Šobrīd jūtos tieši tāpat. Apmaldījusies, atradusies un atkal apmaldījusies. Un tagad es zinu, ka pasaulē viņpus žoga, Mežonīgajā zemē, dzīvo mana māte - elpo, strādā, kustas un domā. Nez vai viņa kādreiz par mani iedomājas? Sāpes sažņaudz man krūtis, un es vairs nespēju paelpot, tāpēc apstājos un saliecos, piespiedusi roku pie vēdera.
Mēs joprojām esam uz pussalas, netālu no Strauta ielas 37, kur mājas citu no citas šķir plata savēlušās zāles josla un aizlaists, atkritumiem pilns dārzs. Tomēr uz ielas joprojām ir cilvēki - arī kāds virs, kurš izskatās pēc regulatora. Vēl pat nav pusdienas laiks, bet viņam uz krūtīm jau karājas skaļrunis un pie sāniem šūpojas koka steks. Laikam arī Aleksis ir viņu pamanījis. Palēninājis soli, viņš šķietami bezrūpīgi pārlaiž skatienu pār ielu un pačukst manā virzienā:
- Vari paiet?
Cīnos ar sāpēm, kas caurstrāvo visu augumu. Galva pulsē.
- Laikam, - es izdvešu.
- Nogriezies pa kreisi! Uz aleju.
Iztaisnojos, cik spēju, - vismaz tik daudz, lai varētu aizsteberēt līdz alejai, kas atrodas starp divām lielām ēkām. Pusceļā stāv divi lieli metāla atkritumu konteineri, kurus apsēdušas mušas. Smaka ir gandrīz tikpat baisa kā Kapenēs, taču es tik un tā ielienu starp konteineriem un jūtos pateicīga par slēptuvi un iespēju apsēsties. Pulsēšana galvā uzreiz pierimst. Atspiežos pret sienu, taču pasaule turpina griezties, un es jūtos kā kuģis, kas, atraisījis tauvas, dodas bangojošā jūrā.
Pēc brīža man pievienojas Aleksis. Viņš pietupstas tepat blakus un atglauž man no sejas matus. Šodien pirmo reizi viņš var man pieskarties.
- Man žēl, Lēna, - Aleksis saka, un es zinu, ka viņš to domā nopietni. - Bet, manuprāt, tev tas bija jāzina.
- Divpadsmit gadus, - es saku, - divpadsmit gadus es domāju, ka viņa ir mirusi.
Bridi klusējam. Aleksis velk apļus uz maniem pleciem, rokām, ceļgaliem - visur, kur vien tiek klāt, it kā izmisīgi alktu man pieskarties. Kaut varētu vienkārši aizvērt acis un pārvērsties sīkos putekļos, lai visas domas aizlido kā pieneņu pūkas vējā. Taču Alekša rokas atgriež mani īstenībā -alejā, Portlendā un pasaulē, kura pēkšņi zaudējusi jēgu.
Viņa kaut kur elpo, jūt slāpes, ēd, staigā, peldas. Tagad man šķiet neiespējami turpināt dzīvot kā līdz šim - gulēt, sasiet kurpju auklas skrējienam, palidzēt Kerolai novākt šķīvjus... Nezinu pat, kā gulēt blakus Aleksim pamestajā mājā, zinot, ka māte ir dzīva, tomēr tikpat neaizsniedzama kā tāls zvaigznājs.
Kāpēc viņa neatnāca man pakaļ? Šis jautājums izšaujas cauri smadzenēm kā elektrība, un man atkal uzmācas sāpes. Es aizveru acis, noliecu galvu un lūdzu, kaut tās pārietu. Taču nezinu, kam raidīt savu lūgšanu, un pēkšņi esmu aizmirsusi visas lūgsnas. Prātā nāk vien baznīca, kur bērnībā vēroju saules rotaļu loga vitrāžās un skatījos, kā gaisma pazūd, atstājot aiz sevis vien nespodrus, necilus krāsaina stikla gabaliņus.
- Lēna! Paskaties uz mani!
Ar lielām pūlēm atveru acis. Miglaini redzu Aleksi, lai gan viņš pieliecies man tik tuvu, ka mūs šķir vien daži centimetri.
- Tev droši vien gribas ēst, - Aleksis maigi saka. - Pavadīšu tevi uz mājām, norunāts? Varēsi paiet?
Viņš pavirzās nostāk, lai man būtu vieta, kur nostāties.
-Nē!
Tas izskan niknāk, nekā biju domājusi, un Aleksis satrūkstas.
- Nevarēsi?
Starp uzacīm viņam ievelkas maza rieviņa.
-Nē.
Tikai ar mokām spēju parunāt kā parasti.
- Tas ir, es nevaru iet mājās. Vispār.
Aleksis nopūšas un paberzē pieri.
- Varam kādu laiciņu pavadīt Strauta ielā. Kad tev kļūs labāk...
