- Paklau, Lēna! Man tiešām žēl. Zinu, ka tu... pēc visa, kas šodien noticis, nespēju pat iedomāties, kā tu jūties.
Taču ir jau par vēlu. Acis man aizmiglo asaras. Novērsusies ar nagu skribinu sienu, līdz nodrūp sīks ķieģeļa gabaliņš. Redzot to krītam zemē, iedomājos māti un drūmos, šausmīgos mūrus, un asaras birst vēl vairāk.
-Ja tev tiešām nebūtu vienalga, kas ar mani notiek, mēs tūlīt pat laistos prom.
- Man nav vienalga, - Aleksis atbild.
- Ir gan!
Zinu, ka tiešām uzvedos bērnišķīgi, tomēr nespēju savaldīties.
- Un viņai ari! Viņai es vispār esmu vienaldzīga.
- Tā nu gan nav.
- Kāpēc tad viņa neatnāca man pakaļ? - jautāju, joprojām novērsusies un ar delnu stingri atspiedusies pret sienu, it kā ari tā kuru katru bridi varētu sabrukt. - Kur tad viņa tagad ir? Kāpēc viņa mani nemeklēja?
- Tu taču zini, kāpēc, - Aleksis stingri atbild. - Tu taču saproti, kas notiktu, ja viņu atkal notvertu... ja jūs notvertu. Jums abām būtu beigas.
Zinu, ka Aleksim taisnība, tomēr man no tā nekļūst labāk. Stūrgalvīgi palieku pie sava, nespēdama apstāties.
- Nē, tas nav īstais iemesls. Vienkārši mātei par mani nospļauties un tev tāpat. Jums visiem ir vienkārši nospļauties!
Pārbraucu ar roku pār seju un noslauku degunu.
- Lēna. - Saņēmis aiz elkoņiem, Aleksis pagriež mani pret sevi.
Cenšos izvairīties, bet viņš paceļ manu zodu augšup un ieskatās man acīs.
- Magdalēna, - pirmo reizi kopš mūsu satikšanās Aleksis uzrunā mani pilnā vārdā. - Māte tevi mīlēja. Vai tiešām nesaproti? Viņa tevi mīlēja un mīl joprojām. Viņa gribēja, lai esi drošībā.
Man cauri izskrien karstuma vilnis. Pirmo reizi dzīvē nebaidos no vārda mīlestība. Kaut kas manī nožāvājas un izstaipās kā kaķis saulē, un es izmisīgi vēlos, lai Aleksis šo vārdu pasaka vēlreiz.
Alekša balss skan neizsakāmi maigi. Acis viņam ir siltas, gaismas pilnas un atgādina sauli, kas siltā rudens dienā kā sviests kūst virs kokiem.
- Un ari es tevi mīlu. - Viņš ar pirkstgaliem noglāsta man zodu un uz mirkli pieskaras manām lūpām. - Tev tas būtu jāzina. Noteikti jāzina.
Un tad tas notiek.
Kamēr visapkārt grūst pasaule, es stāvu pretīgā alejā starp divām smirdošām atkritumu tvertnēm un klausos Alekša vārdos, un pēkšņi mani izgaist visas bailes, kam esmu bijusi pakļauta kopš tiem laikiem, kad iemācījos sēdēt, stāvēt un elpot, kopš laikiem, kad man tika iestāstīts, ka esmu bijusi tikai vienu soli no posta un samaitātības. Mana sirds, mana visdziļākā būtība atraisās. Tā plīvo kā karogs, liekot man justies tik stiprai kā vēl nekad.
- Es ari tevi mīlu, - es atbildu.
Dīvaini, bet pēc šī notikuma alejā es pēkšņi aptveru sava pilnā vārda nozīmi, zinu, kāpēc mamma mani tā nosauca, un man kļūst skaidrs senais Bībeles stāsts par Jāzepu un viņa pamesto Mariju Magdalēnu. Tagad saprotu, kāpēc viņš Mariju atstāja. Jāzeps atteicās no viņas, lai savu iemīļoto izglābtu, lai gan viņu pašu tas salauza.
Jāzeps atteicās no viņas mīlestības vārdā.
Varbūt māte, jau man piedzimstot, zināja, ka kādudien viņai būs jādara tas pats. Laikam tā ar mīlestību ir vienmēr: mīlot ir no kaut kā jāatsakās. Dažreiz pat no tā, kuru mīli.
Abi ar Aleksi pārrunājam, ko zaudēšu, pārceldamās ar viņu uz Mežonīgo zemi. Aleksis grib, lai es pilnībā apzinos, kas mūs sagaida. Apstājušies pie Resnā runča maiznīcas, īsi pirms slēgšanas par vienu dolāru nopērkam apskretu-šus kliņģerus un siermaizltes, apsēžamies mola malā un vērojam kaijas, kas kliegdamas riņķo mums virs galvas, bet pēc tam apmetam loku ap lauku mājām. Katrs zāles stiebrs mirdz rasā, kā ieslēgts stiklā, un okeāns šalc bez apstājas, sirds ritmā veldams viļņus uz Portlendu. Soļojam pa ostas bruģētajām ieliņām garām veikaliem, kas pilni ar spilgtiem, skaistiem tērpiem, ko nemūžam nespēšu atļauties.
