- Aleksi... - iesāku, taču nespēju pabeigt.
Pēkšņi man gandrīz kļūst no viņa bail, bail kā no absolūta un nevainojama ideāla.
Aleksis pieliecas, lai mani noskūpstītu. Kad viņš piespiežas cieši klāt, ar mīksto krekliņu pārbraukdams man pār seju un smaržodams pēc sauļošanās losjona, secinu, ka viņam pie ādas pielipusi zāle, un bailes mani mazliet noplok.
- Bieži ceļot pāri robežai ir pārāk bīstami. - Alekša balss ir aizsmakusi, it kā viņš būtu ilgi kliedzis, un viņa žokli sparīgi raustās muskulis. - Tāpēc atnesu Mežonīgo zemi uz šejieni. Iedomājos, ka tev varētu patikt.
- Man patīk. Esmu sajūsmā!
Piespiedusi rokas pie Alekša krūtīm, gribu būt viņam vēl tuvāk. Nolādētā āda - man tā riebjas, tāpat ari kauli un ķermenis. Labprāt ielocītos Aleksi un paliktu tur uz visiem laikiem.
- Lēna.
Alekša sejas izteiksme nepārtraukti mainās, un žoklis kustas turp un atpakaļ.
- Zinu, ka mums atlicis maz laika, kā jau tu teici. Laika tikpat kā vairs nav...
-Nē!
Piespiedusi seju pie Alekša krūtīm, cieši apviju ap viņu rokas. Dzīve bez viņa man šķiet neiespējama. Jau doma par to vien mani satriec, un tas, ka Aleksis ir tuvu asarām, ka viņš izdarījis to visu manis dēļ un tic, ka esmu tā vērta, mani nogalina. Aleksis ir mana pasaule, un mana pasaule ir Aleksis, un bez viņa manas pasaules nav.
- Es atteikšos. Es to nedarīšu. Es nevaru. Gribu būt kopā ar tevi. Man ir jābūt ar tevi.
Aleksis saņem manu seju rokās un ieskatās man acis. Viņa sejā gail cerība.
- Tev tas nav jādara, - viņš saka tik skaidri, ka kļūst noprotams - Aleksis par to ir daudz domājis, lai gan centies paturēt sevī. - Lēna, tev tas nav jādara. Mēs abi varam aizbēgt. Uz Mežonīgo zemi. Uz visiem laikiem. Vienīgi tad, Lēna... mēs vairs nevarēsim atgriezties. Tu to zini, vai ne? Pretējā gadījumā mūs nogalinās vai uz mūžu iespundēs Kapenēs... Lai nu kā, Lēna, mums tas ir pa spēkam.
Mūs nogalinās. Protams, Aleksim ir taisnība. Aizbēgt no šis dzīves - vai tad es pati tikko neteicu, ka to vēlos? Tomēr strauji atkāpjos, pēkšņi jūtoties apskurbusi.
- Pagaidi, - es saku. - Bridi pagaidi!
Aleksis mani atlaiž. Cerība viņa sejā apdziest, un pāris sekunžu mēs stāvam, skatīdamies viens otrā.
- Tu to nedomāji nopietni, - Aleksis beigās saka, - tu nemaz to negribi.
- Domāju gan, tikai...
- Tikai baidies, - Aleksis pabeidz manā vietā.
Viņš pieiet pie loga un skatās ārā naktī. Alekša mugura mani atkal biedē - tā ir tik pamatīga un necaurejama kā siena.
- Es nebaidos, es tikai...
Cīnos ar drūmām izjūtām. Es nezinu, kas galu galā esmu. Es gribu Aleksi un reizē ari savu veco dzīvi, gribu mieru un laimi, bet vienlaikus labi zinu, ka bez Alekša nespēšu dzīvot.
- Viss kārtībā, - Aleksis truli izmet. - Tev nekas nav jāpaskaidro.
- Mana māte, - es saku.
Aleksis pārsteigts pagriežas pret mani. Arī es pati jūtos ne mazāk pārsteigta. Man nebija ne jausmas, ka grasos to teikt, vārdi paši izspruka no mutes.
- Es negribu būt tāda kā viņa. Saproti? Es redzēju, kas ar māti notika, redzēju, kāda viņa kļuva... Tas viņu nogalināja, Aleksi. Viņa pameta mani, māsu, visu. Un tas tikai tā dēļ, kas bija viņā. Es nebūšu tāda.
Nekad neesmu par to runājusi un tagad brīnos, cik grūti tas nākas. Esmu spiesta novērsties, jo acīs man atkal izsprāgst asaras, un es nezinu, kur likties.
- Tāpēc, ka viņa nebija izārstēta? - Aleksis klusi jautā.
Kādu bridi es nespēju parunāt, tikai klusi raudu un
ceru, ka viņš to nemana. Atguvusi kontroli pār savu balsi, es saku:
- Ne jau tāpēc vien.
