- Tieši nupat taisījos tev zvanīt un ierosināt to pašu, -viņa saka.
- Telepātija, - es atbildu, un Hanas smiekli uz mirkli pazūd tarkšķos, kas atskan klausulē, - kaut kur Portlendas vidū cenzors uz brīdi pieslēdzies mūsu sarunai. Visu redzošā modrā acs neguļ. Uz īsu brīdi mani pārņem dusmas, taču tās ātri izgaist. Drīz es izgaisīšu no radaru zonas uz visiem laikiem.
Cerēju, ka tikšu laukā no mājām, Kerolai nemanot, bet nekā: jau dodos uz durvju pusi, kad viņa mani notver. Kā vienmēr, krustmāte rosījusies pa virtuvi, nemitīgi gatavojot ēst un visu uzkopjot.
- Kur tu visu dienu biji? - viņa vaicā.
- Pie Hanas, - automātiski sameloju.
- Un tagad atkal iesi pie viņas?
- Mazliet jāpaskraida.
Pirms dažām stundām domāju, ka, satikusi Kerolu, nositīšu viņu vai vismaz iekraušu pa ģīmi. Taču tagad skatos uz viņu kā uz ziņojumu dēli vai svešu, autobusā satiktu cilvēku un nejūtu itin neko.
- Pusastoņos ir vakariņas, - krustmāte paziņo, - gribu, lai tu esi mājās un palīdzi uzklāt galdu.
- Labi, - apsolu.
Man ienāk prātā, ka šis nejutīgums un atsvešinātība ir Kerolas un visu izārstēto pastāvīgais dvēseles stāvoklis, kas jebkuras jūtas apslāpē kā stikla siena. Reti kas izkļūst tai cauri. Reti kas šķiet svarīgs. Skolā māca, ka dziedniecība padara cilvēku laimīgu, bet tagad es zinu, ka tie ir salti meli. Dziedniecības mērķis ir iedzīt cilvēkos bailes, bailes no sāpēm un pārestības - bailes, bailes, bailes... Akla dzīvnieciska eksistence, sišanās pret sienu un gaiteņiem, kas kļūst arvien šaurāki. Baisas, trulas un muļķīgas bailes.
Pirmo reizi dzīvē man kļūst Kerolas žēl. Man ir tikai septiņpadsmit gadu, bet jau tagad zinu to, kas viņai liegts: proti, ka dzīve nav nekāda dzīve, ja tu vienkārši peldi pa straumi. Es zinu, ka pats galvenais ir atrast to, kas tev svarīgs, turēties pie tā, cīnīties un neatkāpties.
- Labi. - Kerola izskatās samulsusi, kā vienmēr, kad grib teikt ko būtisku, bet īsti neatceras, kā to dara.
- Līdz tavai procedūrai palikušas divas nedēļas, - viņa beigās izmet.
- Sešpadsmit dienas, - es saku, bet domās rēķinu: tikai septiņas.
Septiņas dienas līdz brīvībai - līdz brīdim, kad tikšu prom no šiem cilvēkiem un viņu mākslīgajām dzīvēm, kas aizķeras cita gar citu un slīd, slīd, slīd no dzīvības uz nāvi. Atšķirību starp nāvi un dzīvību gan viņi tikpat kā nejūt.
- Tas, ka tu uztraucies, ir dabiski, - Kerola piebilst.
Ak tad to viņai bija tik grūti izdomāt! Lūk, kas prasīja tādu atmiņas piepūli: mierinājuma vārdi. Nabaga krustmāte Kerola: visa viņas dzīve ir vieni vienīgi trauki un iebuktētas pupiņu kārbas, un visas dienas ne ar ko neatšķiras cita no citas. Pēkšņi ieraugu, cik veca viņa izskatās. Seju izvagojušas dziļas rievas, matus caurauž sirmas šķipsnas. Vienīgi
Kerolas acis liek domāt, ka viņa ir mūžīga, - tās ir stingas un aizmiglotas, kā jau visiem izārstētajiem. Viņi vienmēr izskatās tā, it kā lūkotos tālumā. Jaunībā, pirms procedūras, Kerola noteikti bijusi skaista, vismaz tikpat gara kā mana māte un, iespējams, tikpat slaida. Domās redzu divas pusaudzes kā divas melnas iekavas, kuras šķir sudrabains okeāna vāls, un abas smiedamās šļakstina viena otrai virsū ūdeni. Nē, no tādām lietām nevar atteikties.
- Es nemaz neuztraucos, - atbildu. - Vari man ticēt. Nevaru vien sagaidīt.
Vēl tikai septiņas dienas.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Kas ir skaistums? Tas ir tikai triks, maldi, satrauktu atomu un elektronu plūsma, kas no acīm raida smadzenēm signālus kā bars nerātnu skolēnu, kuri nemierīgi gaida starpbrīdi.
Vai ļausiet sevi maldināt? Vai ļausiet sevi pievilt?
Elena Dorpšīra. Par skaistumu un maldiem.