Nožēloju vienīgi to, ka jāatstāj Hana un Greisija. Pārējā Portlenda manis pēc var izzust nebūtībā - ar visiem saviem mirdzošajiem, izstīdzējušajiem un nedabiskajiem torņiem, aklajiem veikaliem un modrajiem, paklausīgajiem cilvēkiem, kas, noliekuši galvu, klausās kārtējos melos kā lopiņi, kas paši piedāvājas doties uz kautuvi.
- Ja aizbēgsim, tad būsim divi vien, - Aleksis visu laiku atkārto, it kā gribēdams būt pavisam drošs, ka es saprotu un nešaubos, - atpakaļceļa nebūs. Nekad.
- Neko citu es arī nevēlos. Tikai tu un es. Uz visiem laikiem, - es atbildu.
Un es tiešām tā ari domāju. Man nav pat bail. Tagad, kad zinu, ka Aleksis ir mans un mēs esam viens otram, man šķiet - es vairs nebaidīšos nekad un ne no viena.
Nolemjam atstāt Portlendu pēc nedēļas, tieši deviņas dienas pirms manas procedūras. Uztraucos, ka līdz tam jāgaida vēl tik ilgi: jūtu kārdinājumu tūliņ pat gaišā dienas laikā skriet un rāpties pāri žogam, taču, kā parasti, Aleksis mani nomierina un paskaidro, kāpēc ir svarīgi nogaidīt.
Pēdējos gados Aleksis ir šķērsojis robežu labi ja pāris reižu. Biežāk staigāt turp un atpakaļ ir bīstami. Taču nākamnedēļ pirms mūsu bēgšanas viņš pārkāps robežu divas reizes. Tas ir gandrīz pašnāvniecisks risks, tomēr viņš mani pārliecina, ka citādi nevar. Kad aizbēgsim un Aleksis vairs neies ne uz lekcijām, ne uz darbu, ari viņam tiks atņemts identifikācijas numurs, lai gan patiesībā jau Alekša pase nekad nav bijusi īsti likumīga - to sagādāja pretošanās kustības dalībnieki.
Un, kad mums būs atņemti identifikācijas numuri, mūs izdzēsis no sistēmas. Pilnībā. Tu tū! It kā mūsu vispār nebūtu bijis. Vismaz varam būt droši, ka Mežonīgajā zemē mūs nevajās. Tur nebūs nekādu reidu. Neviens mūs nemeklēs. Ja kāds no šis puses sadomās mūs medīt, varas iestādēm nāksies atzīt, ka esam no Portlendas aizbēguši, ka tas ir iespējams un ka slimie tomēr pastāv.
Mēs pārvērtīsimies rēgos, ēnās, atmiņās - un jau drīz vien, kad izārstētie stingri lūkosies nākotnē, lai maršētu cauri neskaitāmu vienādu dienu virknei, neviens mūs pat neatcerēsies.
Tā kā Aleksis Portlendā atgriezties vairs nevarēs, mums jāņem līdzi iespējami daudz pārtikas, ziemas apģērbs un viss cits, bez kā nevar iztikt. Slimie gan mēdz dalīties ar pārtiku, tomēr ziemas Mežonīgajā zemē ir bargas, turklāt pēc daudzajiem Portlendā nodzīvotajiem gadiem Aleksis nav diez cik izcils mednieks-vācējs.
Norunājam pusnakti satikties Strauta ielas mājā un turpināt plānošanu. Es grasos aiznest pirmās personiskās mantas, kuras vēlos ņemt līdzi, - fotoalbumu, zīmītes, ko ar Hanu esam sarakstījušas viena otrai matemātikas stundās, un ēdamo, ko izdosies sagrabināt tēvoča veikala noliktavā.
Kad atvados no Alekša un dodos mājup, pulkstenis jau rāda gandrīz trīs. Mākoņu sega ir saraustīta, pa tās spraugām kā izbalējis un apdriskāts zīds vīd gaišzilas debesis. Gaiss silts, taču vējā jūtams rudenīgs dzestrums un dūmu smarža. Necik ilgi, un ainavas leknais zaļums kļūs ugunīgi sarkans un oranžs, bet vēlāk ari tas atkāpsies ziemas un tumsas priekšā. Tad es jau būšu projām - izstīdzējušu, trīsošu koku vidū, ieputināta sniegā. Taču man līdzās būs
Aleksis, un mēs abi būsim drošībā. Mēs pastaigāsimies, sadevušies rokās, skūpstīsimies gaišā dienas laikā, mīlēsim viens otru, cik gribēsim, un neviens nemēģinās mūs izšķirt.
Par spīti šodienas notikumiem, jūtos tik mierīga kā nekad, it kā vārdi, kurus teicām viens otram, būtu ietinuši mani sargājošā dūmakā.
Jau mēnesi neesmu diez ko daudz skrējusi - gan karstā laika, gan Kerolas aizlieguma dēļ. Taču, aizgājusi mājās, uzreiz piezvanu Hanai un lūdzu gaidīt mani stadionā, kur parasti sākam krosu. Draudzene sāk smieties.