Sargs mums aiz muguras smīn.
- Sestajai nodaļai ir īpašs aromāts, - viņš saka.
Ejot dzirdu viņam gar kāju sitamies ieroci. Baidos, ka paģībšu, tāpēc turos pie mitrajām sienām, kas pārklātas ar mitrumu un pelējumu. Ik pa brīdim te vienā pusē, te otrā parādās kamera ar drūmu lodziņu šķīvja lielumā. Cauri mūriem, nepārtraukti vibrējot, spiežas klusi vaidi. Ir vēl baisāk nekā pirmīt, dzirdot kliedzienus un spiedzienus: šie cilvēki ir zaudējuši cerību, ka kāds varētu viņus sadzirdēt, tāpēc skaņas kalpo tikai laika, klusuma un tumsas aizpildīšanai.
Jūtos arvien sliktāk. Ja Aleksim ir taisnība, tad mana māte ir tepat, aiz vienām no šīm drausmīgajām durvīm -tik tuvu, ka es varētu viņai pieskarties, ja vien spētu pārbīdīt atomus un izkausēt mūrus. Pat necerēju, ka mēs vēl kādreiz būsim viena otrai tik tuvu.
Manī cīkstas dažādas domas un vēlmes: Nevar būt, ka māte ir te, tad jau labāk, lai viņa ir mirusi. Nē, es gribu redzēt viņu dzīvu! Smadzenēs deg viens vārds: bēgšana, bēgšana, bēgšana. Tas izklausās pārāk neticami, lai būtu patiesi. Ja māte būtu aizbēgusi, es to zinātu. Viņa noteikti mani uzmeklētu.
Sestā nodaļa ir viens garš gaitenis. Saskaitu četrdesmit durvis, četrdesmit kameras.
- Klāt esam, - Frenks saka. - Lielisks ceļojums.
Viņš uzsit ar dūri pa pirmajām durvīm.
- Tur sēž jūsu Tomass, varbūt gribat sasveicināties?
Atkal atskan baisi ķērcošie smiekli.
Atceros, ko sargs pirmīt teica: Viņš te ir gan, nu jau uz visiem laikiem.
Aleksis, kas iet pa priekšu, neatsaucas, taču ievēroju, ka viņa pleci nodreb.
Sargs sāpīgi iegrūž ieroča stobru man mugurā.
- Ko teiksi?
- Drausmīgi, - es noķērcu.
Tāda sajūta, ka rīklē iesprūdusi dzeloņdrāts. Frenks izskatās apmierināts.
- Labāk klausi, ko tev saka, - viņš saka. - Nav vērts beigt dzīvi kā Tomasam.
Apstājamies pie kādas kameras. Frenks pamāj uz lodziņu, un es, negribīgi piegājusi klāt, piespiežu seju pie stikla. Tumsā gandrīz neko neredzu, tomēr, sasprindzinājusi acis, beigās ieraugu gultu ar plānu, netīru matraci, tualeti un spaini, kas droši vien ir kā sunim ūdens bļoda. Stūrī redzu tikai lupatu kaudzi, bet tad apķeros, ka tas ir cilvēks -netīrs, pie zemes pieplacis, kauli un āda ar mežonīgu matu ērkuli. Cilvēks nekustas. Viņa āda ir tik netīra, ka saplūst ar pelēkajām sienām. Ja nebūtu acu, kas visu laiku kustas, it kā meklējot gaisā kukaiņus, nemaz nevarētu pateikt, ka viņš ir dzīvs. Nevarētu pateikt pat to, ka tas ir cilvēks.
Prātā atkal pazib doma: Labāk lai māte ir mirusi. Lai viņas nav šeit. Jebkur citur, tikai ne šeit.
Otrā gaiteņa galā Aleksis dziļi ievelk elpu. Ieskatos un redzu, ka viņš ir pilnīgi sastindzis, un viņa sejas izteiksme mani biedē.
- Kas tur ir? - es prasu.
Aleksis brīdi neatbild. Viņš skatās uz kaut ko, ko es neredzu, - droši vien uz durvīm kaut kur tālāk gaitenī, bet tad strauji pagriežas un nodreb.
- Nekas, - Aleksis ķērcošā balsī saka, un manī uzbango bailes.
- Kas tur ir? - es atkārtoju.
Dodos pie Alekša. Pēkšņi man šķiet, ka viņš ir ļoti tālu un, kad aiz muguras ierunājas Frenks, arī viņa balss skan kā pa lielu gabalu.
- Te viņa bija, - uzraugs saka. - Simt astoņpadsmitajā. Pagaidām priekšniecība nav neko pasākusi ar tām sienām, tā ka viss joprojām stāv noķēpāts. Remontam nepietiek naudas...
Aleksis mani vēro. No viņa savaldības un pašpārliecinātības vairs nav ne vēsts. Acis deg dusmās - vai varbūt sāpēs? mute saviebta. Man galvā sāk dunēt.
Aleksis paceļ roku, it kā grasītos mani apturēt. Mūsu skatieni uz bridi sastopas, kaut kas nozib - brīdinājums vai varbūt atvainošanās un tad es viņam nopakaļ iespraucos 118. kamerā.
