Ak kungs, nodomāju, es tūlīt apčurāšos. Apčurāšos uz līdzenas vietas. Mēģinu iedomāties, ko teiks Hana, kad viss būs garām un mēs pastaigāsimies pēcpusdienas saulē, jūtot gaisā smagi karājamies sāls un sakarsušās ietves smaržu.
Augstā debess, Hana sacīs, tā tik bija laika nosišana! Sēž rindā kā četras vardes un bolās.
- Ē... jā.
Eju tuvāk, juzdama, ka gaiss kļūst arvien blīvāks un palēnina manu gaitu. Pietuvojusies novērtētājiem, pastiepju roku un atdodu mapi. Pie galda sēž trīs vīrieši un sieviete, taču ne uz vienu nevaru ilgi skatīties. Aši pārlaižu viņiem skatienu un šļūcu atpakaļ, paguvusi ievērot tikai degunus, tumšas acis un briļļu zibšņus.
Mape ceļo pa novērtētāju rindu. Piespiedusi rokas pie sāniem, cenšos izlikties, ka jūtos pavisam brīvi.
Man aiz muguras aptuveni sešu metru augstumā no zemes atrodas auditorija. Iekļūt tajā var pa nelielām sarkanām durvīm, kas ierīkotas krietni augstāk par balto sēdekļu rindām. Acīmredzot laboratorija paredzēta studentiem, ārstiem, praktikantiem un jaunajiem zinātniekiem. Te notiek ne tikai procedūra, bet arī vēlākā izmeklēšana pēc tās, kurā bieži vien konstatē smagas slimības.
Iedomājos, ka droši vien tieši šeit, šajā telpā, notiek dziedniecība. Tāpēc jau stūri stāv operāciju galds. Dūre kuņģī atkal nervozi sažņaudzas. Lai gan esmu bieži prātojusi, kā notiek ārstēšana, tomēr nekad neesmu nopietni domājusi par pašu procedūru: cieto metāla galdu, mirgojošām gaismām, caurulītēm, vadiem un sāpēm.
- Lēna Heloveja?
-Jā. Tā esmu es.
- Labi. Varbūt sākumā mazliet pastāstīsiet par sevi?
Briļļainais novērtētājs paliecas uz priekšu, iepleš rokas
un pasmaida. Viņam ir lieli, stūraini, balti zobi, kas atgādina vannas istabas flīzes. Brillēs atspīd gaisma, tāpēc acis aiz tām neredzu un vēlos, kaut viņš noņemtu brilles.
- Pastāstiet par savām mīļākajām nodarbēm! Interesēm, hobijiem, mācību priekšmetiem.
Sāku mājās sagatavoto runu par fotografēšanu, skriešanu un laika pavadīšanu kopā ar draudzenēm, taču nespēju sakopot domas. Novērtētāji māj ar galvu, sāk šo to atzīmēt, viņu sejas vairs nav tik saspringušas, tāpēc nospriežu, ka laikam man izdodas tīri labi, taču es nedzirdu vārdus, kas nāk pār manām lūpām. Nespēju nedomāt par metāla operāciju galdu un ik pa brīdim slepšus ar acs kaktiņu uzmetu tam skatienu: gaismā tas mirdz kā naža asmens.
Pēkšņi atceros māti, kuru nespēja glābt pat trīs procedūras: slimība ņēma virsroku, izpostot viņu no iekšpuses, padarot acis tukšas un vaigus - bālus. Beigās kājas aiznesa māti uz smilšakmens klinti, un spožajā, retinātajā gaisā viņa ielēca ūdeni.
Tā vismaz visi saka. Man tolaik bija seši gadi. Atceros tikai mātes karsto pirkstu pieskārienu un pēdējos naktī čukstus izteiktos vārdus: Es tevi mīlu. Atceries! Neviens to nevar tev atņemt.
Aši aizveru acis, domās redzēdama māti, kas lokās sāpēs, kamēr ducis zinātnieku laboratorijas uzsvārčos viņu vēro un bezkaislīgi raksta piezīmes. Trīs reizes māti piesēja pie metāla galda, trīs reizes novērotāju bars no auditorijas vēroja, kā viņa reaģē uz adatu dūrieniem un pēc tam - uz lāzera staru, kas kapāja viņas ādu. Parasti pacients pirms procedūras saņem anestēziju un neko nejūt, taču krustmāte reiz izpļāpājās, ka trešajā reizē zinātnieki izvēlējušies narkozi neizmantot, uzskatot, ka tā, iespējams, neļauj mātes smadzenēm reaģēt uz dziedniecību.
- Vai nevēlaties ūdeni? - Novērtētāja pamāj uz ūdens pudeli un glāzi, kas stāv uz galda.
Acīmredzot viņa ievērojusi manu mirkļa vājumu, taču tas nekas. Pēc novērtētāju skatieniem spriežu, ka viņi ir ar mani apmierināti, it kā es būtu mazs bērns, kas salicis klucīšus īstajās vietās.
