Lūk, kāpēc Greisija nerunā. Visu vārdu krājumu viņai nosprostojis viens milzīgs vārds, kas atbalsojas atmiņas tumšākajos nostūros. Mammīt.
Es zinu. Es atceros.
Uzslējusies sēdus, vēroju sienas, kas, austot rītam, kļūst arvien gaišākas, un klausos kaiju brēcienos aiz loga. Paņemu no naktsgaldiņa ūdens glāzi un padzeros. Šodien ir otrais jūnijs. Deviņdesmit četras dienas.
Greisijas dēļ es gribētu, lai dziedniecības procedūra notiek ātrāk. Mierinu sevi ar domu, ka pienāks diena, kad arī viņai būs jāiet uz procedūru. Un tad Greisija būs glābta, jo pagātne ar visām sāpēm šķitīs tikpat viegli sagremojama kā ēdiens, kuru ar karoti iebaro mazulim.
Kādudien mēs visi būsim glābti.
Kad novelkos lejā uz brokastīm, jūtoties tā, it kā acis būtu piebirušas smiltīm, nācis klajā oficiālais paziņojums par negadījumu laboratorijā. Kerola, gatavojot brokastis, mēdz klusītēm ieslēgt mūsu mazo televizoriņu, un diktoru murmināšana gandrīz atkal ieaijā mani miegā. “Vakar vagons, kurā atradās kautuvei paredzēti lopi, sadūrās ar medikamentu kravu, izraisot neiedomājamu un nepiedzīvotu haosu, kas redzams ekrānā." Parādās spiedzošas medmāsas, kas ar mapēm dzenā maurojošas govis.
Sižets ir pilnīgi nesakarīgs, taču, kamēr netiek pieminēti slimie, neviens neuztraucas. Mums par viņiem nav jāzina, nav pat jānojauš par šo cilvēku eksistenci. Oficiālais viedoklis ir tāds, ka visi Mežonīgās zemes iedzīvotāji pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem tika iznīcināti zibenskarā.
Pirms pusgadsimta ASV slēdza savas robežas, un tagad tās nepārtraukti sargā militāras vienības. Neviens mūsu valstī nevar iekļūt. Neviens nevar no tās izbraukt. Jebkurai sankcionētai un likumīgai sabiedrības daļai jādzīvo šaipus robežai, kā to paredz likums, un ceļojumi pa valsti var notikt tikai ar oficiālu rakstisku vietējās pašvaldības atļauju, kas jāsaņem sešus mēnešus iepriekš. Mūsu valsts devīze ir drošība, svētums un sabiedrība.
Lielākoties valdība darbojas sekmīgi. Pēc robežu slēgšanas neesam pieredzējuši karu, pie mums tikpat kā nav noziegumu, ja nu vienīgi savu reizi uzdarbojas vandaļi vai kabatzagļi. Savienotajās Valstīs vairs nav naida, vismaz izārstēto cilvēku vidū ne. Laiku pa laikam gan novērojami atsvešināšanās gadījumi, taču katra medicīnas procedūra nes sev līdzi zināmu risku.
Diemžēl valdībai līdz šim nav izdevies tikt galā ar Mežonīgo zemi, kas ir vienīgais administrācijas un arīdzan visas sistēmas kauna traips. Tāpēc par slimajiem mēs nerunājam. Visi izliekas, ka Mežonīgā zeme un slimie vispār nepastāv. Viņus piemin pavisam reti: parasti tad, kad pazūd aizdomās turēts piekritējs vai arī pirms noteiktā dziedniecības kursa nozied jauns, inficējies pāris.
Viens jaunums gan man ir pa prātam: visi vakardienas novērtējumi ir atzīti par nederīgiem. Mums visiem tiks paziņots jauns novērtēšanas datums, tātad man būs jauna iespēja. Apsolu sev otrreiz neizgāzties. Jūtos kā pēdējā muļķe, atceroties vājuma brīdi laboratorijā. Sēžot pie brokastu galda, kur viss ir tīrs, jauks un parasts - ieplīsušās zilās tases ar kafiju, haotiski pīkstošā mikroviļņu krāsns (viena no elektroierīcēm, kuru, ja neskaita gaismas, Kerola ļauj mums izmantot), - vakardiena šķiet kā garš, murgains sapnis. Nudien brīnums, ka fanātisku slimo bariņš sarīkoja jandāliņu tieši tobrīd, kad izkritu savas dzīves svarīgākajā eksāmenā. Nezinu, kas man bija uznācis. Atceroties briļļaino novērtētāju ar atieztajiem zobiem un mirkli, kad izdzirdu sevi kā mīļāko krāsu nosaucam pelēko, samirkšķinu acis. Muļķe, muļķe.
Pēkšņi attopos, ka ar mani runā Dženija.
- Ko? - jautāju, skatīdamās uz viņas rokām, kas griež grauzdiņus precīzi četrās daļās.
- Es prasīju, vai tev ir slikti, vai?
Šķindēdams pret šķīvi, turp un atpakaļ kustas nazis.