Un tad speru laukā visu, ko vēl nekad neesmu nevienam teikusi:
- Mana māte bija citāda nekā pārējie. Es to zināju, zināju, ka viņa ir citāda, ka mēs visas esam citādas, taču sākumā tas mani nebiedēja. Uztvēru to kā mazu noslēpumu, kas saista mani, māti un Reičelu. Tas bija tik... tik brīnišķīgi. Aizvilkām ciet aizkarus, lai neviens mūs neredz, un spēlējām spēli: māte paslēpās gaitenī, mēs ar Reičelu centāmies paskriet garām, bet māte mūs ķēra - spēlējām goblinus, tā viņa teica. Beigās vienmēr bija kutināšanas cīņas. Māte allaž smējās. Visas trīs smējāmies bez sava gala. Kad uzvedāmies par skaļu, māte aizspieda mums ar plaukstu muti un mirkli sastingusi ieklausījās. Droši vien baidījās, ka kaimiņi varētu ko sadzirdēt. Tomēr neviens par mums nesūdzējās. Dažreiz pusdienās māte mūs lutināja ar melleņu pankūkām. Viņa pati bija salasījusi ogas. Un viņa vienmēr dziedāja. Balss viņai bija skaista, lieliska, maiga kā medus...
Man aizžņaudzas rīkle, tomēr nespēju apstāties, un vārdi no manis birst kā no pārpilnības raga.
- Viņa mēdza arī dejot. To jau es tev teicu. Kad vēl biju pavisam maza, mēdzu nostāties mātei uz kājām, viņa apķēra mani ar rokām, un mēs lēni kustējāmies. Māte skaitīja soļus, lai iemācītu man ritmu. Biju drausmīgi neveikla, bet viņa vienmēr teica, ka man labi sanāk.
Caur asarām redzu izplūdušus grīdas dēļus.
- Bet ne vienmēr viss bija tik labi. Dažreiz nakts vidū pamodos, lai ietu uz tualeti, un redzēju māti raudam. Viņa gan vienmēr centās to slēpt, iespiežot galvu spilvenā, bet es tik un tā zināju, ka viņa raud. Mātes asaras mani biedēja. Agrāk nebiju redzējusi, ka pieaugušie raud, saproti? Un kā viņa raudāja... Vaimanāja kā dzīvnieks. Bija dienas, kad vispār necēlās no gultas. Tās viņa sauca par melnajām dienām.
Aleksis pievirzās man tuvāk. Drebu tik mežonīgi, ka ar pūlēm varu nostāvēt kājās. Man ir tāda sajūta, ka viss mans augums grib no kaut kā atbrīvoties, grib kaut ko izklepot no krūšu dziļumiem.
- Lūdzu Dievu, lai atsvabina māti no melnajām dienām. Lai izglābj viņu - manis dēļ. Gribēju, lai mēs vienmēr esam kopā. Dažreiz šķita, ka lūgsnas palīdz. Lielākoties viss bija labi. Pat lieliski.
Ar pūlēm piespiežu sevi runāt tālāk. Esmu spējīga tikai skaļi čukstēt:
- Vai saproti? Viņa to visu pameta. Atteicās no visa tās... tās mīlestības dēļ. Amor deliria nervosa - kā nu kurš to sauc. Viņa atteicās no manis.
- Man tiešām žēl, Lēna, - Aleksis man aiz muguras čukst un plašiem, lēniem apļiem sāk glāstīt manu muguru. Es piekļaujos viņam.
Taču neesmu vēl beigusi. Nikni noslaucījusi asaras, ievelku elpu.
- Visi uzskata, ka māte nonāvējās tāpēc, ka negribēja iet uz kārtējo procedūru. Iedomājies, viņu vēl mēģināja ārstēt. Tā būtu jau ceturtā reize. Pēc otrās mātei tika liegta anestēzija, jo ārsti uzskatīja, ka tā var negatīvi ietekmēt iznākumu. Manai mātei graizīja smadzenes, Aleksi, lai gan viņa bija nomodā!
Alekša roka uz mirkli sastingst, un zinu, ka viņš ir tikpat dusmīgs kā es, tomēr jau nākamajā mirklī viņa plauksta atkal maigi velk uz manas muguras apļus.
- Bet es zinu, ka tas nebija īstais iemesls, - pašūpoju galvu. - Mamma bija drosmīga un no sāpēm nebaidījās. Patiesībā tur jau tā nelaime. Viņa nemaz negribēja tikt izārstēta, jo negribēja zaudēt mīlestību pret tēti. To māte man pateica īsi pirms savas nāves. “Viņi mēģina man viņu atņemt,” māte teica ar skumju smaidu sejā. “Mēģina, bet nespēj.” Māte ķēdītē ap kaklu nēsāja tēva amuletu, parasti paslēpjot to zem drēbēm, taču tovakar tas bija redzams un viņa uz to skatījās. Tas bija tāds iegarens sudraba duncītis, kam spalā iestrādāti divi spoži akmentiņi - kā acis. Savulaik tas bija tētim uz piedurknes. Pēc viņa nāves māte no tā nešķīrās ne dienu, nenoņēma, pat ejot vannā...