Es nezinu, kas ar viņu ir noticis.
Cenšos uzslieties sēdus, taču no galvas uz kaklu izšaujas neciešamas sāpes, un es elsodama atkrītu atpakaļ spilvenos. Aizveru acis un dzirdu, ka čīkstēdamas paveras istabas durvis. No apakšstāva atplūst balsis. Krustmāte virtuvē runā ar kādu vīrieti, kura balss šķiet sveša. Droši vien regulators.
Istabai pāri dip soļi. Cieši aizvērusi acis, izliekos, ka guļu. Pār mani kāds noliecas. Kaklu no sāniem kutina silta elpa.
Bridi vēlāk kāpnēs dzirdu vēl kādus soļus, un tad pie durvīm atskan Dženijas šņāciens:
- Ko tu te dari? Krustmāte tev taču teica, lai turies no viņas pa gabalu. Tūlīt ej lejā, pirms esmu Kerolai izstāstījusi, ko redzēju!
Sega sakustas, un uz gaiteņa pusi aizdip viegli soļi. Mazliet pavērusi acis, redzu, ka Greisija spraucas garām Dže-nijai, kas stāv uz sliekšņa, droši vien uzraudzīdama mani. Cieši aizveru acis. Dženija sper vairākus nedrošus soļus uz manu pusi, tad strauji pagriežas, it kā nevarētu vien sagaidīt, kad varēs tikt no šejienes prom, un iesaucas: “Vēl guļ!” Durvis čīkstēdamas aizveras. Tomēr pirms tam līdz manām ausīm atpeld skaidri sadzirdamas balsis: “Kas tas bija? Kurš viņu inficēja?”
Šoreiz piespiežu sevi uzslieties sēdus, spītējot griezīgajām sāpēm galvā un kaklā un drausmīgajam reibonim, ko izraisa pat vismazākā kustība. Mēģinu nostāties uz kājām, tomēr tam man nav spēka. Noslīgstu uz grīdas un rāpoju uz durvju pusi. Rokām un ceļgaliem pat tas ir par grūtu, un, atlaidusies uz grīdas, es trīcu, bet istaba līgojas turp un atpakaļ kā velnišķīgas šūpoles.
Par laimi, piespiežot galvu pie grīdas, var skaidri dzirdēt sarunu, kas norisinās apakšstāvā, un šobrīd krustmāte saka:
- Bet jūs taču to nelieti vismaz redzējāt.
Savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka Kerola runātu tik histēriskā balsī.
- Neuztraucieties, - vīrietis saka, - mēs viņu noteikti atradīsim.
Jūtos atvieglota: tātad Aleksim ir izdevies aizbēgt. Ja regulatoriem būtu kaut mazākā nojausma, kas bija tas puisis, kurš bija kopā ar mani, ja viņiem būtu kaut neskaidras aizdomas, Aleksis noteikti būtu jau apcietināts. Klusi pateicos Dievam, ka Aleksim brīnumainā kārtā izdevies izglābties.
- Mēs neko nenojautām, - Kerola drebošā balsī taisnojas, nepavisam ne tik nosvērta kā parasti. Saprotu, ka krustmāte ir ne vien histēriska, bet ari pārbijusies. - Ticiet taču, mēs tik tiešām neko nenojautām. Ēda kā parasti. Darbu nekavēja. Garastāvokļa maiņas nemanījām...
- Visticamāk, viņa visiem spēkiem centās to slēpt, -regulators pārtrauc, - inficētie bieži tā rīkojas.
Vārdu inficētie viņš izmet ar riebumu, it kā runādams par prusakiem vai teroristiem.
- Ko lai tagad dara? - Kerola vaicā jau vārgākā balsī.
Izklausās, ka viņa ar regulatoru dodas uz viesistabu.
- Mūsu vienības laiku nezaudē, - regulators saka, - ja paveiksies, vēl pirms šīs nedēļas beigām...
Balsis kļūst neskaidras un pārvēršas klusā murdoņā. Bridi turu pieri piespiestu pie durvīm un, spītējot sāpēm, mēģinu dziļi ieelpot un izelpot. Pēc tam uzmanīgi pieceļos kājās. Istaba joprojām šūpojas, tāpēc atspiežos pret sienu, lai izdomātu, ko darīt. Man jāuzzina, kas īsti noticis. Jānoskaidro, vai regulatori jau sen novēroja Strautu ielu 37, un jāpārliecinās, ka Aleksis tiešām ir drošībā. Jāparunā ar Hanu. Viņa man palīdzēs. Viņa zinās, ko darīt. Nospiežu durvju rokturi. Durvis ir aizslēgtas.
Protams, es taču tagad esmu cietumniece.
Kamēr stāvu, uzlikusi roku uz roktura, tas čīkstēdams pagriežas. Aši metos atpakaļ gultā; pat tas sagādā sāpes. Durvis atveras, un ienāk Dženija.
Nepagūstu laikus aizvērt acis, un viņa sauc:
- Pamodusies!
