Izgājusi uz ielas, paceļu skatienu augšup. Bridi šķiet, ka guļamistabas logā redzu Greisiju, kas bāla kā mēness raugās lejup. Taču varbūt tā ir tikai ēnu rotaļa. Kad paskatos vēlreiz, logā neviena nav.
Kad iekāpju pa logu Strauta ielas 37 namā, tur valda tumsa un nāves klusums. Viņa šeit nav, nodomāju. Viņš neatnāca. Taču daļa manis atsakās tam ticēt. Viņam taču bija jāatnāk.
Ar līdzpaņemto lukturīti sāku pārmeklēt māju, tomēr māņticības dēļ nesaucu Aleksi vārdā. Jūtos nelāgi. Ja viņš neatsauksies, būšu spiesta samierināties, ka viņš zīmīti nav atradis vai, vēl ļaunāk, ir atradis, bet nolēmis nenākt.
Viesistabā pārsteigta apstājos.
Visa mūsu mantība - segas, spēles, grāmatas - ir prom. Nelīdzenā koka grīda luktura gaismā ir tukša kā izslaucīta.
Palikušas tikai saltās, mēmās mēbeles, bet mūsu pieskārienu, izmētāto krekliņu un pusizdzerto pudeļu vairs nav. Sen neesmu no mājas baidījusies un izjutusi nedrošību, pa to staigājot, taču tagad rēgainā tukšas vietas sajūta atgriežas. Iztēlojos neskaitāmas istabas ar izmētātiem trūdošiem priekšmetiem un tumsā glūnošām grauzēju acīm, un man pārskrien auksti šermuļi. Aleksis te ir bijis un savācis mūsu mantas.
Viņš nav atstājis zīmīti, taču tāpat ir skaidrs. Viss ir beidzies.
Brīdi pat aizmirstu, ka jāelpo. Un tad uzvilni aukstums -tik spēcīgi, ka ietriecas man krūtīs kā fizisks spēks, it kā es būtu uzskrējusi stabam. Ceļi saļogās, un, nevaldāmi trīsēdama, es nokritu zemē.
Aleksis ir aizgājis. No sāpju aizžņaugtās rīkles man izlaužas kliedziens, pāršķeldams klusumu. Sāku izmisīgi šņukstēt un izlaižu no rokām lukturīti, kas nokrīt zemē un nodziest. Iedomājos, ka pieraudāšu pilnu māju un noslīkšu vai ari pa asaru upi aizpeldēšu tālu prom no šejienes.
Tad man uz kakla uzgulst silta roka un sāk bužināt manus sajauktos matus.
- Lēna.
Pagriezusies ieraugu pār sevi noliekušos Aleksi. Pustumsā viņa sejas izteiksmi skaidri neredzu, taču tā šķiet skarba un stinga, kā akmenī cirsta. Bridi uztraucos, ka tas ir tikai sapnis, bet tad Aleksis pieskaras man vēlreiz - ar stingru, siltu, raupju roku.
- Lēna, - viņš atkārto, laikam nezinādams, ko teikt.
Uztraušos kājās un noslauku piedurknē seju.
- Tu atradi manu zīmīti...
Rīdama asaras, sāku žagoties.
- Zīmīti? - Aleksis pārjautā.
Nožēloju, ka man rokās nav lukturīša, jo tad varētu skaidri redzēt viņa seju. Tajā pašā laikā baidos ieraudzīt tajā atsvešinātību.
- Atstāju Gubernatora dūrē zīmiti, - es saku, - ierosināju te satikties.
- Neko neesmu saņēmis, - Aleksis atbild, manuprāt, saltā balsī. - Atnācu tikai tāpēc, lai...
- Beidz, - es pārtraucu, negribēdama dzirdēt, ka viņš atnācis, lai sakārtotu māju, un vairs negrib mani redzēt. Tas mani nogalinās. Mīlestība, nāvējošākā no visām nāvējošām slimībām.
- Paklau, - es žagodamās saku, - paklau, par šodienu... es to neizgudroju. Kerola teica, ka man ar viņu jāsatiekas, un es tev nekādi nevarēju paziņot. Mēs tur stāvējām, es domāju par tevi un Mežonīgo zemi, par to, ka viss mainās un nav laika, mums vairs nav laika, un uz mirkli, tikai uz mirkli, es gribēju pagriezt laiku atpakaļ.
Saprotu, ka runāju juceklīgi. Taisnodamās sapinos savos vārdos, lai gan domās esmu tos atkārtojusi nez cik reižu. Šķiet, ka visi vārdi ir lieki. Nozīme ir tikai vienam - tam, ka mums ar Aleksi vairs nav laika.
- Zvēru, ka es to negribēju. Es nekad nespētu... ja es nebūtu satikusi tevi, es nekad nespētu... pirms tevis es nezināju, kas ir kas...
Aleksis pievelk mani sev klāt un apskauj. Piespiežu seju pie viņa krūtīm. Tā ieguļ tik perfekti, it kā mūsu augumi būtu radīti viens otram.
- Kuš, - viņš čukst man matos.
Alekša tvēriens ir tik ciešs, ka mazliet sāp, bet es neiebilstu. Jūtos tā, ka varētu atraut kājas no zemes un pietiktu ar Alekša apskāvienu, lai mani noturētu.
- Es uz tevi nedusmojos, Lēna.
