Jūtu, ka Aleksis ir noņēmis roku man no muguras un pakāpies nostāk. Viņš skatās uz mani tik bāls un satriekts, it kā būtu ieraudzījis spoku.
- Kas ir?
Vai tiešām es būtu viņu kā aizvainojusi? Alekša skatiens modina manās krūtīs drudžainas bailes, nemierīgu viļņošanos.
- Vai es kaut ko ne tā pateicu?
Aleksis tik tikko manāmi papurina galvu. Viņa augums ir taisns un saspringts kā starp diviem stabiem nostiepts vads.
- Cik liels tas bija? Tas duncītis?
Viņa balss skan neparasti spalgi.
- Runa jau nav par duncīti, Aleksi, runa ir par...
- Cik liels tas bija? - viņš jautā jau skaļāk un spēcīgāk.
- Nezinu. Aptuveni īkšķa lielumā.
Alekša izturēšanās mani mulsina. Seja viņam savilkta neizsakāmās sāpēs, it kā viņš mēģinātu norīt dzeloņcūku.
- Tas bija piederējis manam vectēvam, izgatavots tieši viņam. Vectēvs to bija saņēmis no valdības kā balvu par īpašiem nopelniem. Unikāls, tētis vienmēr teica.
Aleksis brīdi klusē. Pēc tam viņš pagriežas, un mēnesnīcas gaismā viņa profils izskatās tik stings un robusts kā akmenī cirsts. Priecājos, ka Aleksis vairs neskatās uz mani, jo nu jau sāk kļūt pavisam neomulīgi.
- Ko tu dari rīt? - Aleksis beigās jautā - tik lēni, it kā katrs vārds viņam sagādātu grūtības.
Viņa jautājums man šķiet pilnīgi nevietā, un es aizsvil-stos.
- Vai tu vispār dzirdēji, ko es tev teicu?
- Lēna, lūdzu... - Alekša balss atkal ir saspringta, it kā aizžņaugta. - Vienkārši atbildi! Vai tu rit strādā?
- Nē, līdz sestdienai man brīvs.
Saberzēju plaukstas. Vējš kļuvis vēss. Man uz rokām saceļas matiņi un uz kājām uzmetas zosāda. Nāk rudens.
- Kāpēc jautā?
- Mums noteikti jāsatiekas. Man... man tev kaut kas jāparāda.
Aleksis atkal pagriežas pret mani. Viņa acis ir tik mežonīgi tumšas un seja - tik svešāda, ka speru soli atpakaļ.
- Ar to vien nepietiks, lai mani iekārdinātu!
Cenšos smieties, bet sanāk tikai guldziens. Man bail, gribu teikt. Tu mani biedē.
- Vai varu cerēt vismaz uz kādu mājienu?
Aleksis dziļi ieelpo, un brīdi man šķiet, ka viņš neko neteiks.
Taču saka gan.
- Lēna, manuprāt, tava māte ir dzīva.
Divdesmit pirmā nodaļa
Brīvība nāk caur samierināšanos, Miers - caur ieslodzījumu, Laime - caur atteikšanos
Uzraksts virs Kapeņu ieejas vārtiem
Kad mācījos ceturtajā klasē, mēs devāmies ekskursijā uz Kapenēm. Valdība ir noteikusi, ka Noziedzības un pretestības apkarošanas programmas ietvaros katram pamatskolas audzēknim vismaz reizi jāapmeklē Kapenes. Neko daudz no ekskursijas neatceros, manī palikušas tikai dziļas šausmas un miglainas atmiņas par aukstumu, nomelnējušiem betona gaiteņiem, kuru sienas klāj pelējuma un mitruma traipi, un smagām elektroniskajām durvīm. Ja godīgi, man liekas, ka lielāko daļu iespaidu esmu veiksmīgi izdzēsusi no atmiņas. Galvenais ekskursijas mērķis bija izraisīt mūsos traumu, iedvešot šausmas, kas mudinātu nenoiet no pareizā ceļa, un jāteic, ka mērķis tika godam sasniegts.
Atceros, ka, atkal tikusi spožajā pavasara saulē, jutu neaprakstāmu atvieglojumu. Taču ari apjukumu - lai izkļūtu no cietuma, līdz pirmajam stāvam bija jāpieveic vairāki kāpņu posmi. Kapenēs, pat kāpjot augšup, šķita, ka esam ieslēgti dziļi pazemē. Tur valdīja tāda tumsa, šaurība un smirdoņa kā zārkā ar trūdošu līķi. Tiklīdz bijām izgājuši laukā, Liza Bilmana sāka skaļi šņukstēt, un viņai gar plecu riņķoja balts tauriņš. Bijām šokā, jo Liza Bilmana bija meitene ar raksturu un nebija raudājusi kopš tās reizes, kad vingrošanas stundā salauza potīti.
