Nekas, drīz ari es tur būšu.
Pludmalē ir pavisam maz cilvēku - galvenokārt ģimenes, kas iznākušas pastaigāties, un kāds večuks, kas slāj gar pašu ūdeni, durdams nūju smiltīs. Saule grimst arvien dziļāk mākoņos, un līcis iekrāsojas tumšpelēks ar pavisam vieglu zaļganu nokrāsu.
- Nespēju ticēt, ka jau pēc dažām nedēļām mums vairs nebūs jāuztraucas par komandantstundu, - Hana saka un pagriež galvu uz manu pusi. - Tev palicis pat mazāk par trim nedēļām. Sešpadsmit dienas, vai ne?
- Aha.
Man nepatīk melot Hanai, tādēļ apsēžos un apķeru ar rokām ceļgalus.
- Pirmajā naktī pēc procedūras es droši vien palikšu laukā līdz pašam rītam. Tāpēc vien, ka tad to drīkstēs. -Hana atspiežas uz elkoņiem. - Varam to darīt kopā - tu un es.
Viņas balss skan lūdzoši. Zinu, ka man tagad vajadzētu teikt -jā, noteikti vai jā, tas būtu forši. Zinu, ka tad, ja mēs izliktos, ka dzīve turpināsies tāpat kā līdz šim, draudzene justos labāk.
Taču es nespēju piespiesties un to pateikt. Sāku ar īkšķi traust smilšu graudiņus no kājām.
- Paklau, Hana. Man tev kaut kas jāpastāsta. Par procedūru...
- Kas tieši? - Hana pašķielē. Pēc balss sapratusi, ka runāju nopietni, viņa šķiet noraizējusies.
- Apsoli nedusmoties, labi? Es nespēšu... - apraujos, nepateikusi Es nespēšu aizbēgt, ja tu uz mani dusmosies. Gandrīz apsteidzu pati sevi.
Hana apsēžas ērtāk, paceļ roku un izspiež smieklus.
- Ļauj man minēt! Tu gribi kopā ar Aleksi pa galvu pa kaklu laisties projām uz Mežonīgo zemi.
Hana izmet to kā joku, tomēr balss skan asi, gaidot paskaidrojumus. Acīmredzot viņa cer, ka to noliegšu.
Taču es klusēju. Kādu brīdi mēs vienkārši lūkojamies viena otrā, un gaisma Hanas sejā pēkšņi apdziest.
- Tas taču nav nopietni, - viņa beigās saka. - Tu joko!
- Nē, Hana, nejokoju, - klusā balsī atbildu.
- Kad? - Draudzene novērsusies kodī lūpas.
- Izlēmām šodien no rīta.
- Nē, ne jau tas. Kad? Kad jūs bēgat?
Mirkli vilcinos. Pēc šī rīta neesmu droša, ka pasauli un visu, kas tajā, pazīstu tik labi, kā biju iedomājusies. Tomēr zinu, ka Hana nekad un nemūžam mani nenodos, katrā ziņā ne tagad. Viņa mani nenodos līdz brīdim, kamēr viņai smadzenēs nesadzīs adatas un pašu nesaraustīs gabalos. Esmu sapratusi, ka tieši to nozīmē dziedniecība - tā cilvēku sarausta, padara fragmentāru un atsvešina pašu no sevis.
Bet ap to laiku - ap laiku, kad viņi tiks klāt Hanas noslēpumiem, - mēs ar Aleksi jau būsim Mežonīgajā zemē.
- Piektdien, - es atzīstos, - pēc nedēļas.
Hana caur zobiem nosvilpjas.
- Nevar būt, tas taču nav nopietni, - viņa atkārto.
- Mani te nekas netur, - es atbildu.
Hana skatās uz mani ar milzīgām aizvainojuma pilnām acīm.
- Bet es?
Pēkšņi man ienāk prātā risinājums: tas ir tik vienkāršs, smieklīgi vienkāršs.
- Bēgam kopā! - ierosinu.
Hana pamet bažīgu skatienu visapkārt, bet visi ir pazuduši - vienīgi vecais vīrs joprojām steberē gar ūdensmalu, taču tik tālu, ka viņš mūs noteikti nedzird.
- Tiešām, Hana. Tu taču vari bēgt ar mums. Mežonīgā zeme tev patiks. Tu neticēsi savām acīm. Tur ir veselas apmetnes...
- Tu esi tur bijusi? - viņa mani pārtrauc.
Nosarkstu, aptverot, ka tā ari neesmu pastāstījusi draudzenei par nakti, ko kopā ar Aleksi pavadīju Mežonīgajā zemē. Zinu, ka ari to viņa uzskatīs par nodevību. Līdz šim taču es neko neslēpu.
- Tikai vienu reizi, - saku. - Un tikai uz pāris stundām. Tur ir fantastiski, Hana. Pavisam citādi, nekā mēs bijām iedomājušās. Un tā robežas šķērsošana... Jau tas vien, ka tai vispār var tikt pāri... Dzīvē tik daudz kas ir pavisam citādi, nekā mums mācīts. Hana, visi mums melo.
Emociju pārņemta, apklustu. Hana ir nodūrusi skatienu un knibina šortu vīli.
- Mēs tiešām varētu aizbēgt, - jau mierīgāk turpinu. - Visi trīs.
Labu bridi Hana, piemiegusi acis, klusēdama vēro okeānu, tad gandrīz nemanāmi papurina galvu un skumji man uzsmaida.
- Man tevis pietrūks, Lēna, - viņa saka, un mana sirds sagumst.
- Hana, - es iesāku, bet draudzene atkal mani pārtrauc:
- Bet varbūt ari ne.
Hana pieceļas kājās un nopurina no šortiem smiltis.
- Procedūra taču to sola, vai ne? Nebūs vairs nekādu sāpju. Vismaz tādu ne.
- Bet tev nav jāsamierinās, - arī es pieceļos, - bēgam uz Mežonīgo zemi!
Hana neskanīgi iesmejas.
- Atstājot visu, kas ir šeit?
Draudzene pamāj visapkārt. Redzu, ka viņa to saka puspajokam, taču viņas teiktajā ir daļa patiesības. Par spīti visām viņas runām, nelikumīgajām ballītēm un aizliegtajai mūzikai, Hana tomēr negrib atteikties no savas pašreizējās dzīves un atstāt Portlendu - vienīgo vietu, ko jebkad esam saukušas par mājām. Protams, viņai te ir dzīve: ģimene, nākotne, labs izredzētais. Man te nav nekā.
Hanas lūpu kaktiņi trīc, un, pieliekusi galvu, viņa sāk spārdīt smiltis. Gribu draudzeni uzmundrināt, bet nezinu, ko lai saku. Man krūtīs smeldz spēcīgas sāpes. Acu priekšā redzu visu mūsu kopīgo dzīvi un draudzību, kas aizies nebūtībā: nakšņošanu viņas mājās ar aizliegtā popkorna ēšanu nakts vidū, gatavošanos procedūrai... Toreiz Hana nočiepa tēvam vecas brilles un ar lineālu sita pa galdu ikreiz, kad atbildēju nepareizi. Tikušas līdz pusei, allaž sākām raustīties smieklos. Reiz Hana pat ar dūri pamatīgi iezvēla pa seju Džiliānai Dosonei, kura teica, ka manas asinis esot inficētas. Atceros arī, kā abas ēdām saldējumu uz mola un sapņojām, ka apprecējušās dzīvosim vienādās mājās viena otrai kaimiņos. Visi šie sapņi un atmiņas aizpeldēs nebūtībā kā smiltis, ko aizskalo straume.
- Tu taču zini, ka ne jau tevis dēļ, - vārdi man nāk ar grūtībām, jo kaklā iespriedies kamols. - Jūs ar Greisiju esat vienīgās, kuras man žēl te atstāt. Neviens cits... - man aizlūst balss, - visi pārējie man ir tukša vieta.
- Zinu, - Hana pamāj, joprojām neskatoties uz mani.
- Viņi... viņi aizveda manu māti, Hana.
Nebiju domājusi to pieminēt. Negribēju par to runāt. Bet vārdi paši izlauzās pār lūpām.
Hana strauji mani uzlūko.
- Par ko tu runā?
Un tad es izstāstu visu par Kapenēm. Brīnums, ka spēju par to sakarīgi parunāt. Sīki izstāstu Hanai itin visu: par sesto nodaļu, par bēgšanu, par kameru un aprakstītajām sienām. Hana klausās kā sastingusi. Nekad mūžā neesmu redzējusi viņu tik klusu un nopietnu.
Kad beidzu runāt, draudzene ir bāla kā nāve. Seja viņai ir tāda pati kā bērnībā, kad palikām augšā līdz naktij un biedējām viena otru ar spoku stāstiem. Un zināmā mērā notikums ar manu māti tiešām ir spoku stāsts.
- Man tiešām žēl, Lēna, - viņa čukst, - nezinu, ko teikt. Man ļoti žēl.
Pamāju, neatraujot acis no okeāna. Interesanti, vai tas, ko mums skolā mācīja par citām pasaules daļām, kur dzīvo neārstētie, atbilst patiesībai - vai tās tiešām ir tik mežonīgas, izpostītas, pirmatnējas un nožēlojamas, kā stāsta? Esmu visai droša, ka ari tie ir meli. Protams, vieglāk iedomāties, ka citur ir tāpat kā Portlendā - mūri, barjeras, puspatiesības un mīlestība, kas joprojām pa reizei uzmirgo, taču nekad ne pilnībā.
- Tagad tu saproti, kāpēc es gribu bēgt no šejienes.
Tas nebija īsti domāts kā jautājums, tomēr Hana pamāj.