Mazliet saraujos. Zinu, ka pat tumsā izskatos šausmīgi. Acis iekaisušas, mati pielipuši pie sejas. Par laimi, viņš ir mani apskāvis.
- Bet tu... - skaļi norijusi siekalas, dziļi ieelpoju un izelpoju, - tu esi visu aizvācis projām. Visas mūsu mantas.
Aleksis uz bridi novēršas. Viņa seju slēpj tumsa. Kad viņš sāk runāt, balss skan pārāk skaļi, it kā vārdi nāktu ārā ar milzīgu piepūli.
- Mēs taču zinājām, ka tā notiks. Zinājām, ka mums nav daudz laika.
- Bet... bet...
Man pat nav jāsaka, ka mēs izlikāmies. Mēs rīkojāmies tā, it kā nekas nekad nevarētu mainīties.
Aleksis saņem manu seju plaukstās un ar īkšķiem noslauka asaras.
- Beidz raudāt, labi? Pietiek asaru!
Viņš viegli noskūpsta man degungalu un tad paņem aiz rokas.
- Gribu tev kaut ko parādīt.
Alekša balss nedaudz aizlūst, un man jādomā par visu, kas brūk un jūk.
Ejam uz kāpņu telpu. Augstie griesti vietām ir satrunējuši, un kāpņu siluets izceļas sudrabotā gaismā. Savulaik kāpnes noteikti bijušas greznas: tās majestātiski ceļas augšup, līdz sazarojas uz divām pusēm.
Neesmu bijusi augšstāvā kopš tās reizes, kad Aleksis mani uzveda tur kopā ar Hanu: bijām nolēmuši izpētīt visas istabas pēc kārtas. Taču pirms dažām stundām es pat neiedomājos pārbaudīt otro stāvu. Šeit ir tumšāk nekā lejā un ari karstāk, visapkārt peld melna dūmaka.
Aleksis iet pa gaiteni garām vienādām koka durvīm.
- Turp.
Virs galvas drudžaini plīkšķ sikspārņi, kurus iztraucējusi Alekša balss. Bailēs iespiedzos. Peles vēl nav nekas. Bet lidojošas peles? Diez kas nav. Sikspārņi ir vēl viens iemesls, kādēļ turējos apakšstāvā. Pirmajā ekspedīcijā atklājām milzīgu telpu, kas varētu būt bijusi saimnieku guļamistaba, -istabas vidū stāvēja pa pusei sabrukusi gulta ar četrām kolonnām. Pametusi skatienu augšup, redzēju uz šķērs-sijām tupam desmitiem tumšu siluetu, kas atgādināja baisi melnus pumpurus, kas grasās nobirt kuru katru bridi. Tikko sakustējāmies, daži atvēra acis un man pamāja. Grīda bija no vienas vietas klāta ar sikspārņu mēsliem, un gaisā vējoja pretīgi saldena smaka.
- Tagad tur, - Aleksis pamāj.
Neesmu gan droša, bet man šķiet, ka stāvam tieši pie saimnieku guļamistabas durvīm. Notrīsu. Spert kāju sikspārņu istabā man nav ne mazākās vēlmes. Taču Aleksis to vēlas, tāpēc ļauju viņam atvērt durvis un ielaist mani pa priekšu.
Pārkāpusi pār slieksni, pārsteigta apstājos tik strauji, ka Aleksis uzskrien man virsū. Istaba ir pārvērtusies līdz nepazīšanai.
- Nu? - Alekša balsī skan bažas. - Ko teiksi?
Uz bridi esmu zaudējusi valodu. Aleksis ir aizstūmis veco gultu uz stūri un izslaucījis grīdu. Logi (pareizāk sakot, tas, kas no tiem palicis pāri) atrauti vaļā, un vējš nes iekšā gardēniju un naktī plaukstošo jasmīnu smaržu. Istabas vidū saliktas mūsu segas un grāmatas, atritināts guļammaiss, bet visapkārt desmitiem sveču - bundžās, vecās krūzēs, vāzēs, kokakolas pudelēs - tāpat kā Alekša mājās Mežonīgajā zemē.
Bet visjaukākie ir griesti - tas ir, to trūkums. Aleksis izlauzies cauri satrunējušai koksnei līdz jumtam, un tagad virs mums plešas milzīgs debesu ielāps. Portlendā zvaigžņu ir mazāk nekā viņpus robežas, taču debesis tik un tā ir skaistas. Un vislabākais ir tas, ka visi no miega iztraucētie sikspārņi ir aizlaidušies. Augstu gaisā gan turp un atpakaļ slīd dažas melnas ēnas, ik pa brīdim aizsedzot mēnesi, bet, kamēr sikspārņi turas ārpus mājas, es neuztraucos.
Pēkšņi man pielec, ka Aleksis to visu ir darījis manis dēļ. Pat pēc visa šodien notikušā viņš ir nācis uz šejieni un rāvies vaiga sviedros. Jūtu pateicību un vēl kaut ko, kas nes sev līdzi sāpes. Es neesmu tā vērta. Neesmu Aleksi pelnījusi. Pagriezusies pret viņu, nespēju parunāt. Alekša seju apgaismo liesma, un viņš šķiet kvēlojam, pārvēršoties uguni. Neko skaistāku par Aleksi savu mūžu neesmu redzējusi.