Dzinējs tuvodamies rēc arvien skaļāk. Nu jau redzu uz ielas parādāmies melnu punktu - tas ir motocikls. Mirkli stāvu kā apburta. Līdz šim motociklu esmu redzējusi tikai divas reizes, un, par spīti visam, man tas šķiet skaists. Pa retam iemirdzoties, tas līkumo pa ielu, šķeļot tumsu kā mirdzoši melna ūdra galva virs ūdens. Braucēja tumšais siluets ir pieplacis pie motocikla kā šķidrums, kā ēna; viņš salīcis uz priekšu tā, ka redzama tikai galvas augšdaļa, tomēr tuvodamies siluets pamazām iegūst skaidrākus apveidus, un es redzu braucēju arvien skaidrāk.
Viņa mati ir rudens lapu krāsā.
Aleksis!
Nespēju apvaldīt īsu sajūsmas saucienu.
Aiz durvīm kaut kas nobūkšķ. Izklausās, ka kāds atsities pret sienu. Dzirdu, ka tēvocis Viljams norūc:
- Nolādēts!
Aleksis jau iebrauc šaurajā alejā, kas patiesībā ir tikai šaura zāles josla ar vienu nīkulīgu koku un drāšu žogu līdz viduklim un šķir mūsu īpašumu no kaimiņu teritorijas. Drudžaini māju. Izslēdzis dzinēju, Aleksis pamet skatienu augšup. Ārā joprojām valda dziļa tumsa, tāpēc neesmu droša, ka viņš mani redz.
Riskēju klusu pasaukt viņu vārdā:
- Aleksi!
Viņš paceļ galvu, un viņa sejā atplaukst smaids. Viņš izpleš rokas, it kā sakot: Tu taču zināji, ka es atnākšu, vai ne? Tas man atgādina, kā Aleksis skatījās todien, kad laboratoriju auditorijā ieraudzīju viņu pirmo reizi: viņa skatiens ir tik žilbinošs kā man vienai mirdzoša zvaigzne.
Šai mirklī esmu tik mīlestības pārpilna, ka šķiet - viss mans augums pārvēršas kvēlojošā gaismas starā, kas paceļas virs istabas, mūriem un pilsētas, it kā viss būtu palicis aiz muguras un mēs ar Aleksi būtu pacēlušies gaisā - pavisam brīvi, divi vien.
Tad atveras guļamistabas durvis un atskan tēvoča Viljama brēciens.
Pēkšņi visa māja ir gaismas, soļu un kliedzienu trokšņu pilna. Tēvocis Viljams stāv durvīs un sauc Kerolu. Sajūta ir tāda, it kā es piedalītos šausmu filmā, kur tiek pamodināts dusošs nezvērs, tikai tagad nezvēra lomā ir māja. Kāpnēs dun soļi - droši vien tie pieder regulatoriem -, un gaiteņa galā no guļamistabas izskrien Kerola. Tērpusies naktskreklā, kas plivinās viņai aiz muguras kā kapuce, viņa ir pavērusi muti ilgā, neatšifrējamā kliedzienā.
Grūžu loga rāmi, cik spēka, taču tas ir iesprūdis. Arī Aleksis lejā kaut ko kliedz, taču motocikla rēkoņā nespēju viņu saklausīt.
- Apturiet viņu! - Kerola bļauj.
Tēvocis Viljams atdzīvojas un iebrāžas istabā. Grūžu rāmi vēlreiz, jūtot plecā dedzinošas sāpes. Mazliet padevies, rāmis iestrēgst. Nav laika, nav laika, nav laika! Tūlīt Viljams mani sagrābs, un tad viss būs zaudēts.
Te pēkšņi atskan Greisijas balss:
- Pagaidiet!
Visi uz mirkli sastingst. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad Greisija ar viņiem runā. Viljamam sapinas kājas, un pavērtu muti viņš blenž savā mazmeitā. Kerola sastingst durvīs, un aiz viņas stāvošā Dženija berzē acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Pat abi regulatori apstājušies kāpņu galā.
Ar šo mirkli man pietiek. Grūžu vēlreiz, un rāmis beidzot atsprāgst un grabēdams nokrīt uz ielas.
Un, vēl pirms spēju apdomāt, ko daru, vai atgādināt sev, ka iela ir divus stāvus zemāk, es jau sajūtu švīkstošā gaisa apskāvienus. Sirds man dzied: Es lidoju!
Tad es piezemējos - tik smagi, ka saļogās kājas un aizraujas elpa. Kreisā potīte sagriežas, un caur augumu izšaujas asas sāpes. Turēdamās pie žoga, četrrāpus virzos tālāk.
Augšstāvā kliegšana turpinās. Pēc brīža atsprāgst ārdurvis, un uz sliekšņa izskrien abi regulatori.
- Lēna! Aleksis sauc.
Paceļu skatienu- Pārliecies pāri drāšu žogam, viņš sniedz man roku.pārmetu pāri savējo, un Aleksis, saņēmis mani aiz elkoņa, palīdz man tikt pāri žogam. Drātis saplēš man krekliņu un nobrāž ādu. Baidīties nav laika. No sliekšņa puses jau sķan eksplozīvi tarkšķi. Viens regulators bļauj rācijā, otrs pielādē ieroci. Savādi, bet visā šai haosā man ienāk prātā muļķīga doma: Nezināju, ka regulatori drīkst
nēsāt ieročus-
- Brauca™* “ Aleksis kliedz.
Uzraušos1 motociklā Aleksim aiz muguras un cieši apķeros viņam aP vidukli.
Pirmā lode atsitas pret žogu nedaudz pa labi no mums. Otrā nodžinkst uz ietves.
- Aiziet! “ uzsaucu Aleksim.
Kad ierūks dzinējs, mums garām aizsvilpj trešā lode -tik tuvu, ka Jūtu vibrējam gaisu.
Zibensātfuma triecamies uz alejas galu. Aleksis spēcīgi pagriež stūri pa labi, un mēs izlidojam uz ielas, sasvērdamies tik zemu ka mani mati pieskaras ietvei. Mana sirds apmet milzu kūleni, un es pagūstu nodomāt, ka ar mums ir cauri. Tomēr notiek brīnums - motocikls atgūst normālu stāvokli, un mēs traucamies tālāk pa tumšo ielu, kliedzienus un šāviena trokšņus atstājot aiz muguras.
Tomēr klusums nav ilgs. Kad nogriežamies uz Kongres-stritu, iegaudojas sirēnas. Tās spiedz arvien skaļāk un skaļāk. Gribu teikt Aleksim, lai brauc ātrāk, taču sirds sitas tā, ka nespēju parunāt. Turklāt mana balss tāpat izšķīstu trakajā vēja svilpoņā, pie tam zinu - braukt vēl ātrāk nemaz nav iespējams- Ēkas ielas abās pusēs ir izplūdušas, pelēkas un bezveidīgas kā izkausēta metāla masa. Vēl nekad pilsēta man nav šķitusi tik sveša, baisa un izkropļota. Sirēnas gaudo tik skaļi, ka troksnis ieurbjas manī kā asmens. Cilvēki ir uzrāvušies no miega - apkārtējo namu logos iedegas gaismas. Apvārsnis jau iezīmējas rūsains; krāsa atgādina sažuvušas asinis. Esmu tik drausmīgi pārbijusies kā vēl nekad. Sajūta ir ļaunāka nekā visbriesmīgākajos murgos.
Nez no kurienes ielas galā uzrodas divas policijas mašīnas, nobloķējot mums ceļu. Desmitiem regulatoru un policistu - neskaitāmas galvas, rokas, kliedzošas mutes -izbirst uz ielas. Gaisā dun radio un skaļruņa deformētas balsis:
- Stāt! Stāt! Stāt, vai arī šausim!
- Turies! - Aleksis kliedz, un es jūtu, kā viņš sasprindzina muskuļus.
Pēdējā brīdī Aleksis pagriež stūri pa kreisi un mēs iebraucam sāņus alejā, pārlēkdami pāri ķieģeļu sienai. Mana labā kāja atsitas pret to, es iekliedzos un, slīdot uz priekšu, nobrāžu ādu. Aleksis atkal savalda stūri un traucas tālāk. Alejas otrā galā mums sāk sekot vēl divas policijas mašīnas.
Braucam tik ātri, ka es turos pie Alekša ar drebošām rokām. Vienā brīdī jūtu acumirklīgu mieru un skaidrību un saprotu, ka aizbēgt mums neizdosies. Šodien mēs abi mirsim - vai nu no lodes, vai citādi; varbūt mēs uzsprāgsim gaisā, šķīstot ugunīm un zibot izliektam metālam. Mēs būsim tiktāl savijušies, ka mūsu līķus neviens nespēs izšķirt, tāpēc paliksim kopā pat kapā. Savādi, bet šī doma mani vispār neuztrauc. Esmu gandrīz gatava padoties, ievilkt pēdējo elpu un pieplakt pie Alekša muguras, beidzamo reizi jūtot viņa ribas, plaušas un krūtis, kas kustas reizē ar manējām.
Taču Aleksis acīmredzot padoties nedomā. Viņš nogriežas visšaurākajā alejā, un abas policijas automašīnas, kas dzenas mums pakaļ, strauji apstājas, ietriecoties viena otrā un tā aizšķērsojot ceļu ari pārējām. Taures aurē. Kādu bridi man asaro acis no sīvās dūmu un degošas gumijas smakas, bet jau nākamajā mirklī mēs brāžamies pa Frenklina šoseju.
Tālumā gaudo sirēnas: ierodas papildspēki.
Priekšā skatienam paveras līcis - pelēks, rāms un gluds kā stikls vai metāls. Debesīs gruzd arvien vairāk sārti zeltainu uguntiņu. Aleksis iegriežas sānceļā. Kratoties pa bedraino ietvi, man klab zobi un dreb kuņģis. Mēs tuvojamies līcim. Sirēnas gaudo arvien skaļāk - kā tāds sirseņu bars. Ja vien mēs paspētu tikt līdz robežai, pirms ierodas jaunas policijas mašīnas... ja vien mums kaut kā izdotos tikt garām sargbūdām un pēc tam - pāri žogam...