Metam līkumu pēc līkuma, un manī mostas aizdomas, ka Aleksis ir apmaldījies, jo sevišķi tāpēc, ka gaiteņi kļūst arvien netīrāki, gaismas virs galvas - arvien mazāk, un beigās soļojam gandrīz tumsā. Sešus metrus garu gaiteni ar nomelnējušām sienām apgaismo tikai viena spuldze. Ik pa brīdim tumsā kā no nekurienes iznirst mirgojošas neona zīmes: PIRMĀ NODAĻA, OTRĀ NODAĻA, TREŠĀ NODAĻA, CETURTĀ NODAĻA. Taču Aleksis tik iet uz priekšu, un, kad paejam garām piektajai nodaļai, es vairs nešaubos, ka viņš kaut ko sajaucis vai apmaldījies:
- Aleksi!
Taču man aizžņaudzas rīkle: esam pienākuši pie dubult-durvīm ar vāji apgaismotu, gandrīz nesalasāmu zīmīti, kas tomēr deg spoži kā tūkstošiem sauļu.
Aleksis pagriežas, un pārsteigta redzu, ka viņa seja nebūt nav bezkaislīga. Žoklis raustās, acis ir sāpju pilnas - acīmredzot viņš ienīst sevi par to, ka ir uz šejieni atnācis, ienīst par to, ka atklājis man noslēpumu un ir tas, kurš man to tūlīt parādīs.
- Man tiešām žēl, Lēna, - Aleksis saka.
Viņam virs galvas tumsā gruzd zīme ar uzrakstu SESTĀ NODAĻA.
Divdesmit otrā nodaļa
Nesavaldīti cilvēki ir cietsirdīgi un untumaini, vardarbīgi un alkatīgi, nožēlojami un ķildīgi. Tikai tad, kad apvaldīti instinkti un visas pamatemocijas, cilvēki spēj būt laimīgi, dāsni un krietni.
DVL rokasgrāmata
Pēkšņi mani atkal sagrābj bailes. Kuņģis saraujas, it kā kāds būtu sažņaudzis to dūrē, un man trūkst elpas. Es nevaru iet tālāk. Nevēlos neko zināt.
- Varbūt labāk neiesim, - es čukstu. - Sargs taču teica... viņš teica, ka tālāk par piekto nodaļu nedrīkst.
Aleksis pastiepjas, it kā gribēdams man pieskarties, taču, atcerējies, kur esam, piespiež rokas pie sāniem.
- Neuztraucies, - viņš saka, - man te ir draugi.
- Varbūt tā nemaz nav viņa, - mana balss skan jau spalgāk. Baidos, ka tūlīt sabrukšu. Aplaizu lūpas, mēģinādama savaldīties. - Varbūt tā ir milzīga kļūda. Mums vispār nevajadzēja uz šejieni nākt. Es gribu uz mājām.
Zinu, ka izklausos pēc niķīga bērna, tomēr nespēju sev neko padarīt. Ieiet pa šīm dubultdurvīm - nē, tas ir pilnīgi neiespējami.
- Lēna, beidz. Tev man jāuzticas.
Aleksis noglāsta man roku - pieskāriens ilgst pavisam īsu brīdi, viņš tikai pārbrauc ar pirkstu manas delnas virspusei.
- Norunāts? Uzticies man!
- Es uzticos, bet...
Gaiss, smirdoņa, tumsa, puvekļi, kas, kā man šķiet, ir visapkārt - tā visa dēļ es gribu skriet prom.
- Ja viņas šeit nebūs... Nu, tad nebūs labi. Bet, ja būs... tad droši vien viss būs vēl ļaunāk.
Aleksis uzmet man ciešu skatienu.
- Tev ir jāpārliecinās, Lēna, - Aleksis beidzot stingri nosaka, un viņam ir taisnība.
Pamāju. Aši man uzsmaidījis, viņš atver sestās nodaļas durvis.
Ieejam priekštelpā, kas izskatās tieši tā, kā biju Kapenes iedomājusies, - ar betona sienām, kuras, lai cik košas savulaik bijušas, tagad ir netīrā pelēku sūnu krāsā. Augstu pie griestiem spīd spuldze, vāji apgaismodama šauro telpu. Stūri stāv galds, pie kura sēž sargs - šoreiz normāla auguma, pat kaulains, ar bakurētainu seju un matiem, kas atgādina piededzinātus spageti. Tikko mēs pārkāpjam slieksni, viņš automātiski pieskaras ierocim, piespiezdams to pie sāna un viegli pavēršot stobru uz mūsu pusi.
Aleksis sastingst. Es pēkšņi kļūstu ļoti modra.
- Jūs nedrīkstat šeit atrasties, - sargs saka. - Te ir aizliegtā zona.
Pirmo reizi Kapeņu teritorijā redzu, ka Aleksis jūtas neomulīgi. Viņš nervozi rausta savu žetonu.
- Es... es domāju, ka šodien būs Tomass.
Sargs pieceļas kājās. Savādi - kaut augumā viņš nav necik garāks par mani un noteikti ir īsāks par Aleksi, no visiem šodien redzētajiem sargiem šis mani biedē visvairāk. Viņam ir dīvainas acis - trulas un stingas kā čūskai. Pirmo reizi kāds pavērsis pret mani ieroci, un, skatoties tumšajā stobrā, esmu tuvu ģībonim.
- Jā, viņš te ir, viss kārtībā. Nu jau uz visiem laikiem.
Sarga smaidā nav ne miņas no jautrības, un viņa pirksti
bungo pa ieroča gaili. Runājot viņa lūpas izliecas augšup, atklājot līkus, dzeltenus zobus.
- Ko tu zini par Tomasu?
Telpā iestājas spriedzes pilns un elektrizēts klusums kā pirmīt cietuma pagalmā, un man atkal nāk prātā brīdis pirms pērkona dārdiem. Aleksis atļaujas sīku satraukuma izpausmi: viņš saliec un atliec pie augšstilbiem piespiestos pirkstus. Gandrīz redzu, kā viņš cenšas izgudrot, ko teikt. Droši vien viņš saprot, ka nevajadzēja pieminēt Tomasu, -pat es saklausīju sarga balsī nicinājumu un aizdomas.
Iet laiks - man tas šķiet bezgalīgi ilgs, kaut varbūt aizrit tikai pāris sekunžu, un Alekša seja atkal iegūst lietišķu izteiksmi.
- Dzirdējām, ka te bijušas problēmas, tas arī viss.
Visai neskaidra, bet pieņemama atbilde. Aleksis nevērīgi
groza pirkstos žetonu, piesaistīdams sarga skatienu. Redzu, ka uzraugs atslābst. Labi, ka viņš neieskatās uzmanīgāk, jo Aleksim ir tikai pirmās pakāpes laboratoriju sarga caurlaide, kas ļauj apmeklēt tikai vārtu sargbūdu, nevis kā saimniekam maršēt pa aizliegto zonu te vai citur Portlendā.
- Tikai tagad uzzinājāt? - sargs vienaldzīgi izmet. - Tomass te nestrādā jau vairākus mēnešus. Jo labāk KIN, man domāt. Tādas lietas gan nemēdz publiskot.
KIN ir Kontrolētās informācijas nodaļa (Hana to ciniski sauc par Korumpēto idiotu nodaļu). Ja iejaukta KIN, sestajā nodaļā atgadījies kas patiesi nelāgs.
- Jūs jau zināt, kā tas notiek, - Aleksis turpina, pilnībā atguvies no savas pirmītējās mirkļa nedrošības; viņa balss atkal skan raiti un pārliecināti.
- Skaidru informāciju tur reti dzird.
Kārtējais neskaidrais izteiciens, bet sargs pamāj.
- Kā tad.
Pēc tam viņš pamet ar galvu uz manu pusi.
- Un kas tā tāda?
Sarga skatiens pielīp manam kaklam, meklējot un neatrodot procedūras zīmi. Tāpat kā daudzi, ari viņš neapzināti novēršas, taču ar to pietiek, lai man atkal pielavītos pazemojuma un mazvērtības sajūta. Noduru skatienu.
- Nekas viņa nav, - Aleksis atbild.
Zinu, ka viņam tā jāsaka, tomēr krūtīs iezogas trula sāpe.
- Man viņai jāizrāda Kapenes, tas ari viss. Pāraudzināšanas nolūkā, ja saprotat, ko gribu teikt.
Aizturu elpu un esmu droša, ka sargs mūs tūliņ patrieks, un gandrīz vēlos, kaut tā tiešām notiktu. Un tomēr... Tieši aiz sarga krēsla rēgojas smagas, biezas metāla durvis, ko aizsargā ar elektronisko tastatūru. Kaut ko līdzīgu esmu redzējusi Portlendas centrālajā bankā. Aiz durvīm tālumā dzirdu skaņas, šķiet, cilvēka balsi, bet grūti pateikt, vai tā tiešām ir.
Iespējams, ka aiz šīm durvīm ir mana māte. Viņa varētu tur būt. Aleksim taisnība. Man ir jāpārliecinās.
Tikai tagad līdz galam sagremoju, ko Aleksis vakar teica: varbūt visus šos gadus māte ir bijusi dzīva. Es elpoju, un viņa elpoja. Es gulēju, un arī viņa kaut kur gulēja. Kad pamodos, domādama par viņu, varbūt ari māte domāja par mani. Tas ir neaptverami, brīnumaini un reizē neciešami sāpīgi.
Aleksis pārmij skatienus ar sargu, grozīdams pirkstos žetonu, savīdams un atvīdams ķēdi. Rādās, ka tas uzraugu nomierina.