Šovakar pēdējoreiz pie manis ienāk Reičela ar glāzi šķidruma. Tumsā tas nav skaidri nosakāms, taču ūdens izskatās aizdomīgi duļķains, it kā tajā kaut kas būtu izšķīdināts.
- Man negribas dzert, - es saku.
- Tikai pāris malciņu!
- Bet, Reičel, es tiešām negribu.
- Nespītējies, Lēna! - Apsēdusies uz gultas, viņa piespiež glāzi man pie lūpām. - Visu dienu tu uzvedies tik labi.
Man neatliek nekas cits kā ieņemt ūdeni mutē. Konstatēju spēcigu zāļu piegaršu. Ūdenim noteikti ir kaut kas piejaukts - visticamāk, miega zāles. Turu ūdeni mutē, bet, tiklīdz Reičela pieceļas un pagriežas uz durvju pusi, pagriežu galvu, un ūdens iztek uz spilvena un matos. Diez kas nav, bet citu variantu nav. Ūdens iesūcas spilvendrānā un uz bridi remdē sāpes plecos.
Uz sliekšņa Reičela apstājas, it kā gribētu teikt ko svarīgu, tomēr beigās pasaka tikai:
- Līdz ritam!
Nekādam rītam, domās atbildu. Tad viņa aiziet, aizverot aiz sevis durvis.
Palieku viena pati tumsā ar gaistošajām stundām un minūtēm. Varu tikai gulēt un domāt, līdz visi dodas pie miera un māja apklust. Kā baisa migla atkal atgriežas bailes. Saku sev, ka Aleksis noteikti atnāks - viņam ir jāatnāk -, taču laiks iet uz priekšu, kā smiedamies par mani. Ielās valda klusums, kuru ik pa brīdim pārtrauc vien suņu rejas.
Lai visu laiku nedomātu vienu un to pašu (vai Aleksis atnāks vai ne?), sāku apdomāt visus iespējamos veidus, kā izdarīt pašnāvību pa ceļam uz laboratorijām. Ja Kongres-stritā būs dzīva satiksme, metīšos zem kravas mašīnas. Varbūt man varētu izdoties izlauzties līdz dokiem. Noslīkt nevarētu būt diez cik grūti, sevišķi ar sasietām rokām. Ļaunākajā gadījumā es varētu mēģināt tikt līdz laboratoriju jumtam tāpat kā pirms daudziem gadiem tā nelaimīgā meitene, kas krita lejup kā akmens no debesim.
Atceros ainu, kuru tolaik katru dienu raidīja televīzijā, -dažas asins lāses un nedabiski mierīgo meitenes seju. Tagad es viņu labi saprotu. Tas izklausās dīvaini, tomēr, kaļot šos plānus, es jūtos labāk - vismaz kaut cik izdodas apslāpēt satraukumu un bailes. Labāk izvēlos nāvi nekā dzīvoju tā, kā manā vietā izvēlējies kāds cits. Labāk mirstu, mīlot Aleksi, nekā dzīvoju bez viņa.
Dievs, es tevi lūdzu - kaut viņš atnāktu!
Neko citu es tev nekad vairs nelūgšu.
Atdošu visu, kas man ir.
Tikai, lūdzu, izdari tā, lai viņš atnāk.
Pusnaktī bailes pēkšņi pārvēršas izmisumā. Ja Aleksis neparādīsies, man būs jātiek prom pašas spēkiem.
Kustinu rokas, cenšoties atlaist saites vēl par centimetru vaļīgāk. Auklas iegriežas dziļi man locītavās. Kožu lūpā, lai nekliegtu. Lai kā es rautos vai grozītu rokas, aukla nepadodas, taču es turpinu cīnīties, līdz man sāk pilēt sviedri un uzmācas bailes, ka kāds sadzirdēs, kā te ņemos. Pa roku kaut kas tek. Pagriezusi galvu, ieraugu biezu, tumšu asins līniju, kas atgādina baisu, melnu čūsku. Esmu noberzusi ādu līdz asinīm.
Aiz loga uz ielas ir tikpat klusu kā parasti, un man kļūst skaidrs, ka tas ir bezcerīgi - saviem spēkiem es neizbēgšu. Kad rit pamodīšos, krustmāte, Reičela un regulatori pavadīs mani cauri visai pilsētai, un tad man neatliks nekas cits kā mesties okeānā vai nolēkt no jumta.
Es domāju par Alekša medus krāsas acim, atceros viņa maigos pieskārienus un to reizi, kad gulējām zem zvaigžņotās debess, it kā tā būtu radīta tieši mums. Tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem, es beidzot saprotu, kas ir Aukstums un no kurienes tas nāk - ši sajūta, ka viss ir zudis un bezjēdzīgs. Galu galā manu prātu kā tumšs plīvurs pārklāj aukstums un izmisums un - taisni neticami - es iemiegu.
Pēc kāda laika pamostos violetā tumsā ar sajūtu, ka neesmu istabā viena. Kāds raisa man vaļā rokas. Pirmajā bridi sirds no prieka salecas: Aleksis! Bet tad ieraugu Grei-siju, kas stāv gultas galvgalī un mēģina atraisīt auklas, ar kurām esmu sasieta. Viņa velk, sien vaļā mezglus un ik pa laikam noliecas uz priekšu, lai iekostos neilonā ar zobiem. Greisija atgādina klusu, darbīgu dzīvnieciņu, kas cenšas izgrauzties cauri žogam.
Vienā brīdī aukla nokrīt, un es esmu brīva. Pleci neciešami sāp; rokas dursta simtiem adatiņu. Taču, par spīti tam, šai brīdī man gribas no prieka lēkāt un kliegt. Droši vien tāpat jutās mana māte, kad cietuma mūrī no ārpuses ielauzās pirmiiis gaismas stars.
Uzslej os sēdus un berzēju plaukstu locītavas. Notupu-sies pie gultas gala, Greisija mani vēro, un es viņu apskauju. Viņa smaržo pēc ābolu ziepēm un mazliet - pēc sviedriem. Ada meitēnam sakarsusi. Nespēju pat iedomāties, kā Greisija uztraucās, lavoties augšup uz manu istabu. Viņa viegli trīc, un, turot viņu rokās, pārsteigta secinu, ka māsīca ir pavisam sīka un trausla.
Tomēr viņa nav trausla, nepavisam ne. Gluži pretēji: viņa ir stipra -- iespējams, stiprākā no mums visiem. Esmu iespiedusi seju Greisijas matos, kad man ienāk prātā, ka māsīca jau sen ir izstrādājusi savu pretošanās metodi. Doma par to, ka viņa jau kopš dzimšanas ir pretošanās kustības dalībniece, liek man pasmaidīt. Ar Greisiju viss būs labi. Pat vēl labāk nekā labi.
Mazliet atraujos, lai iečukstētu viņai ausī:
- Vai tēvocis Viljams tur vēl sēž?
Greisija pamāj un piespiež plaukstas pie galvas, rādot, ka viņš guļ.
Atkal paliecos uz priekšu.
- Vai mājā ir regulatori?
Greisija pamāj, paceldama divus pirkstus, un man pagurst sirds. Nevis viens, bet veseli divi.
Es pieceļos un iemēģinu kājas, kuras pēc divu diennakšu dīkstāves rausta krampji. Uz pirkstgaliem aiztipinu līdz logam un, cik vien klusu spēju, paceļu žalūzijas - es neesmu aizmirsusi, ka tikai dažus metrus tālāk snauž tēvocis Viljams. Debesis ir tumši violetas, baklažānu krāsā, un ielu klāj samtainas ēnas. Pasaulē valda pilnīgs miers un klusums, taču pie apvāršņa mirdz tik tikko saredzama blāzma, kas pamazām kļūst arvien lielāka. Līdz rītausmai vairs nav tālu.
Uzmanīgi atveru logu, pēkšņi noilgojusies pēc okeāna smaržas. Sāls un miglas sajaukums man saistās ar sacelšanos un nemitīgām plūdmaiņām. Es jūtu neizsakāmas skumjas. Nevaru pat iedomāties, kur šajā plašajā, aizmigušajā pilsētā varētu būt Aleksis. Viena pati līdz robežai es netikšu. Man atliks vien mēģināt nokļūt līdz klintīm, līdz okeānam, un brist tik dziļi, līdz ūdens saslēdzas man virs galvas. Nez vai es jutīšu sāpes? Nez vai Aleksis domās par mani?
Kaut kur tālumā kā elsojošs dzīvnieks ierūcas dzinējs. Pēc dažām stundām tumsu pāršķels košsārta rītausma, ēnas kļūs skaidrākas, cilvēki pamodīsies, nožāvāsies un vārīs kafiju, gatavojoties kārtējai darbdienai, - viss būs kā vienmēr. Dzīve turpināsies. Sirds dziļumos man iesmeldzās sena sāpe, kas ir spēcīgāka par vārdiem. Pavediens, kas mūs visus notur pie esības, atraisās un vienlaikus liek izmisīgi meklēt kādu pamatu zem kājām - kaut ko, kas ļautu neaiziet, elpot, turpināt dzīvot. Taču es šo tieksmi apslāpēju un ar gribasspēka palīdzību lieku pavedienam saritināties un palaist mani vaļā.
Labāk mirstu nekā dzīvoju tā, kā citi vēlas.