Ieleju glāzē ūdeni un mazliet iedzeru, pateicīga par šo pauzi. Jūtu, ka padusēs, uz galvas un skausta sanesušies sviedri, un lūdzu Dievu, lai neviens to nepamana. Cenšos skatīties tikai uz novērtētājiem, taču ar acu kaktiņu redzu ņirdzam nolādēto galdu.
- Labi, Lēna. Tagad uzdosim jums dažus jautājumus. Gribam dzirdēt godīgas atbildes. Atcerieties, ka vēlamies iepazīt jūs kā personību.
Diez kā tad vēl? prātā iešaujas jautājums. Kā dzīvnieku?
Dziļi ieelpojusi, piespiežu sevi pamāt un pasmaidīt.
- Lieliski!
- Lūdzu, nosauciet savas mīļākās grāmatas!
- Kristofera Malija Mīlestība, karš un iejaukšanās, - nedomādama atbildu, - Filipas Haroldes Robeža.
Nespēju atvairīt ainas, kas straumēm vien nāk man virsū. Smadzenēs iestrēdzis viens vārds. Sāpes. Viņi gribēja pakļaut māti ceturtajai procedūrai. Nakti, kad māte nomira, viņi ieradās, lai vestu viņu uz laboratoriju. Taču māte izgaisa tumsā, paguvusi pamodināt mani ar vārdiem Es tevi mīlu. Atceries! Neviens to nevar tev atņemt. Vēl ilgi pēc tam, kad māte bija pazudusi, šos vārdus man atnesa vējš, atkārtoja koki un šalca lapas, čukstot pelēkajā rīta gaismiņā.
-... un Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta.
Novērtētāji māj, piezīmē kaut ko savos pierakstos. Romeo un Džuljeta ir katra 10. klases skolēna obligātā lasāmviela veselības mācībā.
- Un kāpēc? - trešais novērtētājs painteresējas.
Tāpēc, ka šī grāmata ir brīdinoša - tā man tagad būtu jāatbild. Literārais darbs atklāj briesmas, kas valdīja vecajā pasaulē, kad vēl nebija ieviesta dziedniecība. Taču rīkle man ir iekaisusi un vāra, un vārdi netiek ārā. Tie ir iesprūduši, tāpat kā dadži pielīp pie biksēm pēc pastaigas pa laukiem. Ausīs sāk šalkt okeāns, uzstājīgi murminādams, un domās redzu, kā tas saslēdzas ap māti, ciets kā akmens. Beigās atbildu:
- Skaisti.
Visas četras sejas strauji pagriežas un raugās manī kā diegā savērtas marionetes.
- Skaisti? - Otrais novērtētājs sarauc degunu.
Gaisā karājas švīkstoša, salta spriedze, un es aptveru, ka esmu pieļāvusi milzīgu, milzīgu kļūdu.
Briļļainais novērtētājs paliecas uz priekšu.
-Jūs izmantojāt interesantu vārdu. Tiešām interesantu.
Šoreiz viņa līkie, baltie zobi atsauc man atmiņā suni.
- Vai, jūsuprāt, ciešanas ir skaistas? Varbūt jums patīk vardarbība?
- Nē. Nē, tur ir kaut kas cits.
Cenšos domāt skaidri, taču galvā rēc okeāns. Ar katru mirkli rēkšana pieņemas spēkā. Un tad man šķiet, ka saklausu ari kliedzienu - it kā pēc desmit gadiem mani būtu sasniedzis mātes sauciens.
- Es tikai gribēju teikt... Tajā ir kaut kas skumjš...
Cīnos, stostos, juzdama, ka slīkstu baltajā gaismā un
okeāna rēcienos. Ziedošanās. Gribu teikt kaut ko par ziedošanos, bet vārdi nenāk pār lūpām.
- Turpināsim, - novērotāja, kura, piedāvādama ūdeni, bija tik laipna, vairs netēlo draudzeni. Tagad viņa ir lietišķa. - Pavisam vienkāršs jautājums. Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?
Daļiņa no smadzenēm, mans loģiskais, izglītotais un racionālais Es, sauc: Zilā! Saki - zilā! Tikmēr otra, mans vecais Es, traucas pa skaņu viļņiem, uzbangojot līdz ar augošo troksni.
- Pelēkā, - es izmetu.
- Pelēkā? - ceturtais novērtētājs pārjautā.
Sirds man raustās kā sveces liesma. Zinu, ka esmu izgāzusies, redzu, ka mans novērtējums krīt arvien zemāk. Taču ir jau par vēlu. Ar mani ir cauri: ausīs skan rēkoņa, tā kļūst arvien skaļāka un skaļāka, un mani pārņem tāds izmisums, ka vairs nespēju padomāt. Aši izstostu paskaidrojumu: