-Jā-
Draudzenes pleci notrīs, kā mostoties no miega. Pēc tam viņa pagriežas pret mani. Hanas acis ir skumjas, tomēr viņa izmoka smaidu.
- Lēna Heloveja, - Hana saka, - tava dzīve ir leģenda.
- Kā tad, - es nobolu acis, taču jūtos jau labāk.
Hana nosauca mani īstajā uzvārdā. Tātad viņa ir visu sapratusi.
- Varbūt brīdinošs stāsts.
- Es runāju nopietni.
Atglaudusi matus no sejas, draudzene cieši uz mani noskatās.
- Zini, man nebija taisnība. Atceries, ko es teicu vasaras sākumā? Man likās, ka tu esi pārāk bailīga, lai izmantotu iespēju, kas tev tiek dota. - Hanas lūpās atgriežas skumjais smaids. - Bet izrādās, tu esi drosmīgāka par mani.
- Hana...
Viņa ar rokas mājienu mani apklusina.
- Nē, ir labi. Tu to esi pelnījusi. Pat vēl vairāk.
īsti nezinu, ko teikt. Gribas draudzeni apskaut, bet es tikai sakrustoju rokas uz krūtīm. No okeāna pūš ass vējš.
- Man tevis pietrūks, Hana, - pēc brīža saku.
Hana pieiet pāris soļu tuvāk ūdenim un sāk spārdīt smiltis. Izskatās, ka tās brīdi sastingst gaisā un tikai tad izšķīst uz visām pusēm.
- Nu, tu zini, kur mani meklēt.
Bridi stāvam, klausīdamās, kā paisums tuvojas krastam, viļņiem ceļoties un krītot līdz ar oļiem, kurus tūkstošiem gadu gludinājušas smiltis. Varbūt kādudien visa pasaule būs zem ūdens. Varbūt tā sabirzīs putekļos.
Tad Hana apcērtas un saka:
- Skrienam! Atpakaļ uz stadionu!
Un viņa metas prom tik aši, ka nepagūstu pat atbildēt.
- Tā nav godīgi! - saucu nopakaļ.
Tomēr es pat nemēģinu Hanu apdzīt. Ļauju viņai skriet pārdesmit metrus pirms manis, lai fiksētu atmiņā šo mirkli un Hanu - manu skrejošo, smejošo, iedegušo, laimīgo un skaisto draudzeni. Hanas gaišie mati pēdējos saules staros mirdz kā lāpa, kā bāka, kas vēsta tikai labu un sola mums abām gaišu nākotni.
Nav nekā nāvējošāka par mīlestību. Tā nogalina gan tad, ja tā ir, gan tad, ja tās nav.
Tomēr nē, tā gluži nav.
Apsūdzētājs un apsūdzētais. Bende, asmens, soda atcelšana pēdējā bridi, sēcoša elpa un visas plašās debesis virs tavas galvas, un paldies, paldies, paldies tev, Dievs!
Mīlestība gan nonāvē, bet ari glābj.
Divdesmit piektā nodaļa
Ja bēgšu- dzīvošu, ja nē,- man jāmirst.
No Viljama Šekspīra brīdinošā stāsta “Romeo un Džuljeta”,
100 citātu katram dzīves brīdim, Prinstonas Apskatnieks
Kad pēc pusnakts dodos uz Strauta ielu 37, ārā ir auksti, tāpēc aizvelku neilona vējjakas rāvējslēdzēju līdz zodam. Uz ielas ir tumšāks un klusāks nekā parasti. Nedzird pat čukstus un soļu švīkstoņu, nevienā logā nesakustas aizkari, pa aleju neslīd neviena pati ēna, kas liktu man salēkties, nespīd kaķu acis, neskrāpējas žurkas, un tālumā uz ietves nav dzirdami regulatoru soļi, dodoties apgaitā. Tā vien šķiet, ka pilsēta jau sagatavojusies ziemai un sasalusi ragā. Patiesībā sajūta ir mazliet rēgaina. Es atkal atceros māju Mežonīgajā zemē - māju, kurai nesaprotamā kārtā izdevies pārdzīvot zibenskaru un kura, kaut lieliski saglabājusies, tomēr stāv tukša un neapdzīvota, ja neskaita istabās augošās pļavas puķes.
Kad nogriežos gar stūri un ieraugu sarūsējušo metāla žogu, kas apjož Strauta ielas 37 namu, atviegloti nopūšos. Iedomājoties, ka vienā no tumšajām istabām Aleksis saiņo mugursomā segas un konservus, mani pārņem prieks. Šai brīdī aptveru, ka šovasar esmu sākusi uzskatīt Strauta ielas namu par savām mājām. Uzmetu mugursomu augstāk plecā un skrienu uz vārtu pusi.
Taču šodien kaut kas nav tā kā parasti: paraustu vārtus vairākas reizes, bet tie neveras vaļā. Sākumā nodomāju -būs iestrēguši, bet tad ievēroju, ka tiem uzlikta slēdzene. Izskatās jauna. Kad pieskaros, tā spoži iemirdzas mēnesnīcas gaismā.
Nams Strautu ielā 37 ir aizslēgts.
