- Jā, un es tūliņ nācu šurp. - Reičela apsēstas uz gultas malas. - Zini, es gulēju.
- Piedod, ka sagādāju tev neērtības, bet es jau nelūdzu, lai mani notriec zemē un atvelk uz šejieni.
Nekad vēl neesmu ar māsu tā runājusi un redzu, ka viņa jūtas pārsteigta. Reičela gurdeni paberzē pieri, un īsu mirkli man prātā pazib bērnības ainas: māsa mani kutina, pin man bizes un žēlojas, ka man vienmēr tiek lielākais saldējums.
Tad atgriežas tukšuma izjūta, kas nolaižas pār mani kā plīvurs. Nudien neticami, ka agrāk uzskatīju to par kaut ko pašsaprotamu: to, ka lielākā daļa izārstēto staigā pa pasauli, kā ietīti biezā miega segā. Varbūt tas man šķita normāli tāpēc, ka ari pati biju aizmigusi. Bet Aleksis mani pamodināja, un tagad es redzu pasauli pavisam skaidri.
Kādu bridi Reičela nebilst ne vārda. Ari man nav, ko teikt, tāpēc sēžam klusēdamas. Aizveru acis un gaidu, kad sāpes sāks atkāpties. Cenšos izšķirt balsis apakšstāva murdoņas, soļu dunas, apslāpētu izsaucienu un televizora trokšņu vidū, tomēr neko sakarīgu izlobīt nespēju.
Beigās Reičela ierunājas:
- Lēna, kas šonakt īsti notika?
Atvērusi acis, redzu, ka viņa atkal mani pētījoši vēro.
- Un tu domā, ka es tev to stāstīšu?
Reičela pašūpo galvu.
- Es esmu tava māsa.
- It kā tas tev kaut ko nozīmētu.
Reičela viegli saraujas. Kad viņa atsāk runāt, balss skan skarbi:
- Kas viņš tāds ir? Kas tevi inficēja?
- Ak tad tas ir galvenais? - Es pagriežu viņai muguru un blenžu sienā, juzdama aukstus šermuļus. - Ja atnāci mani zāģēt, nezaudē laiku. Vari mierīgi iet mājās.
- Es esmu te tāpēc, ka uztraucos, - Reičela atbild.
- Par ko tad? Par ģimeni? Par mūsu labo slavu? - Spītīgi blenžu sienā, uzvilkusi plāno vasaras segu līdz kaklam. - Vai varbūt tevi satrauc tas, ka citi domās - tu visu zināji? Baidies, ka tev piespraudīs piekritējas birku?
- Lēna, beidz, - Reičela nopūšas. - Es tiešām uztraucos par tevi. Lēna, man nav vienalga, kas ar tevi notiek. Es gribu, lai tu esi drošībā. Lai esi laimīga.
Pagriežu galvu un skatos uz māsu, dusmu pārņemta -vēl vairāk, es jūtu naidu. Es neieredzu Reičelu, jo viņa man melo. Es neieredzu viņu, jo māsa izliekas, ka uztraucas par mani un ka viņai nav viss vienalga.
- Tu esi mele! - neizturu. - Tu taču zināji par mammu.
Šoreiz plīvurs nokrīt. Reičela salecas kā dzelta.
- Par ko tu runā?
- Tu zināji, ka mamma... ka patiesībā viņa neizdarīja pašnāvību. Tu zināji, ka viņu aizveda projām.
Reičela skatās uz mani samiegtām acīm.
- Lēna, man tiešām nav ne jausmas, par ko tu runā.
Redzu, ka vismaz šajā jautājumā esmu kļūdījusies: Reičela tiešām neko nezina un nekad nav zinājusi. Jūtu gan atvieglojumu, gan nožēlu.
- Reičel, - es jau mierīgāk turpinu, - mamma bija Kapenēs. Visu šo laiku viņa ir bijusi tur.
Māsa labu brīdi raugās manī atvērtu muti. Tad viņa strauji pieceļas un nogludina bikses, it kā notrauktu no tām neredzamus puteklīšus.
- Paklau, Lēna... Tev ir diezgan pamatīgi sasista galva.
. Jau atkal izklausās, ka galvu sasitusi būtu es pati.
- Tu esi nogurusi un apjukusi.
Klusēju. Nav jēgas neko teikt. Galu galā Reičelai tāpat ir par vēlu. Viņa tik un tā vienmēr dzīvos aiz mūra. Visu savu dzīvi viņa pavadīs miegā.
- Centies pagulēt, - māsa saka. - Atnesīšu tev ūdeni.
Reičela paņem glāzi un dodas uz durvīm, pa ceļam
izslēgdama gaismu. Uz sliekšņa viņa apstājas. No gaiteņa iespīd gaisma, kas māsas uzgriezto muguru padara izplūdušu. Viņas augums ir melns un vairāk atgādina ēnu vai siluetu, nevis cilvēku.
- Zini, Lēna, - pagriezusies pret mani, Reičela saka, - viss būs labi. Zinu, ka tagad tu dusmojies un domā, ka mēs neko nesaprotam. Bet es tevi tiešām saprotu. - Reičela apklust un raugās tukšajā glāzē. - Es biju tāda pati kā tu. Atceros, kā dusmojos; biju kaisles pārņemta un ticēju, ka bez tā otra cilvēka nespēšu dzīvot; domāju - tad jau labāk mirt. - Reičela nopūšas. - Bet tici man, Lēna, visas šīs izjūtas ir slimības izpausmes. Tas ir delīrijs, kas liek tev tā domāt. Pēc dažām dienām tu pati redzēsi. Tas, kas ar tevi notiek tagad, šķitīs kā sapnis. Man tā bija.
- Un tagad tu esi laimīgāka? Vai tu priecājies, ka tev veica procedūru? - es jautāju.
Laikam jau Reičela domā, ka viņas teikto esmu ņēmusi vērā. Katrā ziņā viņa pasmaida:
-Jā, es esmu daudz laimīgāka.
- Tad tu neesi tāda pati kā es, nepavisam ne, - nikni atčukstu.
Reičela paver muti, lai kaut ko teiktu, taču durvīs parādās Kerola. Viņas seja ir pietvīkusi un mati - galīgi izspūruši. Taču balss skan mierīgi.
- Viss kārtībā, - krustmāte klusi saka Reičelai. - Viss nokārtots.
- Paldies Dievam, - māsa atsaucas.
Tad viņa drūmi piebilst:
- Bet no laba prāta viņa neies.
- Kurš tad ir gājis no laba prāta? - Kerola lietišķi atsaucas un atkal pazūd.
Krustmātes balss ir uzdzinusi man zosādu. Cenšos atbalstīties uz elkoņiem, taču rokas pārvērtušās plastilīnā.
- Kas ir nokārtots? - Pati brīnos, ka mana balss skan tik neskaidri.
Reičela uzmet man īsu skatienu.
- Es jau teicu, ka mēs vēlam tev tikai labu, - viņa neskanīgi izmet.
- Ko jūs esat nokārtojuši?
Mani pārņem panika, un visu vēl ļaunāku padara smagums, kas samilst krūtīs. Tikai ar pūlēm spēju noturēt vaļā acis.
- Tavu procedūru, - atbild Kerola, atkal ienākusi istabā. - Mums izdevās sarunāt priekšlaicīgu procedūru. Svētdien agri no rīta. Pēc tam, cerams, ar tevi viss būs kārtībā.
- Neiespējami, - es smoku nost.
Līdz svētdienas rītam atlicis mazāk par divām diennaktīm. Es nepagūšu brīdināt Aleksi, un mēs nepagūsim aizbēgt, neko nepagūsim!
- Es neiešu uz procedūru. - Nepazīstu pati savu balsi, kas skan kā garš vaids.
- Kādu dienu tu visu sapratīsi, - Kerola saka.
Kopā ar Reičelu krustmāte nāk uz manu pusi, un tad ievēroju viņām rokās izstieptu neilona auklu.
- Kādu dienu tu vēl teiksi mums paldies.
Mēģinu pakustēties, taču mans ķermenis ir kļuvis neticami smags un acu priekšā sabiezē migla. Domās peld mākoņi, un pasaule pārklājas ar pūkām. Tātad Reičela meloja par ibuprojenu, es nodomāju. Mana nākamā doma - sāp. Plaukstu locītavās iegriežas aukla, un pēc tam es nedomāju vairs itin neko.
Divdesmit sestā nodaļa
lūk, vislielākais noslēpums, ko nezina itin neviens (tas sakņu sakne, pumpuru pumpurs un dzīvības koka debesis, tas augstāks, kā cerēt spēj dvēs’le un aptvert spēj prāts) tas brīnums, kas notur zvaigznes debesu jumā, -es nesu tavu sirdi - nesu to sevī
E. E. Kammings “es nesu tavu sirdi”, aizliegts dzejolis no Visu bistamo vārdu un ideju krājuma, www.vbvik.gov.org
No miega mani pamodina balss, kas atkārto manu vārdu. Ar pūlēm pavērusi acis, ieraugu gaišas matu šķipsnas. Tās atgādina oreolu, un uz brīdi man ienāk prātā, ka varbūt esmu jau mirusi. Varbūt zinātnieki ir kļūdījušies un debesīs nonāk ne tikai izārstētie, bet arī pārējie.
Pēc tam seja iegūst skaidrākas aprises, un aptveru, ka pār mani noliekusies Hana.
- Pamodies? - Hana vaicā. - Tu mani dzirdi?
Ievaidos, un draudzene atviegloti nopūšas.
- Paldies Dievam, - Hana čukst.