Metos prom, ko kājas nes.
Kad ierodos norunātajā vietā, Hana, uzlikusi kāju uz sola, sien kurpju auklu. Man patīk skriet kopā ar Hanu ari tāpēc, ka tikai šajā ziņā es varu viņu pārspēt, lai gan skaļi es to nemūžam neatzīšu.
Nepagūstu pat nolikt somu, kad Hana pieliecas un sagrābj mani aiz rokas.
- Vai tu spēj tam noticēt? - Viņa cenšas apvaldīt smaidu, bet acis dzirkst kā kaleidoskops - zilas, zaļas, zeltainas -kā vienmēr, kad draudzene uztraucas. - Tie noteikti bija slimie. Vismaz visi tā runā.
Garderobē esam tikai mēs, jo visas sporta vienības sezonu jau noslēgušas, tomēr es aši pametu skatienu visapkārt:
- Klusāk!
Soli atkāpusies, Hana pārmet matus pār plecu.
- Nomierinies! Es jau visu pārbaudīju. Ieskatījos pat tualetēs. Gaiss tīrs.
Atveru skapīti, kas kalpojis man desmit gadus, kopš mācos Svētās Annas skolā. Tā dziļumos mētājas vairākas gumijas saites, apdriskāta piezīmju grāmatiņa, noklīdušas papīra saspraudes, bet virsū nekārtīgā kaudzītē sporta tērps, divi pāri kurpju, skriešanas komandas jaka, ducis pustukšu dezodorantu un smaržas. Pēc nepilnām divām nedēļām beigšu skolu un vairs nevarēšu ielūkoties skapītī, un uz brīdi man sametas skumji. Varbūt tas ir pretīgi, bet man vienmēr patikusi sporta zāļu smarža - tīrīšanas līdzekļu, dezodoranta, futbola bumbu un vecas sviedru smakas sajaukums. Mani tas nomierina. Dzīve tomēr ir dīvaina: tu kaut ko gaidi, gaidi un gaidi, un šķiet, ka tas nekad nenotiks. Bet, kad beidzot esi to sagaidījis, gribas pagriezt laiku atpakaļ.
- Kas tad ir tie visi? Ziņās teica, ka tā bija tikai piegādes kļūme vai kas tamlīdzīgs.
Uzskatu par nepieciešamu atkārtot oficiālo versiju, lai gan tikpat labi kā Hana zinu, ka vainīgi slimie.
Uzsēdusies uz sola jāteniski, draudzene mani vēro. Kā parasti, viņa ignorē faktu, ka man nepatīk pārģērbties citu priekšā.
- Neesi nu muļķe! Ja ziņās tā teica, tad tā noteikti nav. Turklāt, kā var sajaukt govis ar recepšu zālēm? Manuprāt, sajaukt ko tādu vienkārši nav iespējams.
Paraustu plecus. Droši vien viņai taisnība. Hana neatlaiž no manis skatienu, un es novēršos. Man nav tāda auguma kā viņai un citām skolas meitenēm, tāpēc nespēju pārvarēt neveiklību, zinot, ka esmu tālu no ideāla. Manu izskatu var salīdzināt ar amatiera zīmējumu: pirmajā acu uzmetienā tas šķiet tīri ciešams, bet, ieskatoties vērīgāk, skaidri redzami visi traipi un nepilnības.
Hana pasper kāju uz priekšu un sāk staipīties. Viņa nav noskaņota mainīt sarunas tematu. Nevienu no maniem paziņām Mežonīgā zeme nevaldzina tā kā viņu.
-Ja tā padomā, visai apbrīnojami. Viņiem taču bija jāizstrādā rīcības plāns. Vajadzēja iesaistīt četrus piecus cilvēkus, varbūt pat vairāk, lai visu saskaņotu.
Uz bridi man ienāk prātā puisis, kuru redzēju auditorijā, un viņa spilgtie mati rudens lapu krāsā. Atceros, ka viņš, atgāzis galvu, smējās tā, ka redzēju viņa melno, izliekto mutes dobumu. Nevienam neesmu to stāstījusi, pat Hanai ne, bet tagad jūtu, ka vajadzēja.
Tikmēr draudzene turpina:
- Kāds noteikti piekļuva drošības kodiem. Varbūt kāds piekritējs...
Telpas otrā galā skaļi noklaudz durvis. Mēs satrūkušās ieplešam acis un saskatāmies. Pa linoleju strauji tuvojas soļi. Bridi vilcinājusies, Hana sāk mierīgi apspriest izlaiduma kleitas krāsu, kas šogad būs oranža. Gar skapīšu rindu, šūpodama pirkstā svilpi, mums tuvojas sporta sekcijas direktore misis Johansone.
- Labi, ka vismaz nav brūnas kā Fīlstona skolā, - es saku, lai gan klausos Hanā pa ausu galam.
Sirds man sitas kā negudra. Domās joprojām kavējos pie svešā puiša un prātoju, vai misis Johansone dzirdēja mūs pieminam piekritējus. Viņa paiet garām klusēdama un tikai pamāj: acīmredzot nedzirdēja.
Laikam esmu apguvusi īpašo mākslu runāt vienu, domāt citu, izlikties, ka klausos, bet domās atrasties citur, ārēji būt mierīgai un līksmai, lai gan īstenībā esmu pārbijusies kā diegs. Droši vien tas nāk ar gadiem. Nedrīkst aizmirst,
ka vienmēr kāds klausās. Pirmo reizi zvanot Hanai no krustmātes un tēvoča kopējā mobilā telefona, biju pārsteigta par regulārajiem pārtraukumiem sarunā, un tad krustmāte paskaidroja, ka valdības noklausīšanās ierīces patvaļīgi pieslēdzas sarunām un ieraksta tās, medījot tādus vārdus kā mīlestība, slimie vai piekritēji. Nevienu gan īpaši nemeklē, viss ir balstīts uz nejaušību un notiek godīgi. Tomēr tas ir vēl ļaunāk. Tagad es visu laiku jūtos kā milzis, pār kuru ik mirkli var pārslīdēt rotējošais skatiens, izgaismojot visas manas sliktās domas: nepārtraukti mainīgās bākuguns spilgtajā gaismā jūtos kā sastindzis dzīvnieks.
Dažreiz šķiet, ka mani mīt divi cilvēki, kas savstarpēji pārklājas: mākslīgais, kas allaž pamāj, kad jāpamāj, un saka to, ko vajag teikt, un otrs, dziļākais Es, kas uztraucas, redz sapņus un saka pelēkā. Lielākoties abi darbojas vienlaikus un plaisu starp tiem nemanu, tomēr dažreiz jūtos tā, it kā manī būtu divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kas kuru katru brīdi pāršķels mani uz pusēm. Reiz izstāstīju to Reičelai. Viņa tikai pasmaidīja un atbildēja, ka pēc procedūras būšot labāk. Viss nostāšoties savā vietā un būšot tik skaidrs kā divreiz divi.
- Kārtībā. - Es aizveru skapīti.
Pa gabalu dzirdam, ka misis Johansone svilpodama ieiet tualetē. Nošalc ūdens, tiek atgriezts krāns.
- Mana kārta izvēlēties maršrutu, - Hana paziņo, acīm dzirkstot, un es nepagūstu pat pavērt muti protestā, kad viņa jau strauji metas man klāt un uzsit pa plecu. - Tu ķer! v
Smiedamās Hana skrien uz durvīm, un man neatliek nekas cits kā sekot.
Pirms dažām stundām ir lijis, un negaiss ir atvēsinājis pasauli. No peļķēm ceļas garaiņi, ieskaujot Portlendu
mirdzošā miglā. Virs galvas mirdz spilgti zilas debesis. Līcis ir rāms un sudrabots, krasta līnija atgādina milža jostu, kas to notur vietā.
Neprasu Hanai, kur tagad skriesim, tomēr neesmu pārsteigta, kad viņa nogriežas uz veco ostu un seno taku, kas vijas gar Komercstritu uz laboratoriju pusi. Cenšamies izvēlēties klusākās ieliņas, taču velti. Ir pusčetri pēcpusdienā. Mācību diena jau galā, un ielās mudž skolēni, kas dodas mājup. Aizdārdina daži autobusi, aizsteidz pāris mašīnu. Automašīnas pie mums simbolizē veiksmi. Garāmbraucošiem auto cilvēki stiepj pretī rokas, glāsta spīdīgo mašīnu spārnus un mirdzoši tīros logus, kas drīz pārklājas ar pirkstu nospiedumiem.
Abas ar Hanu skrienam blakus, apspriezdamas svaigākās baumas. Vakardienas neveiksmīgo novērtēšanu nepieminam, ari baumas par slimajiem ne. Apkārt ir pārāk daudz cilvēku. Hana stāsta par ētikas eksāmenu, es - par Koras Dervišas un Minnas Vilkinsones strīdu. Runājam arī par Vilovu Marksu, kura nav rādījusies skolā kopš pagājušās trešdienas. Viens otrs zina teikt, ka regulatori pagājušajā nedēļā pieķēruši viņu parkā pēc komandantstundas kopā ar kādu puisi.
Tādas baumas par Vilovu klīst jau gadiem. Viņa ir blondīne ar daudzkrāsainām matu šķipsnām un vienmēr ir citiem mēles galā. Atceros, ka 10. klasē, kad bijām ekskursijā uz muzeju, gājām garām Spensera skolas zēniem, un viņa skaļi, tomēr tā, lai nedzirdētu mūsu pavadones, izteicās, ka labprāt noskūpstītu kādu uz lūpām. Runāja, ka viņa esot noķerta pastaigā ar kādu desmitās klases zēnu un saņēmusi brīdinājumu, jo delīrija izpausmes vēl neesot konstatētas. Laiku pa laikam ķīmiskās un hormonālās nelīdzsvarotības dēļ kāds sper kļūmīgu soli. Šī pati nelīdzsvarotība dažkārt noved līdz pretdabiskām tieksmēm, proti, zēnu piesaista zēni, meiteni - meitenes. Ari tādus impulsus novērš dziedniecība.