Esmu tik pārsteigta, ka pat nenobīstos un nejūtu nekādas aizdomas. Prātoju tikai par Aleksi: kur viņš varētu būt un vai atslēgu piekāris viņš. Iedomājos, ka varbūt viņš aizslēdzis vārtus, lai kāds nenozog mūsu mantas. Varbūt esmu atnākusi par agru vai par vēlu? Grasos jau lēkt pāri žogam, kad labajā pusē pamanu no tumsas klusi izslīdam Aleksi.
-Aleksi!
Lai gan pēdējoreiz tikāmies tikai pirms dažām stundām, ieraudzījusi viņu, staroju laimē - drīz Aleksis būs mans, pavisam mans. Skriedama viņam pretī, pat aizmirstu pieklusināt balsi.
-Kuš!
Aleksis mani apskauj un, tā kā vārda tiešā nozīmē uzlecu viņam virsū, mazliet pakāpjas atpakaļ. Tomēr, kad paceļu galvu un ieraugu Alekša sejā smaidu, saprotu, ka viņš ir tikpat laimīgs kā es. Aleksis noskūpsta mani uz degungala.
- Mēs vēl neesam drošībā.
-Jā, bet drīz būsim!
Pacēlusies uz pirkstgaliem, maigi viņu noskūpstu. Kā vienmēr, man liekas, ka Alekša lūpu pieskāriens izdzēš visu, kas pasaulē ļauns. Atrāvusies rotaļīgi uzsitu viņam pa roku.
- Starp citu, paldies, ka iedevi atslēgu!
- Kādu atslēgu? - Aleksis apjucis samiedz acis.
- Vārtu.
Cenšos noturēt Aleksi savās skavās, bet viņš, purinādams galvu, atkāpjas un pēkšņi izskatās pavisam nobālējis un pārbiedēts. Un tad es visu saprotu - mēs abi saprotam. Aleksis paver muti, lai ko teiktu, bet klusuma bridis šķiet ilgstam veselu mūžību, un tad es aptveru, kāpēc pēkšņi redzu viņu tik skaidri. Viņš stāv gaismā - kā briedis, kas apjucis un nekustīgs noraugās automašīnu gaismās. Šonakt regulatori izmanto prožektorus. Tumsā nodārd balss:
- Stāt! Abi! Rokas aiz galvas!
Beidzot mani sasniedz Alekša balss:
- Skrien, Lēna, skrien!
Viņš pats jau aiztraucas tumsā, taču man tas tik ātri neizdodas. Kad beidzot izkustos no vietas, akli un bezmērķīgi metos uz pirmo ielu, kur rāda acis. Nakts atdzīvinājusi kustīgas ēnas, kuras mani tvarsta, plēš aiz matiem un kliedz, - simtiem ēnu gāžas lejā no kalna, iznirst no zemes, kokiem, gaisa.
- Ķeriet viņu! Ķeriet!
Sirds lec ārā no krūtīm, un man trūkst elpas. Savu mūžu neesmu bijusi tā pārbijusies. Man šķiet, ka aiz bailēm tūlīt nomiršu. Arvien vairāk ēnu pārvēršas cilvēkos, un visi skrien uz manu pusi, kliedz, gaisā zib metāls, šaujamie un nūjas, asaru gāzes baloni. Locīdamās izvairos no svešām rokām un laužos uz kalnu, kas noslēdz Brendona ceļu, taču veltīgi. Kāds regulators rupji sagrābj mani no mugurpuses. Tikko esmu izrāvusies no viņa tvēriena, uzgrūžos vīram sarga formas tērpā, un mani atkal sagrābj divas rokas. Bailes seko man kā ēna, tās ir kā sega, kas smacē un neļauj elpot.
Blakus atdzīvojas patruļas auto, un pasauli izgaismo rotējošas gaismas. Mirkli vēlāk pasaule kļūst melna, tad -balta, atkal melna un atkal balta. Viss notiek kā palēninātā filmā.
Ieraugu nežēlīgā kliedzienā saviebtu seju, un mirkli vēlāk no kreisās puses izlec suns ar atņirgtiem zobiem. Kāds sauc:
- Gāziet viņu gar zemi! Gāziet!
Es nevaru paelpot, nevaru, nevaru.
Spalga, svelpjoša skaņa, kliedziens, gaisā sastindzis steks.
Steks krīt lejup, suns rūkdams lec augšup, un man caur augumu izšaujas karsts sāpju vilnis.
Tad pasaule satumst.
Kad atveru acis, man ir tāda sajūta, ka pasaule ir sašķīdusi tūkstoš gabaliņos. Redzu tikai gaismas drumslas, kas griežas kā kaleidoskopā. Vairākas reizes samirkšķinu acis, un viss izšķīst, lai pēc mirkļa pārvērstos zvanveida abažūrā un krēmkrāsas griestos, kurus sabojājis milzīgs mitruma traips, kas pēc formas atgādina pūci. Mana istaba. Mājas. Esmu mājās.
Pirmajā acumirklī atviegloti nopūšos. Viss augums sūrst, it kā ādā no vienas vietas būtu sadzītas adatas, un man negribas neko, tikai atspiesties mīkstajā spilvenā, iegrimt tumsā un aizmirsties miegā, līdz pāriet spēcīgās galvassāpes. Bet tad es visu atceros: slēdzeni, uzbrukumu, spietojošās ēnas. Un Aleksi.