- Zini, agrāk viņam kaut kas esot bijis rokā. Nu, Gubernatoram. Lāpa, tīstoklis vai kaut kas cits. Bet tagad nekā -tukša sauja.
Pateicu. Hana strauji ieelpo, un zinu, ka tagad viņa ir visu sapratusi, tomēr - drošs paliek drošs - pajautāju:
- Vai izdarīsi kaut ko manis dēļ? Aizskriesi uz turieni manā vietā? Vēl pēdējo reizi?
- Neesi nu tik sentimentāla, Lēna! Procedūra iedarbojas uz smadzenēm, nevis kājām. Parīt varēsi aizskriet pati! -Hana atbild tik aušigi kā parasti, tomēr viņa smaida un māj ar galvu. Labi, sarunāts. Nolikšu tur zīmīti!
Manī pulsēdama atdzīvojas cerība - tā ir kā silta liesma, kas izdedzina daļu sāpju.
-Jā, bet tas vairs nebūs tas, - vaimanāju.
Durvju spraugā uzreiz parādās Kerolas seja. Krustmāte izskatās apmierināta. Droši vien domā, ka galu galā tomēr esmu ar procedūru samierinājusies.
- Turklāt kaut kas var noiet greizi.
- Nekas nenoies greizi. - Hana pieceļas un bridi mani uzlūko. - Esmu droša, ka viss ies kā pa sviestu, - viņa saka pavisam lēnām, uzsvērdama katru vārdu.
Mana sirds uz bridi gandrīz apstājas. Šoreiz Hana nodod kādu vēstījumu man, un es saprotu, ka runa nav par procedūru.
- Labi, es nu iešu. - Hana pagriežas uz durvīm un gandrīz metas skriešus.
Es aptveru, ka, gadījumā ja mūsu plāns izdosies - ja draudzenei palaimēsies nodot zīmīti Aleksim un viņš kaut kā izraus mani no istabas, kas pārvērsta cietuma kamerā, -šī būs mūsu pēdējā tikšanās.
- Pagaidi! - es saucu, kad viņa jau ir pie durvīm.
- Kas? - Hana apsviežas riņķī.
Acis viņai spīd; viņa ir idejas aizrauta un gatava rīkoties. Stāvot caur žalūzijām krītošajā saules gaismā, Hana mirdz, it kā būtu izgaismota no iekšpuses. Un pēkšņi es saprotu, kāpēc cilvēki izgudrojuši mīlestībai atsevišķu vārdu: jo citādi šīs izjūtas nav iespējams aprakstīt - izjūtas, kas šai
brīdī pārņem arī mani, mulsinošs sāpju, prieka, baiļu un līksmes sajaukums, kas izskrien cauri visam ķermenim.
- Kas ir? - Hana nepacietīgi mīņājas.
Zinu, ka viņa grib ķerties pie plāna īstenošanas. Nodomāju - es tevi mīlu, tomēr, balsij notrīsot, saku tikai:
- Lai tev foršs skrējiens!
- Kā gan citādi! - Hana atsaucas, un pēc mirkļa atkal esmu viena.
Divdesmit septītā nodaļa
Tiesa - ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī lidot.
Sens sakāmvārds ar nezināmu izcelsmi, minēts Visu bīstamo vārdu un ideju krājumā, www.vbvik.gov.org
Agrāk man reizēm ir licies, ka laiks izplūst kā apļi uz ūdens virsmas. Reizēm savukārt man šķitis - tas traucas uz priekšu tik strauji, ka sareibst galva. Tomēr līdz pat šai dienai nezināju, ka tas var darīt abas lietas reizē. Minūtes piebriest un slāpē mani ar savu kūtrumu. Vēroju griestos gaismu, kas pārvietojas pa centimetram uz priekšu. Cīnos ar sāpēm, kas tur manu galvu un lāpstiņas kā spīlēs. No kreisās rokas uz labo stiepjas stingums. Istabā riņķo muša, kas sitas pret žalūzijām, mēģinādama izkļūt ārā. Beigās, zaudējusi spēkus, tā sīkdama nokrīt uz grīdas.
Man tevis žēl, draugs, jūtu līdzi.
Tomēr tajā pašā laikā ar šausmām apzinos, ka pēc Hanas apciemojuma pagājušas jau vairākas stundas. Katra stunda tuvina mani procedūrai un attālina no Alekša. Lai gan ik minūte velkas kā stunda, katra stunda aizlido kā minūte. Kaut es varētu uzzināt, vai Hanai izdevies noslēpt zīmiti Gubernatora plaukstā! Taču ari tad, ja viņai būs paveicies, varu tikai cerēt, ka Aleksis iedomāsies zīmīti tur meklēt, -cerība ir pavisam vārga, tikpat kā nekāda.
Un tomēr - cerība.
Neesmu pat domājusi par citiem šķēršļiem, kas varētu aizkavēt manu bēgšanu, - piemēram, to, ka esmu sasieta kā salami un pie durvīm vienmēr kāds stāv - Kerola, tēvocis Viljams, Reičela vai Dženija. Varbūt tā ir realitātes noliegšana, spītība vai trakums, bet par katru cenu gribu ticēt, ka Aleksis ieradīsies un mani izglābs - kā tai pasakā, kuru viņš man stāstīja atceļā no Mežonīgās zemes: lai tiktu līdz izredzētajai un noceltu viņu no nepieejama torņa, princis izlauzās cauri ērkšķu biezoknim un nonāvēja visus pūķus.
Vēlā pēcpusdienā pie manis ienāk Reičela ar kūpošu zupas šķīvi rokās un klusēdama apsēžas uz gultas malas.
- Kārtējais ibuprofēns? - sarkastiski izmetu, kad viņa piedāvā man karoti zupas.
- Pagulējusi jūties labāk, vai ne? - Reičela atbild.
- Labāk es justos, ja nebūtu sasieta.
- Tas viss ir tavā labā. - Viņa atkal virza karoti man mutē.
Pieņemt ēdienu no Reičelas rokām man nav ne mazākās vēlmes, taču, ja Aleksis tiešām atnāks (kad, KAD viņš atnāks: tam ir jātic), man vajadzēs spēku. Turklāt, ja Kerola un Reičela tiešām noticēs, ka esmu padevusies un izmetusi visas pretošanās idejas no galvas, varbūt viņas mani atsies un beigs dežurēt pie durvīm. Tad manas izredzes izbēgt būs lielākas.
Tāpēc es iestrebju zupu un izspiežu vāju smaidu:
- Nav slikta.
Reičela man uzsmaida.
- Vari ēst, cik gribi, - viņa pamāj, - rit tev jābūt labā formā.
Āmen, māsiņ, es nodomāju un aši izēdu visu šķīvi.
Minūtes aiztikšķ gaužām lēni, spiežot mani pie zemes. Taču tad guļamistabas gaisma pēkšņi kļūst silti medaina; vēl pēc brīža tā ir krēmkrāsas dzeltenumā un tad aizplūst no sienām kā ūdens pa notekcauruli. Negaidu, ka Aleksis uzradīsies pirms nakts iestāšanās - tā būtu pašnāvība -, tomēr krūtīs pulsē sāpes: laika palicis pavisam maz.
Vakariņās atkal ir zupa, šoreiz ar izmirkušiem maizes gabaliem. Šovakar šķīvi atnes Kerola; Reičela paliek aiz durvīm. Kad palūdzu atļauju aiziet uz tualeti, krustmāte atsien man rokas, bet nāk līdzi un, kamēr čurāju, stāv turpat blakus. Jūtos neizsakāmi pazemota. Kājas īsti neklausa, un, kad pieceļos, galva sāp vēl negantāk. Locītavās iegriezušās dziļas rievas, ko atstājusi neilona aukla, un pamirušās, smagās rokas ļengani karājas man gar sāniem. Kad Kerola atkal grib tās sasiet, apsveru iespēju pretoties (lai gan viņa ir garāka, es noteikti esmu spēcīgāka), tomēr beigās pārdomāju. Māja ir pilna ar cilvēkiem, ari tēvocis ir tepat, un, ja pareizi saprotu, apakšstāvā joprojām ir vairāki regulatori. Pa visiem viņi varētu mani savaldīt un iemidzināt pāris minūšu laikā, bet šonakt man jābūt modrai, jābūt nomodā. Ja Aleksis neparādīsies, būs pašai jāizgudro, kā tikt prom no šejienes.
Viens nu ir skaidrs: uz procedūru es rit neiešu. Tad jau labāk mirt.
Kad Kerola atkal sasien man rokas, es sasprindzinu muskuļus, cik vien spēju. Rokas atslābinot, aukla ir nedaudz vaļīgāka nekā iepriekš. Varbūt ar to pietiks, lai es tiktu vaļā no saviem roku dzelžiem. Vēl viena labā ziņa ir tā, ka guļamistaba vairs netiek tik modri uzraudzīta - tieši uz to es cerēju. Reičela uz piecām minūtēm atstāj savu posteni, lai aizietu uz tualeti, Dženija lielākoties noņemas ar Greisiju, skaidrojot pašizgudrotās spēles noteikumus, bet Kerola pat uz pusstundu nozūd virtuvē, lai nomazgātu traukus. Pēc vakariņām mani pieskata tēvocis Viljams. Es par to priecājos: viņš paņēmis lidzi mazītiņu radio, un es ceru, ka tēvocis iesnaudīsies - kā jau parasti pēc ēšanas.
Un tādā gadījumā es varbūt - tikai varbūt - tiešām varēšu no šejienes aizbēgt.
Pulksten deviņos istabā gaismas vairs nav: esmu viena pati tumsā starp četrām sienām, ko ēnas klāj kā audums. Caur žalūzijām jaušams liels, spilgts mēness, kas lej istabā blāvi sudrabotu gaismu. Pie durvīm joprojām sēž tēvocis Viljams un klausās klusi tarkšķošo radio. Dzirdu trokšņus no apakšstāva - virtuvē un vannas istabā tek ūdens, saklausu ari balsu murdoņu, šļūcošus soļus un pēdējās trīsas, pirms māja ieslīgst miegā kā cilvēks pēc nāvīgām mokām. Dženi-jai un Greisijai joprojām nav atļauts gulēt vienā istabā ar mani, tāpēc abas iekārtojas viesistabā.