Neļauju viņam pabeigt:
- Tu nesaprati.
Kā melns kukainis, kas skrāpējas kaklā, manī briest kliedziens. Galvā deg tikai viena doma: Viņi to zināja. Viņi visi to zināja - Kerola un tēvocis Viljams, un varbūt pat Reičela. Un tik un tā viņi gadiem ilgi ļāva man domāt, ka mana māte ir mirusi. Viņi ļāva man domāt, ka viņa mani pametusi. Ka neesmu mīlestības vērta. Mani uzbango pēkšņas, mežonīgas dusmas: ja aiziešu uz mājām, viņus ieraugot, nespēšu savaldīties. Es nodedzināšu vai izdemolēšu visu māju - dēli pa dēlim!
- Gribu ar tevi bēgt prom. Uz Mežonīgo zemi - kā jau runājām.
Domāju, ka Aleksis būs laimīgs, bet viņš tikai gurdi novēršas un samiedz acis.
- Paklau, Lēna, tev bijusi ļoti smaga diena. Tu esi pārgurusi un izbadējusies un nespēj skaidri domāt...
- Es domāju pavisam skaidri!
Uzslejos kājās, lai neizskatītos tik bezpalīdzīga. Dusmojos arī uz Aleksi, lai gan zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Mani plosa nevaldāms niknums, kas ik brīdi aug arvien lielāks.
- Es nevaru te palikt, Aleksi. Vairs nevaru. Ne jau pēc... pēc visa, kas noticis.
Rīkle man raustās, apvaldot kliedzienu.
- Viņi to zināja, Aleksi. Zināja un neko man neteica.
Ari Aleksis pieceļas kājās - lēnām, it kā justu sāpes.
- Tas nav droši.
- Ir gan, es zinu, - spītīgi palieku pie sava. Un patiešām - sirds dziļumos es to zinu.
Atceros māti, kas pārliekusies pār mani, atceros izplūdušu seju un balsi, kas man ausī dūdo: Es tevi mīlu. Neaizmirsti to! Neviens to nevar tev atņemt. Mātes lūpās dejo smaids. Arī viņa zināja - noteikti zināja, ka viņu savāks un aizvedīs uz to drausmīgo vietu. Un nepagāja ne nedēļa, kad, ieģērbta biezā, melnā kleitā, sēdēju pie tukša zārka un košļāju apelsīnu mizas, lai aizturētu asaras, kamēr visi, kam ticēju, cēla man visapkārt gludu melu mūri (“Viņa bija slima”, “Redz, pie kā noved slimība”, “Pašnāvība”). Patiesībā tai dienā apbedīja mani.
- Es nevaru iet mājās un neiešu. Palikšu pie tevis. Mēs varam iekārtoties Mežonīgajā zemē. Ir taču cilvēki, kas tā dara, vai ne? Ir cilvēki, kas tā ir izdarījuši. Mana māte... -Gribu teikt: Mana māte ir tā izdarījusi, taču man aizlūst balss.
Aleksis uzmanīgi mani vēro.
- Lēna, ja tu tiešām dosies uz turieni, tas nebūs tā kā man tagad. Vai tu to saproti? Tu nevarēsi ceļot turp un atpakaļ un nekad nedrīkstēsi atgriezties. Tavu numuru izdzēsīs no visiem reģistriem, un visi zinās, ka esi nodevēja. Tevi meklēs. Ja kāds tevi atradīs... ja kāds tevi notvers... - Aleksis apklust pusvārdā.
- Man vienalga, - atcērtu, vairs nespēdama valdīties. - Tu taču pats to ierosināji, vai ne? Un tagad, kad esmu gatava, tu pārvelc idejai svītru?
- Es tikai mēģinu...
Atkal pārtraucu Aleksi un turpinu niknoties, ar pūlēm apslāpējot vēlmi lauzt un plēst visu, kas pagadās.
- Tu esi tāds pats kā citi. Tikpat slikts kā viņi. Runāt - to tu māki. Bet, tikko kaut kas jādara, tikko ir man jāpalīdz...
- Es cenšos tev palīdzēt, - Aleksis skarbi atbild. - Bet tas nav vienkārši. Vai tiešām tu nesaproti? Tas ir nopietns lēmums, bet tu šobrīd esi pārskaitusies un pati nezini, ko runā.
Ari Aleksis sāk iekaist dusmās. Viņa balss mani sāpina, tomēr nespēju apstāties. Iznīcināt, iznīcināt, iznīcināt -gribu pielikt punktu itin visam: viņam, sev, mums, visai pilsētai un pasaulei.
- Nerunā ar mani kā ar mazu bērnu! - saku.
- Tad neuzvedies kā bērns! - viņš atcērt.
Redzu, ka Aleksis pateikto nožēlo jau tajā pašā brīdī. Pa pusei aizgriezies, viņš ieelpo un tad mierīgā balsī turpina: