- Nē, ne īsti pelēkā. Pirms saullēkta ir tāds brīdis, kad visas debesis kļūst bālas un bezkrāsainas - ne īsti pelēkas, ne īsti baltas, un šī krāsa man vienmēr ir patikusi. Tā saistās ar sajūtu, ka tūliņ notiks kaut kas labs.
Taču neviens manī vairs neklausās. Novērtētāji, pieliekuši galvas, apjukušām sejām skatās man garām, it kā cenzdamies saklausīt pazīstamus vārdus svešā valodā. Murdoņa un kliedzieni pieņemas spēkā, un es saprotu, ka nebūt neesmu tos iztēlojusies. Tik tiešām - kliedz cilvēki, un vēl dzirdama dobja, trula, smaga skaņa, it kā tuvumā mīdītos tūkstošiem kāju, un murmināšana bez vārdiem, kas neizklausās cilvēciska.
Apjukumā viss šķiet tikpat nesaistīti kā sapnī. Novērtētāja pieceļas un saka:
- Velns lai parauj...
Briļļainais izmet:
- Sēdi, Helēn! Aiziešu paskatīties, kas te notiek.
Bet tad atsprāgst durvis un parādās govju bars - īstas, dzīvas, nosvīdušas, maurojošas govis trokšņaini iebrūk laboratorijā.
Tiešām kāju duna, nodomāju un jūtos lepna, ka esmu pareizi noteikusi trokšņa avotu.
Tad aptveru, ka man virsū metas ļoti smagu un pārbiedētu lopu bars, kas pēc divām sekundēm mani samīdīs.
Daudz nedomādama, skrienu uz istabas stūri un paslēpjos aiz operāciju galda. Tas mani pasargā no satracināto dzīvnieku bara. Pabāžu galvu gar galda stūri, lai redzētu, kas notiek. Novērtētāji salēkuši uz galda, vairīdamies no brūnajiem un raibajiem govju sāniem. Sieviete spiedz pilnā rīklē, bet briļļainais, lai gan pats pieķēries viņai kā glābšanas riņķim, sēc:
- Mieru, tikai mieru!
Vienai otrai govij uz galvas nebēdnīgi grozās parūka, citām uz muguras plandās tādi paši tērpi kā man. Vienubrīd esmu pārliecināta, ka sapņoju. Varbūt visa šī diena ir sapnis, un es pamodlšos savā gultā un pēc dažām stundām iešu uz novērtēšanu. Bet tad ievēroju uz govju sāniem uzrakstu: NEĀRSTĒJAMAS. NOLEMTAS NĀVEI. Tinte izplūdusi tieši virs kārtīgi iededzinātiem marķējuma numuriem - ar tādiem lopus sūta uz kautuvi.
Man pār muguru pārskrien auksti šermuļi, un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Katru otro gadu slimie (cilvēki, kas dzīvo Mežonīgajā zemē, pār kuru valdībai nav teikšanas, lai gan tā atrodas starp kārtīgām lielpilsētām un mazpilsētām) iezogas Portlendā un īsteno protesta akcijas. Reiz viņi ieradās nakti un uz visām pazīstamo zinātnieku mājām uzkrāsoja sarkanus galvaskausus. Citu reizi slimajiem izdevās ielauzties galvenajā policijas pārvaldē, kas Portlendā koordinē patruļas un sargu maiņu, un sanest visas mēbeles, ieskaitot kafijas automātus, uz jumta. Patiesībā jocīgi un visai pārsteidzoši, jo pārvaldei taču vajadzētu būt drošākajai vietai pilsētā. Mežonīgajā zemē mīlestību par slimību neviens neuzskata un dziedniecību neatzīst. Tā esot cietsirdības izpausme, nevis ārstēšana.
Viss skaidrs: govis ir saģērbtas kā mēs, novērtējamie. It kā arī mēs būtu ganāmpulka lopiņi.
Mazliet nomierinājušās, govis vairs nav tik kareivīgas un sāk stampāt turp un atpakaļ pa laboratoriju. Novērtētāja, paķērusi mapi, vicina to uz visām pusēm, kamēr lopi grūstās ap galdu, maurodami un košļādami izmētātos papīrus. Kad redzu, kā viena govs pagrābj papīra lapu un sāk to zelēt, aptveru, ka tās ir novērtētāju piezīmes. Paldies dievam! Varbūt lopiņi apēdīs visas piezīmes, un tad neviens nezinās, ka esmu ar blīkšķi izgāzusies. Paslēpusies aiz galda, drošībā no asajiem, stampājošajiem nagiem, atzīstu, ka esmu pārgalvīgi jautra pasākuma aculieciniece.
Bet tad saklausu vēl kaut ko. Stampāšanas, sprauslāšanas un brēcienu vidū kaut kur augšā dzirdu smieklus - klusus, īsus un melodiskus kā dažas uz klavierēm uzplinkšķi-nātas taktis.
Pametu skatienu uz auditoriju. Tur stāv puisis, kas vēro visu šo jampadraci un smejas.
Svešinieka acis, juzdamas skatienu, pārslīd manai sejai. Man aizraujas elpa, it kā es lūkotos fotoobjektīvā, koncentrēdamās tikai uz viņu, un pasaule visapkārt būtu sastingusi.
Mati viņam ir zeltaini brūni kā rudenī dzeltēt sākušas lapas, bet acis - spoža dzintara krāsā. Viņu ieraugot, man top skaidrs - viņš ir viens no tiem, kas sarīkoja jampadraci. Droši vien viņš ir no Mežonīgās zemes, no slimo tautas. Bailēs man sažņaudzas kuņģis, un es atveru muti, lai kliegtu (pati nezinādama, ko), bet tieši tajā brīdī puisis viegli pamāj, un es nespēju izdvest ne skaņas. Pēc tam viņš izdara kaut ko pilnīgi un galīgi neiedomājamu.
Viņš man pamirkšķina!
Beidzot iedarbojas signalizācija. Tā ir tik skaļa, ka man ar plaukstām jāaizspiež ausis. Pametu skatienu uz novērtētāju pusi, lai redzētu, vai viņi puisi pamanījuši, bet visi četri joprojām dejo pa galdu, un, kad vēlreiz paceļu acis augšup, viņš jau ir projām.
Piektā nodala
Ielēksi bedrē, iebrauksi veldrē,
Kāpsi uz akmens, paliksi viens, Uzkāpsi skaidai, slimību gaidi, Skaties zem kājām, lai tiktu uz mājām.
Izplatīts bērnu skaitāmpantiņš, ko parasti skaita, lecot ar auklu vai sitot plaukstas
Tonakt atkal redzu to pašu sapni.
Es stāvu uz baltas smilšakmens klints. Pamats zem kājām nav īsti drošs. Radze, uz kuras stāvu, sāk drupt, tā sāk slīdēt projām un krist lejup. Simtiem metru zemāk ir okeāns, kas kuļ viļņus un skaļi šņāc, no augšienes atgādinot milzīgu, kūpošu sautējumu. Redzu tikai baltas putas un bangojošu ūdeni. Baidos, ka nokritīšu, taču nezin kāpēc nevaru pakustēties un atvirzīties no klintsradzes, lai gan pamats zem kājām zūd, gaisā pārkārtojas miljoniem molekulu un es kuru katru mirkli varu iegāzties okeānā.
Brīdī, kad jūtu, ka man zem kājām vairs nav zemes un tūlīt, vējam šalcot gar ausīm, iekritīšu ūdenī, bangojošie viļņi pēkšņi uz brīdi pašķiras, atklājot mātes seju - bālu, uzpūstu, ar pelēku putu plankumiem, pie pašas ūdens
virsmas. Acis viņai atvērtas, mute saviebta kliedzienā, bet ieplestās rokas kustas līdz ar bangām, it kā viņa gribētu mani apskaut.
Un tad es pamostos. Kā vienmēr.
Spilvens ir mitrs, un rīklē kņud. Miegā esmu raudājusi. Man blakus ir saritinājusies Greisija. Vienu vaigu stingri piespiedusi spilvenam, viņa nepārtraukti kustina lūpas. Kad sapņoju, Greisija vienmēr ielien pie manis gultā. Nezinu gan, kā viņa to nojauš.
Atglaužu Greisijai matus no pieres un noņemu palagu no viņas sasvīdušajiem pleciem. Kad braukšu projām, man būs žēl no viņas šķirties. Noslēpumi mūs ir satuvinājuši. Greisija vienīgā zina par Aukstumu, kas mani dažreiz pārņem gultā, - melnu tukšuma sajūtu, kas liek aizrauties elpai un elsot, it kā es būtu iemesta ledainā ūdeni. Tādās naktīs, lai gan tas ir nepareizi un nelikumīgi, es domāju par tiem neparastajiem, baisajiem vārdiem Es tevi mīlu, prātoju, kā tie skanētu manā mutē, un mēģinu atsaukt atmiņā ritmisko, melodisko mātes balsi.
Protams, Greisijas noslēpumu es paturu pie sevis. Tikai es zinu, ka viņa ir nevis dumja un neapķērīga, bet pavisam normāla meitenīte. Neviens cits nav dzirdējis Greisiju runājam. Reiz nakti viņa ielīda pie manis gultā, un agri no rīta, kad uz istabas sienām sāka gaist ēnas, piespiedusi muti spilvenam, tikko dzirdami šņukstēja, atkārtojot vienu vārdu: /
Mammīt, mammīt, mammīt. It kā gribēdama izlauzties brīvībā vai miegā smakdama nost. Cieši viņu apskāvu, un pēc brīža, kas šķita stundām ilgs, Greisija ar sakarsušu, saraudātu sejiņu pagurusi aizmiga, pamazām nomierinādamās.