Dženija nes glāzi ar ūdeni, bet acīmredzot nevēlas nākt tuvāk, jo apstājas uz sliekšņa un vēro mani no attāluma.
Diez ko nekāroju runāt ar Dženiju, bet man šausmīgi slāpst. Jūtos tā, it kā būtu norijusi smilšpapīru.
- Vai tas man? - pamājusi uz glāzi, noķērcu.
Dženija apstiprinoši pamāj, sakniebusi lūpas šaurā, baltā svītrā. Vienreiz par visām reizēm viņai nav ko teikt. Viņa aši pieskrien pie gultas, noliek glāzi uz ļodzīgā naktsgaldiņa un tikpat ātri atkal metas uz durvju pusi.
- Krustmāte Kerola teica, ka tas līdzēs.
- Kam tad?
Svētlaimīgi ierauju ūdens malku, un rīkle vairs tik ļoti nesvilst.
Dženija parausta plecus.
- Droši vien pret infekciju.
Skaidrs, kāpēc viņa negrib man tuvoties. Es esmu slima, inficēta, netīra, un Dženijai bail, ka slimība varētu pielipt ari viņai.
- No tā vien, ka būsi manā tuvumā, nesaslimsi, - saku.
- Zinu, - Dženija aši atbild, it kā taisnodamās, tomēr paliek uz sliekšņa un piesardzīgi mani vēro.
Jūtos drausmīgi nogurusi.
- Cik ir pulkstenis? - jautāju.
- Pustris, - viņa atbild.
Kaut kas traks. No brīža, kad devos uz tikšanos ar Aleksi, pagājis pavisam īss laiks.
- Cik ilgi es biju atslēgusies?
Dženija atkal parausta plecus.
- Kad tevi atveda, tu biji bezsamaņā, - viņa lietišķi atbild, it kā tas būtu pilnīgi dabiski, it kā pie visa vainīga būtu es pati, nevis regulatoru bars, kas ar stekiem sita man pa pakausi. Ironiski: uz mani Dženija skatās tā, it kā es būtu traka un bīstama, savukārt tas vīrietis apakšstāvā, kas uz trotuāra gandrīz izšķaidīja manas smadzenes, ir lielais glābējs.
Nespēju uz viņu vairs skatīties un pagriežos ar seju pret sienu.
- Kur ir Greisija?
- Lejā, - Dženija atbild. Viņas balsī atkal parādās ierastā gaudulīgā nots. - Mums bija jāguļ guļammaisā uz viesistabas grīdas.
Protams, Greisiju viņi tur no manis pa gabalu. Galu galā mazā, viegli ietekmējamā Greisija taču ir jāsarga no trakās, slimās māsīcas. Man kļūst nelabi - no dusmām un riebuma. Atkal apceru savu neseno ideju nosvilināt šo māju līdz ar zemi. Krustmātei Kerolai paveicies, ka man pie rokas nav sērkociņu, jo šobrīd es to laikam izdarītu.
- Nu, un kurš tad tas bija? - Dženija šņāc kā sīka čūska, kas bāž šķelto mēli man ausī. - Kurš tevi inficēja?
- Dženij!
Pārsteigta pagriežu galvu - tā ir Reičelas balss. Māsa stāv uz sliekšņa un vēro mūs ar pilnīgi neizdibināmu sejas izteiksmi.
- Tevi sauc krustmāte Kerola, - Reičela pamāj Dženij ai, kura steigšus metas projām, pār plecu uzmezdama man vēl pēdējo skatienu.
Viņas sejā ir gan bailes, gan apbrīns. Iespējams, ka arī pati pirms daudziem gadiem skatījos tāpat, kad Reičela saķēra delīriju un četriem regulatoriem vajadzēja piespiest viņu pie grīdas, lai pēc tam aizvestu uz laboratorijām.
Reičela pienāk pie gultas. Viņas sejas izteiksme joprojām ir neizdibināma.
- Kā jūties? - viņa pajautā.
- Lieliski, - izsmējīgi atsaucos, bet viņa tikai pamirkšķina acis.
- Iedzer šīs. - Reičela uzliek uz galda baltas ripiņas.
- Kas tās par tabletēm? Nerviem?
Reičelas plakstiņi notrīs.
- Ibuprofens, - dzirdu māsas balsī aizkaitinājumu, un tas mani iepriecina.
Man derdzas, ka viņa stāv pie manas gultas tik savaldīga un bezkaislīga un pēta mani tā, it kā es būtu izbāzenis kādā izstādē.
- Vai... Kerola tev piezvanīja?
Prātoju, vai ticēt, ka tas ir ibuprofēns, vai ne, tomēr beigās nolemju riskēt. Galva beidz mani nost, un šobrīd nespēju iedomāties, kā nervu tabletes spētu man kaitēt. Es taču tik un tā nespētu tikt ārā pa durvīm. Noriju abas tabletes, uzdzerot malku ūdens.