- Paklau, varbūt man nevajadzētu to teikt, bet pirms procedūras es biju tāds pats kā tu. - Braiena skatiens atkal pievēršas ielai. Sēkšanu vairs nedzirdu. Viņš runā skaidri, bet klusu, lai caur atvērto logu nedzirdētu Kerola un viņa mamma.
- Es... es nebiju tam gatavs, - aplaizījis lūpas, viņš čukst, - es pazinu kādu meiteni, ar kuru dažreiz tikāmies parkā. Viņa auklēja māsīcas bērnu un mēdza vest mazo uz rotaļlaukumu. Es savukārt biju skolas paukotāju vienības kapteinis, un mēs parkā vingrinājāmies.
Tu varētu būt gļēvuļu vienības kapteinis, nodomāju, taču neko nesaku - redzams, ka viņš cenšas būt jauks.
- Mēs dažreiz parunājāmies. Nekas jau tur nenotika, -viņš aši paskaidro, - dažas sarunas, nekas vairāk. Viņai bija patīkams smaids. Un es jutu... - Puisis pieklust.
Manī uzvilnī pārsteigums un bailes. Braiens cenšas pateikt, ka esam līdzīgi. Viņš nojauš par Aleksi - tas ir, ne jau tieši par viņu, bet par to, ka kāds ir.
- Pagaidi! - Mans prāts virpuļo kā apdullis. - Vai gribi teikt, ka pirms procedūras tu... tu saslimi?
- Es tikai saku, ka tevi saprotu.
īsu mirkli saskatāmies, bet vairāk man neko nevajag. Skaidrs. Viņš zina, ka esmu inficējusies. Jūtos gan atvieglota, gan nobijusies - ja jau to redz Braiens, tad to varētu ieraudzīt arī citi.
- Un dziedniecība iedarbojas, - viņš uzsver pēdējo vārdu.
Nu jau vairs nešaubos, ka viņš cenšas būt laipns.
- Tagad esmu daudz laimīgāks. Un tu ari būsi. Noteikti.
To dzirdot, manī kaut kas salūst, un atkal gribu raudāt.
Braiena balss ir tik mierinoša. Šobrīd vairāk par visu gribu viņam noticēt. Drošība, laime, stabilitāte - to taču esmu alkusi visu dzīvi. Un bridi man šķiet, ka varbūt viss, kas noticis pēdējās nedēļās, tiešām bijis tikai garš, divains delīrijs. Varbūt pēc procedūras es pamodišos atvieglota kā pēc neganta drudža un visu atcerēšos pavisam neskaidri.
- Būsim draugi? - Braiens sniedz man roku, un šoreiz, jūtot pieskārienu, nesaraujos. Ļauju pat paturēt savu plaukstu nedaudz ilgāk, kā to prasa pieklājība.
Braiens vēl aizvien skatās uz ielu, un viņa uzacis uz bridi saraucas.
- Ko viņš grib? - Braiens nomurmina un tad iesaucas: - Viss kārtībā. Mēs esam pāris!
Pagriežos īstajā brīdī, lai ieraudzītu aiz stūra pazūdam ugunīgi zeltainu matu ērkuli rudens lapu krāsā. Aleksis! Izrauju roku no Braiena tvēriena, taču ir jau par vēlu. Aleksis ir prom.
- Droši vien regulators, - Braiens saka. - Vienkārši stāvēja tur un skatījās.
Rāmā, mierinošā sajūta, kas uz mirkli bija pārņēmusi mani savā varā, izgaist uz līdzenas vietas. Aleksis mani redzēja - redzēja mūs abus, saķērušos rokās, un dzirdēja Braienu sakām, ka esam pāris. Mums pirms stundas bija norunāta tikšanās. Aleksis taču nezina, ka nekādi nevarēju iziet no mājām un dot viņam ziņu. Nespēju iztēloties, ko viņš tagad par mani domā. Nē, patiesībā varu gan.
- Vai ar tevi viss kārtībā?
Braiena acis ir tik blāvas, ka šķiet gandrīz pelēkas. Pretīgi pelēkas - nepavisam ne debesu krāsā. Tonis drīzāk atgādina dubļus vai pelējumu. Nespēju noticēt, ka man viņš kaut mirkli varēja likties pievilcīgs.
- Tu diez ko labi neizskaties.
- Ar mani viss kārtībā. - Speru soli uz mājas pusi un paklūpu.
Braiens grib mani atbalstīt, bet es izvairos.
- Ar mani viss kārtībā, - es atkārtoju, lai gan pasaule visapkārt šķīst gabalos.
- Te ir karsti, - viņš saka.
Es nespēju uz viņu paskatīties.
- Iesim iekšā!
Satvēris aiz elkoņa, Braiens ved mani augšā pa kāpnēm un tad viesistabā, kur smaidīdamas mūs sagaida Kerola un misis Šarfa.
Divdesmitā nodaļa
Ex remedium salvae.
(Caur dziedniecību glābiņš.)