“Jaunā filozofija”
Hana jau gaida mani norunātajā vietā, atspiedusies pret stadiona žogu, atgāzusi galvu un saulē pievērusi acis. Viņas mati izlaisti krīt uz muguras un saulē šķiet gandrīz balti. Kad esmu pāris metru attālumā, apstājos: gribu šo skatu neaizmirst un uz visiem laikiem paturēt draudzeni atmiņā tieši tādu.
Tad Hana atver acis un ierauga mani.
- Vēl neesam pat sākušas skriet, - viņa saka, atgrūzdamās no žoga un izteiksmīgi paskatīdamās pulkstenī, - bet tu jau šķērso finiša taisni aiz manis.
- Vai tas būtu izaicinājums? - pienākusi jautāju.
- Nē, tikai secinājums, - Hana smaida, lai gan tuvumā izskatās nedaudz uztraukta. - Tu izskaties ne tā kā parasti.
- Esmu sagurusi, - saku.
Liekas savādi sasveicinoties neapskauties, lai gan nekad neesam to darījušas - tas taču nebija paredzēts. Liekas savādi, ka nekad neesmu Hanai atzinusies, cik daudz viņa man nozīmē.
- Gara diena.
- Pastāstīsi?
Hana piemiedz acis. Viņa ir nosauļojusies. Vasaras raibumi uz deguna savelkas kā krītošs zvaigznājs. Goda vārds, uzskatu viņu par skaistāko meiteni Portlendā, varbūt pat visā pasaulē, un ribās man iedzeļ sāpe, iedomājoties, ka draudzene novecos un mani aizmirsīs. Pienāks diena, kad Hana ar grūtībām spēs atcerēties kopā pavadīto laiku - tas viņai šķitīs tik jocīgs un tik tālu pagātnē kā atmiņas par sapni, kas jau sāk izbalēt.
- Varbūt pēc skrējiena, - neko citu izdomāt nespēju.
Ir jādodas uz priekšu, cita ceļa nav. Ir jādodas uz priekšu, lai kas arī notiktu. Tāds ir Visuma likums.
- Pēc tam kad būsi man zaudējusi! - Hana jau iesildās skrējienam.
- Oho, visu vasaru gulšņājusi, tēlo baigo čempioni!
- Lai nu kurš to teiktu, - Hana atgāž galvu un man pamirkšķina. - Nedomāju, ka tavas un Alekša nodarbes būtu uzskatāmas par treniņu.
- Kuš!
- Mieru, tikai mieru! Neviena te nav. Es jau pārbaudīju.
Viss šķiet tik normāli - tik patīkami normāli -, ka mani no galvas līdz kājām pārņem reibinošs prieks. Saule starp ēnām met zeltainas svītras, gaiss smaržo pēc sāls, cepta ēdiena un mazliet - pēc krastā izskalotām aļģēm. Gribu paturēt šo mirkli sirdī kā savas vecās dzīves ēnu, kā noslēpumu.
- Ķer! - Uzsitu Hanai pa plecu. - Tava kārta!
Laižos prom, un viņa kliegdama un palēkdamās skrien man pakaļ. Apmetam loku ap stadionu un kā norunājušas pagriežamies uz mola pusi. Uz kājām turos pavisam labi: regulatoru suņa kodiena rēta labi sadzijusi, atstājot vien šauru, sarkanu rētu, kas atgādina smaidu. Ieelpojot un izelpojot auksto gaisu, sūrst plaušas, bet tās ir patīkamas sāpes, kas atgādina, cik jauki ir elpot, sajust sāpes, vispār just. Sāls kož man acis, un es tās mirkšķinu, nesaprazdama, vai tie sviedri vai asaras.
Šis nav mūsu ātrākais skrējiens, tomēr tuvu tam gan. Mēs turamies gandrīz plecu pie pleca, skrienot vienā ritmā un metot loku no vecās ostas līdz Austrumu promenādei.
Protams, mēs skrienam lēnāk nekā vasaras sākumā, un pēc četriem pieciem kilometriem sākam pagurt. Kā norunājušas metamies pāri zālājam uz pludmales pusi, nokrītam smiltīs un sākam smieties.
- Divas minūtes, - Hana elso. - Man pietiks ar divām minūtēm.
- Vienkārši nožēlojami, - saku, lai gan arī pati priecājos par pauzi.
- It kā ar tevi būtu labāk. - Pagrābusi saujā smiltis. Hana met tās uz manu pusi.
Abas nokrītam uz muguras, plati iepletušas rokas un kājas kā bērnībā, taisot eņģelīšus sniegā. Smiltis uz ādas šķiet pārsteidzoši vēsas un mitras. Jādomā, pēcpusdienā tomēr lijis, - varbūt pa to laiku, kamēr mēs ar Aleksi bijām Kapenēs. Atceroties šauro kameru un mūri izurbināto burtu ī, pa kuru kā pa teleskopu iespīd gaisma, man saraujas sirds. Tieši tagad, šajā pašā brīdī, mana māte kaut kur kustas, elpo, dzīvo.