Todien zvērēju, ka nekad, nemūžam un ne par kādu naudu vairs neiešu uz Kapenēm. Tomēr nākamajā rītā pēc sarunas ar Aleksi stāvu pie cietuma vārtiem un soļoju turpu šurpu, ar roku apķērusi vēderu. Šorīt nespēju neko norīt, izņemot melno suslu, ko tēvocis sauc par kafiju. Tagad to rūgti nožēloju. Tāda sajūta, it kā visas iekšas būtu saēdusi skābe.
Aleksis kavējas.
Debesīs sabiezē lieli, melni negaisa mākoņi. Gaidāms pērkona negaiss - īsti laikā. Aiz vārtiem īsa bruģēta ceļa galā paceļas drūmās Kapenes. Uz tumšo debesu fona to siluets izskatās kā murgu tēls. Uz fasādes izsēti sīki lodziņi, kas atgādina vērīgas zirnekļa acis. Šaipus Kapenēm ir neliels, vārtu ieskauts laukums. No bērnības atceros to kā pļavu, bet patiesībā tas ir tikai zāliens ar vairākiem tukšiem pleķiem. Zāles zaļums vietās, kur tai izdevies izlauzties cauri dubļu kārtai, šķiet nedabisks. Liekas, ka šai vietā nekam nav lemts plaukt un augt. Pat saules gaisma te liekas neiederīga. Nomaļa vieta, kurā nav ne laika, ne laimes, ne dzīvības.
Ja tā padomā, te tiešām ir nomale - Kapenes atrodas pie austrumu robežas. Gar vienu mūri plūst Presumskotas upe, un aiz tās jau sākas Mežonīgā zeme. Elektriskais (vai varbūt ne tik elektriskais) žogs stiepjas līdz pašam Kapeņu mūrim un turpinās otrā galā, bet pati ēka ir kā savienotājtilts.
- Sveika!
Matiem plīvojot, pa ietvi tuvojas Aleksis. Šodien tiešām ir vēss. Vajadzēja uzvilkt biezāku džemperi. Arī Aleksis izskatās nosalis. Viņš ir sakrustojis rokas uz krūtīm un, protams, ģērbies tikai plānā kreklā - oficiālajā laboratorijas sarga formā. Kaklā šūpojas amata žetons, ar kuru neesmu viņu redzējusi kopš mūsu pirmās sarunas. Kājās Aleksim pieklājīgi tumši zili džinsi ar atlokiem, kas nav galīgi apspūruši un nomīdīti. Tā ir daļa no plāna: lai tiktu iekšā, Aleksim jāpārliecina cietuma administrācija, ka esam te oficiālās darīšanās. Alekša apdriskātās krosenes ar zilajām auklām mani nomierina. Nez kāpēc tieši šis pazīstamais sīkums ļauj man te stāvēt, būt kopā ar Aleksi un darīt to, ko esam ieplānojuši. Vismaz ir pie kā pieķerties un turēties - sīks, ierasts pavediens pasaulē, kas pēkšņi kļuvusi neiedomājami sveša.
- Atvaino, ka nokavēju, - viņš saka un apstājas vairāku soļu attālumā.
Alekša acis redzu bažas, taču seja ir bezkaisliga. Cietuma pagalmā aiz vārtiem staigā sargi. Te mēs nedrīkstam viens otram pieskarties un atklāt jebkādu pieķeršanos.
- Nekas, - es atķērcu.
Jūtos tā, it kā man būtu paaugstināta temperatūra. Pēc vakardienas sarunas ar Aleksi galva iet riņķī, viss augums brīžiem deg ugunī, brīžiem pārvēršas ledū. Tik tikko spēju domāt. Brīnums, ka šorīt izkļuvu no mājām. Brīnums, ka vispār esmu atcerējusies uzvilkt bikses, un vēl lielāks brīnums, ka neaizmirsu apaut kurpes.
Varbūt māte vēl ir dzīva. Varbūt māte vēl ir dzīva. Tā ir mana vienīgā doma, un šie vārdi izstūmuši no manām smadzenēm visu citu.
- Esi gatava? - Aleksis runā zemā, neskanīgā balsī, lai sargiem, mūs izdzirdot, nerastos aizdomas, taču es saklausu viņa satraukumu.
- Domāju, ka jā. - Cenšos savilkt seju smaidā, taču lūpas ir sasprēgājušas un sausas kā akmens. - Varbūt tā nemaz nav viņa, vai ne? Var taču būt, ka tu kļūdies.
Aleksis pamāj, tomēr redzu - viņš ir pārliecināts, ka nekādas kļūdas nav. Viņš ir pārliecināts, ka mana mamma ir ieslodzīta šajā vietā, šai virszemes kapā, un ka viņa te bijusi visus šos gadus. Par to, ka Aleksim varētu būt taisnība, nespēju pat domāt. Visiem spēkiem mēģinu noturēties kājās.