Prātula, kas lasāma uz visām ASV banknotēm
Brīnumainā kārtā laikam esmu atstājusi uz Braienu un misis Šarfu pietiekami labu iespaidu, lai Kerola justos apmierināta, kaut ari pārējo laiku viesistabā tikpat kā nerunāju (bet varbūt tieši tāpēc). Kad viesi aizgājuši, ir jau pavēla pēcpusdiena, un Kerola uzstāj, ka man jāpalīdz uzkopt māju un jāsagaida vakariņas. Katra minūte, kurā nevaru skriešus mesties pie Alekša, sagādā man nāves mokas, katras sešdesmit sekundes ir tīrā spīdzināšana. Kerola apsola, ka varēšu iziet pastaigāties pēc vakariņām -pirms komandantstundas. Noriju vārītās pupiņas un zivju pirkstiņus tik ātri, ka gandrīz sāku vemt, un nepacietīgi sēžu pie galda, līdz Kerola apžēlojas un pat atbrīvo mani no trauku mazgāšanas. Taču esmu dusmīga, ka viņa nav ļāvusi man iet agrāk, un nejūtu nekādu pateicību.
Vispirms eju uz Strauta ielu 37. īsti gan nedomāju, ka Aleksis mani tur gaidīs, tomēr mazliet ceru. Tomēr māja ir tukša un dārzs tāpat. Laikam delīrija ietekmē esmu pa pusei zaudējusi prātu, jo apstaigāju visus kokus un krūmus, it kā gaidītu Aleksi izlecam no tiem tāpat kā pirms vairākām nedēļām, kad kopā ar Hanu spēlējām paslēpes. Par to iedomājoties vien, krūtīs iemetas griezīgas sāpes. Atceros augustu - garu, zeltainu un laisku kā bezgalīgi jauku sapni.
Nu ko, tagad esmu pamodusies.
Vēlreiz ieeju mājā. Viesistabā mētājas mantas - segas, žurnāli un grāmatas, cepumu kārbas un dzērienu skārde-nes, vecas galda spēles, ieskaitot vārdu spēli, kuru pārtraucām, kad Aleksis sāka veidot ērmotus savienojumus - burr un kramm. Mani pārņem neaprakstāmas skumjas, domājot par vienīgo zibenskarā izdzīvojušo māju un sabumboto ielu, kur līdz lielajai nelaimei dzīve ritēja ar visām tās ikdienišķajām rūpēm, bet pēc tam visi teica: Kā gan neviens no viņiem neparedzēja, kas gaidāms?
Stulbums. Pēdējais stulbums ir izniekot laiku, domājot, ka mums tā ir papilnam.
Klīstu pa ielām, nu jau neprātīgi izmisusi un nezinādama, ko iesākt. Aleksis reiz ieminējās, ka dzīvo Forsaitu ielā - garu, pelēku universitātes māju rindā, tāpēc dodos turp. Taču visi nami ir pilnīgi vienādi. Jūtu kārdinājumu izķemmēt visus pēc kārtas, līdz atradīšu īsto, taču tā būtu pašnāvība. Pēc tam kad pāris studentu mani aizdomīgi nopētījuši - droši vien, būdama tuvu histērijai, izskatos pēc nelaimes čupiņas ar savu sarkano seju un neprātīgajām acīm -, nogriežos blakusielā. Lai nomierinātos, sāku skaitīt ķīmisko elementu lūgsnas: H apzīmē ūdeņradi, pirmo numuru, atoms dalās, spoži spīd, karsts kā saules stars...
Ejot mājup, esmu tik apjukusi, ka apmaldos ielu labirintā, kas ved prom no universitātes pilsētiņas. Beigās nonāku šaurā vienvirziena ielā, kur nekad neesmu bijusi, tomēr kaut kā atrodu ceļu uz Monumenta skvēru. Gubernators stāv savā vietā, kā allaž izstiepis tukšo delnu, un dziestošajā vakara gaismā šķiet bēdīgs un nelaimīgs kā ubags, kuram lemts mūžīgi lūgt žēlastības dāvanas.
Skatoties uz Gubernatoru, man kaut kas ienāk prātā. Atradusi somas dibenā papīra strēmeli un pildspalvu, uzšņāpju: Lūdzu, ļauj man visu paskaidrot. Pusnaktī mūsu mājā. 17.08. Pārliecinājusies, ka no dažiem vēl apgaismotajiem logiem neviens mani nenovēro, uzlecu uz pieminekļa pamatnes un iebāžu zīmīti Gubernatora dūrē. Izredzes, ka Aleksis iedomāsies te meklēt, ir viens pret miljonu. Tomēr ir.
Naktī, žogoties ārā no guļamistabas, aiz muguras sadzirdu troksni. Kad pagriežos, ieraugu Greisiju, kas atkal uzrāvusies gultā sēdus un skatās uz mani spulgām, gandrīz dzīvnieciskām acīm. Piespiežu pie lūpām pirkstu. Viņa neapzināti mani atdarina, un es izslīdu pa durvīm.