Te ir gandrīz tāpat kā citās kamerās, kurās ieskatījos pa lodziņu, - raupja cementa grīda, sarūsējusi tualete, ūdens spainis, kurā lēni riņķo daži prusaki, dzelzs gulta ar matraci papīra biezumā, izvilkta kameras vidū.
Taču sienas!
Sienas ir aprakstītas no vienas vietas. Nē. Pat ne vienkārši aprakstītas - tās ir noklātas ar vienu vārdu, četriem burtiem, kas uzšņāpti katrā brīvajā laukumiņā.
Mīla.
Šis vārds ir rakstīts lieliem vēzieniem, vārgi ieskrāpēts stūros, uzvilkts glītā rokrakstā un iegrebts kārtīgiem, drukātiem burtiem, it kā pamazām pārkausējot sienas dzejā.
Bet zemē pie sienas guļ apsūbējusi sudraba ķēdīte ar amuletu: duncīti ar briljanta acīm un pavisam nodilušu asmeni. Mana tēva dārgums. Manas mātes rotaslieta.
Manas mātes.
Visu šo laiku, katru savas dzīves mirkli, kad domāju, ka māte mirusi, viņa atradās te un skrāpēja, urbināja, greba, ieslēgta akmens mūros kā sen apbedīts noslēpums.
Pēkšņi atkal jūtos kā sapni: stāvu uz klints, cietais pamats zem kājām drūp, pārvēršoties smiltis, kas kā laiks slīd projām. Jau atkal zeme šķiet izgaisusi, un es karājos gaisā īsi pirms kritiena.
- Redzi, cik šausmīgi? Paskaties, ko slimība ar viņu izdarīja. Kas vairs pateiks, cik stundu viņa kā žurka skrāpēja sienas.
Frenks un Aleksis stāv man aiz muguras. Sarga balss skan apslāpēti, it kā viņš runātu caur vati. Iegājusi kamerā, pēkšņi nokļūstu gaismas kūlī, kas kā garš, zeltains pirksts iestiepjas pa sienā izcirsto caurumu. Acīmredzot mākoņi ir izklīduši. Pa caurumu mūra otrā pusē redzu zilo Presums-kotas upi un koku lapas, kas sitas cita pret citu kā trīsoša lavīna. Redzu sauli un jūtu pļavas augu smaržu. Mežonīgā zeme.
Neskaitāmi garas stundas māte dienu no dienas rakstīja uz sienas šos četrus burtus, šo dīvaino, baiso vārdu, kura dēļ bija šeit ieslodzīta vairāk nekā desmit gadus.
Taču beigās tieši šis vārds palīdzēja viņai izbēgt. Vienas sienas apakšmalā vārds MĪLA milzīgiem burtiem ieskrāpēts tik bieži un tik lieliem burtiem, ka akmens padevies - burta “ī” vietā izveidojies tunelis, un māte pa to izkļuvusi brīvībā.
Divdesmit trešā nodaļa
Miesai maizi, kauliem pienu, as’nim ledu, akmens sienu.
Tautā izplatīts skaitāmpants
at tad, kad cietuma vārti aiz mums cieši aizvērusies
un Kapenes attālinās, sajūta, ka esmu iesprostota čet-
A. rās sienās, neizgaist. Krūtīs joprojām jūtu drausmīgu, griezīgu spiedienu un tikai ar grūtībām varu kārtīgi ieelpot.
Aizvēsturisks cietuma autobuss grabēdams aizved mūs no robežas uz Dīringa kalnāju. No turienes abi ar Aleksi katrs pa savu ielas malu soļojam uz Portlendu. Ik pēc pāris soļiem Aleksis, pagriezis galvu uz manu pusi, atver un aizver muti, kā mēmi ko pauzdams. Zinu, ka viņš par mani uztraucas un varbūt domā, ka sabrukšu, tomēr nespēju ielūkoties viņam acīs vai parunāt. Skatos tikai uz priekšu un soļoju kā robots. Krūtis un kuņģis sāpīgi smeldz, taču citādi mans augums ir absolūti nejutīgs. Kājas nejūt zemi, un es nemanu nedz vēju, kas brāzmo kokos un trauc man gar seju, nedz karsto sauli, kas, par spīti visam, izlauzusies no baisi melnajiem mākoņiem un piešķīrusi pasaulei neparastu zaļumu, liekot visam izskatīties kā zem ūdens.
Bērnībā pēc mātes nāves - tas ir, tolaik, kad domāju, ka viņa ir mirusi, - savā pirmajā garajā skrējienā apmaldījos Kongresstrītas galā, kaut biju tur spēlējusies visu mūžu. Nogriezusies gar stūri, atrados ķīmiskās tīrītavas priekšā un pēkšņi nespēju atcerēties, kur esmu un uz kuru pusi ir mājas. Nekas vairs nešķita tāds kā agrāk. Kā trauslā, tālā gleznā, kur visa mana ierastā pasaule redzama greizajos spoguļos.