs tu izskatījies laimīgāka.
Esmu tik pārsteigta, ka bridi nezinu, ko atbildēt.
- Vai tad tagad es izskatos nelaimīga? - izmetu un samulstu vēl vairāk.
Jūtos pavisam ērmoti, runādama par ko tādu ar svešinieku, kas drīzā nākotnē vairs nebūs man svešs.
Tomēr mans jautājums Braienu nebiedē. Viņš vienkārši pašūpo galvu.
- Es zinu, ka tu neesi laimīga, - viņš beidzot atlaiž manu roku.
Taču nez kāpēc vairs nemaz negribu atgriezties viesistabā.
Braiens joprojām pēta ielu man aiz muguras, un es uzmetu zaglīgu skatienu viņa sejai. Tīri neko. Protams, Braiens nav ne tuvu tik pievilcīgs kā Aleksis: neparasti bāls, mazliet sievišķīgs, ar apaļu, pilnīgu muti un mazu, smailu degunu. Taču acis viņam ir dzidras un gaišzilas kā rīta debesis, bet zods - patīkami spēcīgs. Pēkšņi sāku justies vainīga. Droši vien puisis domā - esmu nelaimīga tāpēc, ka mani sapāroja ar viņu. Braiens taču nav vainīgs, ka esmu mainījusies, proti, ieraudzījusi gaismu vai saķērusi deliriju (atkarībā no tā, kā uz to skatās... varbūt taisnība abiem).
- Man tiešām žēl, - saku. - Ne jau tevis dēļ. Mani... mani tikai biedē procedūra, un viss.
Atceros, kā savulaik naktīs mēdzu fantazēt, ka atrodos uz operāciju galda, gaidot anestēziju, kas pārvērtīs pasauli miglā, lai pēc tam pamostos atjaunota. Tagad zinu, ka, pamodusies pasaulē bez Alekša, tiešām dzīvošu miglā un viss būs pelēks, izplūdis un svešs.
Braiens skatās uz mani ar sejas izteiksmi, kas pirmajā mirklī šķiet neizprotama. Tad apķeros: līdzjūtība. Viņam ir manis žēl. Un tad viņš sāk steidzīgi runāt: