- Nevaru jūs tur laist, - viņš saka, bet nu jau kā atvainodamies.
Nolaidis ieroci, sargs apsēžas. Ātri izelpoju; neapzināti esmu aizturējusi elpu.
- Jūs darāt to, kas jādara, - Aleksis bezkaislīgi saka. - Tātad jūs tagad esat Tomasa vietā?
- Tieši tā.
Sargs atkal pievēršas man, un viņa skatiens vēlreiz pielīp manam kaklam. Man jāpiedomā, lai neaizsegtu to ar plaukstu. Acīmredzot nospriedis, ka neesam bīstami, viņš saka Aleksim:
- Esmu Frenks Dorsets. Mani pārcēla uz šejieni no trešās nodaļas - februāri, uzreiz pēc negadījuma.
Vārdu negadījums viņš izrunā tā, ka man pārskrien auksti šermuļi.
- Traki gāja, vai ne?
Aleksis nevērīgi atbalstās pret sienu. Tikai es saklausu viņa balsī satraukumu. Aleksis cenšas iegūt laiku. Viņam nav ne jausmas, kā tikt tālāk un kā varētu iekļūt nodaļā.
Frenks parausta plecus.
- Tagad jau klusāk, protams. Ne kāds nāk, ne iet. Tikpat kā neviens.
Viņš atkal pasmaida, atklādams savus pretīgos zobus, taču seja ir trula, it kā pār to būtu nolaists aizkars. Interesanti, vai tur vainīga ārstniecība vai ari viņš tāds ir no dzimšanas.
Atgāzis galvu un samiedzis acis, sargs skatās uz Aleksi, vēl vairāk atgādinādams čūsku.
- Kas tad tev par Tomasu pateica?
Aleksis tēlotā bezrūpībā joprojām smaidīdams groza žetonu.
- Baumas skrien vēja spārniem, - viņš parausta plecus. - Pats zini.
- Zinu gan, - Frenks pamāj, - bet KID gan tas nepatika. Turēja mūs zem atslēgas vairākus mēnešus. Ko tieši tu dzirdēji?
Saprotu, ka jautājums nav uzdots nejauši, tā ir tāda kā pārbaude. Uzmanies, domās brīdinu Aleksi, it kā viņš varētu mani dzirdēt.
īsu brīdi klusējis, Aleksis atbild:
- Dzirdēju, ka viņam varētu būt sakari ar to pusi.
Pēkšņi man viss kļūst skaidrs. Aleksis taču teica, ka viņam
te esot draugi, un bija noprotams, ka agrāk viņš varēja piekļūt sestajai nodaļai. Viens no sargiem acīmredzot bija piekritējs, varbūt aktīvs pretošanās kustības dalībnieks. Prātā skan Alekša vārdi: Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet.
Sargs manāmi atslābst. Acīmredzot atbilde bijusi pareiza un viņš secinājis, ka Aleksim var uzticēties. Sargs noglāsta ieroča stobru, kuru tur starp ceļgaliem kā mājdzīvnieku.
- Tieši tā. Man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Protams, mēs tikpat kā nebijām pazīstami - dažreiz redzēju viņu atpūtas telpā, reizi divas tualetē, tas ari viss. Viņš lielākoties turējās pats par sevi. Loģiski, ja tā padomā. Droši vien ar slimajiem bija daudz runīgāks.
Pirmoreiz dzīvē dzirdot kādu valdības darbinieku atzīstam Mežonīgās zemes ļaužu esamību, man aiz pārsteiguma aizraujas elpa. Zinu, cik smagi Aleksim ir te stāvēt un nicīgi spriedelēt par draugu, kas apcietināts kā piekritējs. Droši vien sods bija ātrs un bargs - īpaši tāpēc, ka Tomass strādāja tiešā valdības pakļautībā. Visticamāk, viņš ir pakārts, nošauts vai nonāvēts ar strāvu, bet varbūt iemests kamerā.
lai satrūd dzīvs, - gadījumā ja tiesa izrādījusi žēlsirdību un nolēmusi nāves sodu aizstāt ar spīdzināšanu. Tas ir, ja tiesa vispār notika.
Apbrīnojami, bet Alekša balss pat nenotrīc.
- Konfidenciālas informācijas noplūde?
Frenks nebeidz vien maigi glāstīt ieroci, it kā gribēdams to atdzīvināt, un man sametas nelabi.
- Faktiski jau nekādas noplūdes nebija.
Atglaudis matus no pieres, viņš atklāj netīru, sarkanu pieri, kas spīd sviedros. Te ir daudz karstāk nekā citās nodaļās. Droši vien sienās iespundētais gaiss trūd un pūžņo -tāpat kā visur citur.
- Rādās, šis kaut ko zinājis par bēgšanu. Viņš bija atbildīgs par kameru pārbaudi, un tuneļi jau nu vienā dienā nerodas.
- Bēgšana?
Vārds pats izraujas man no mutes. Sirds krūtīs sāk sāpigi sisties. No Kapenēm taču savu mūžu neviens nav izbēdzis.
Frenka roka apstājas uz ieroča, un pirksti atkal sāk dejot pa gaili.
- Nūja, - neatlaizdams acis no Alekša, it kā manis te vispār nebūtu, viņš turpina, - būsi taču par to dzirdējis.
Aleksis parausta plecus.
- Kaut ko pa ausu galam, jā, bet ne no oficiāliem avotiem.
Sargs sāk baisi smieties. Man ienāk prātā kaijas, ko reiz redzēju virs okeāna nelabi brēcam un cīnāmies par barības kumosu.
- Šitais ir oficiāli apstiprināts, - viņš turpina. - Tas bija februārī. Patiesībā trauksmi sacēla pats Tomass. Protams, ja viņš to nedarītu, viņai būtu bijušas vēl sešas septiņas stundas.
Dzirdot vārdu viņa, jūtu, ka sāk brukt mūri. Aši atkāpjos un atduros pret sienu. Varbūt tā bija viņa, nodomāju, vienu šausminošu sekundi vai divas juzdama vilšanos. Tad es atgādinu sev, ka bēgle taču varēja būt jebkura piekritēja vai aģitatore. Taču reibonis nepāriet. Mani pārņem bažas, bailes un izmisīgas alkas - viss reizē.
- Kas šai kaiš? - kā no tālienes dzirdu Frenka balsi.
- Gaiss, - man izdodas izdvest. - Te nav gaisa.
Sargs atkal sāk pretīgi, ķērcoši smieties.
- Tu gribi teikt, ka tas nav labs, - viņš saka, - bet salīdzinājumā ar citām nodaļām te ir paradīze.
Redzot viņa apmierināto, ņirdzošo ģīmi, atceros sarunu ar Aleksi pirms dažām nedēļām, kad strīdējāmies par dziedniecības lietderību. Es teicu, ka bez mīlas nebūtu arī naida, bet bez naida - vardarbības. Trakākais jau nav naids, Aleksis atbildēja, bet vienaldzība.
Aleksis sāk runāt. Viņa balss ir zema un vēl aizvien nevērīga, tomēr jaušu tajā spēku - tā ielu tirgotājs cenšas pierunāt garāmgājējus nopirkt salauztu rotaļlietu vai tūtu ar ne pārāk svaigām ogām. Prece ir laba, problēmu nebūs, vari man ticēt.
- Paklau, ielaid mūs iekšā uz vienu minūti. Tikai minūti. Tu taču redzi, ka viņa aiz bailēm jau galīgi zaudējusi sajēgu. Tāpēc vien šurp nācu, turklāt savā brīvdienā, saproti? Gribēju iet uz līci pamakšķerēt. Vai tad būšu viņu te velti atvedis? Vēl tikai dažas dienas, un vasara gandrīz galā...
- Kāpēc tā jānoņemas? - Frenks pamet ar galvu uz manu pusi. - Ja viņai ir problēmas, tās var viegli atrisināt.
Aleksis greizi pasmaida.
- Viņas tēvs Stīvens Džounss ir laboratoriju pilnvarotais. Negrib nekādu priekšlaicīgu procedūru, nekādu traci, vardarbību vai jezgu. Diez kas nav, pats saproti.
Pārdroši meli. Frenks taču var palūgt, lai uzrādu personu apliecinošu dokumentu, un tad ar mums ir cauri. Nezinu, kāds sods paredzēts par iekļūšanu Kapenēs ar viltus ieganstu, bet nekas labs noteikti nav gaidāms.
Pēkšņi Frenks izrāda par mani interesi un nopēta kā greipfrūtu tirgū. Bridi viņš nesaka ne vārda.
Beigās viņš pieceļas un uzliek ieroci plecā.
- Labi, - viņš saka, - piecas minūtes.
Kamēr sargs knibinās ap tastatūru, ievadīdams kodu un spaidīdams pirkstu nospiedumu lasītāju, Aleksis satver mani aiz elkoņa.
- Ejam, - viņš skarbi, it kā mana izlēciena aizkaitināts, saka.
Taču pieskāriens ir maigs, plauksta - silta un uzmundrinoša. Gribētos, lai tā tur paliek, taču jau pēc mirkļa viņš mani atkal palaiž vaļā. Redzu Alekša acīs skaidru, nepārprotamu lūgumu: Esi stipra! Mērķis ir pavisam tuvu. Esi stipra vēl tikai mazu brītiņu!
Noklikšķ slēdzene, un durvis atveras. Frenks ar plecu atgrūž durvis, un mēs iespraucamies gaitenī. Aleksis iet pirmais, tad es un aiz manis - Frenks. Eja ir tik šaura, ka jāiet pa vienam, un tumsa ir vēl biezāka nekā citviet Kapenēs.
Tomēr vispretīgākā ir smaka: šausmīga trūdoša, pūžņojoša smirdoņa, kas atgādina vasaras tveicē smirdošas zivju iekšas ostas izgāztuvē. Pat Aleksis lādēdamies klepo, ar plaukstu aizklājis degunu.