- Izskatās, ka tūlīt korķēsi.
- Dženij! - Kerola viņu apsauc. Viņa stāv pie izlietnes un mazgā šķīvjus. - Nerunā tā, kamēr tēvocis nav paēdis.
- Ar mani viss ir kārtībā! - es saku.
Nolauzusi grauzdiņa gabalu, uzlieku virsū gabaliņu sviesta, kas galda vidū jau pakusis, un piespiežu sevi ēst. Mazāk par visu man pietrūkst izprašņāšanas no ģimenes puses.
- Esmu nogurusi, tas ari viss.
Kerola uzmet man skatienu. Krustmātes seja man no sākta gala atgādinājusi lelli. Pat aizkaitinājumā, laimē vai apjukumā tā ir dīvaini stinga.
- Negulēji?
- Gulēju, - es atbildu. - Redzēju sliktu sapni, tas arī viss.
Tēvocis Viljams, kas sēž galda galā, atrauj acis no avīzes.
- Ak kungs. Zini, tu man nupat kaut ko atgādināji. Ari es pagājušo nakti sapņoju.
Kerola sarauc uzacis, un pat Dženija izskatās ieinteresēta. Pēc procedūras reti kurš sapņo. Kerola savulaik man teica, ka tajās retajās reizēs, kad viņa sapņo, redzot tikai šķīvju grēdas, kas paceļas līdz pašām debesīm. Dažreiz viņa kāpjot pa tiem augšup, solīti pa solītim, mēģinot sasniegt virsotni. Taču grēdai nav gala, tā šķiet bezgalīga. Cik zinu, mana māsa Reičela vairs nesapņo.
Viljams pasmaida.
- Špaktelēju vannas istabā logu. Vai atceries, Kerol, es tev nesen teicu, ka tur velk caurvējš. Lieku špakteli, bet, kad esmu beidzis, tas ņem un nobirst, gandrīz kā sniegs. Beigās saceļas vējš, un darbs jāsāk no jauna. Un tā bez gala - šķita, ka stundām ilgi.
- Dīvaini gan, - krustmāte smaidot nosaka, pienesusi šķīvi ar ceptām olām.
Tēvocim tās garšo pusjēlas, un dzeltenumi šķīvī trīc un peld kā receklis ar eļļas plankumiem. Man apskrienas dūša.
Viljams turpina:
- Nav brīnums, ka šorīt esmu pārguris. Visu nakti noņēmos ar remontu.
Visi smejas, izņemot mani. Noriju vēl kumosu, prātodama, vai man pēc procedūras rādīsies sapņi.
Cerams, ka ne.
Kopš sestās klases šis ir pirmais mācību gads, kad mums ar Hanu vairs nav nevienas kopīgas stundas, tāpēc varam satikties tikai pēc stundām garderobē vai skrienot. Sezona gan ir beigusies jau pirms vairākām nedēļām (starp citu, kad mūsu vienība devās uz apgabala sacīkstēm, es tikai trešo reizi izbraucu no Portlendas, un, lai gan mēs pabraucām tikai sešdesmit kilometrus pa pelēku, drūmu šoseju, no satraukuma nespēju neko ieēst), mēs pat brīvlaikā cenšamies pēc iespējas biežāk satikties kopīgam skrējienam.
Skriešanai pievērsos sešu gadu vecumā pēc tam, kad mamma izdarīja pašnāvību. Pirmajā - bēru dienā noskrēju veselu pusotru kilometru. Man pieteica palikt augšstāvā ar māsīcām, kamēr krustmāte gatavo bēru mielastu. Mār-sijai un Reičelai bija mani jāsaģērbj, taču, velkot kleitu, abas pēkšņi sastrīdējās un par mani aizmirsa. Tāpēc kāpu lejā pa kāpnēm ar līdz galam neaizvilktu rāvējslēdzēju uz muguras, lai lūgtu palīdzību krustmātei. Tobrīd bija ienākusi Kerolas toreizējā kaimiņiene misis Eisnere. Kad iegāju virtuvē, viņa teica:
- Protams, tas viss ir šausmīgi. Taču viņai nebija nekādu cerību. Arī Lēnai būs labāk. Kam gan gribas tādu māti?
Tas nebija domāts manām ausīm. Misis Eisnere, ieraudzījusi mani, aprāvās un aizvēra muti, kā iegrūžot korķi pudeles kaklā. Krustmāte klusēja, un tajā mirklī man šķita, ka pasaule un nākotne sabrūk. Es sapratu, ka šī virtuve, nevainojami tīrais krēmkrāsas linolejs, spožās gaismas un spilgti zaļais želatīns uz letes ir viss, kas man palicis pēc mātes nāves.
Pēkšņi es vairs nespēju tur palikt. Nespēju skatīties uz krustmātes virtuvi, kas, kā sapratu, būs arī mana virtuve. Nespēju panest zaļo želeju. Mātei tā riebās. Mani viscaur pārņēma sajūta, ka asinīs riņķo tūkstošiem odu, kozdami no iekšpuses, un es gribēju kliegt, lēkāt, locīties.