Viljams Morisons DĒMONU DZlRES
I
Togad mēs, visi tēlojām romiešus, un man jāsaka, ka togā un ar īsu zobenu pie sāniem es izskatos atbaidoši, taču ne tuvu tik atbaidoši kā Grieķis.
Tu, cilvēks, iestājies augstskolā un pēc tam, protams, piedalies sava bijušā kursa sanākšanās. Un kāpēc ne? Tur ir gan nauda, gan draudzība, gan atkal nauda, gan izdevība nodibināt sakarus, no kuriem var atlēkt savs labums. Un vēlreiz nauda.
Jā, man nelaimējās — ko lai dara, tāda nu ir mana dzīve! — man nelaimējās.
Es nemācījos Harvardā, Prinstonā vai Jēlā. Es nemācījos arī Kolumbijas universitātē, Kalifornijā vai Čikāgas universitātē. Es mācījos Oldaglijā. Neizliecieties — jūs neko nezināt par Oldagliju, arī tad, ja es paskaidrošu, ka tas nozīmē «Olgtorpas A&M». Mūsu kursu — tas bija 1940. gadā — beidza piecdesmit astoņi cilvēki, bet desmitajā tikšanās reizē ieradās tieši trīsdesmit.
Vai nav cūcība? Tikai trīsdesmit bijušo studentu, kuriem vēl pieticis uzticības un patriotisma, lai ierastos uz šo desmito tikšanos, dižotos romiešu togās, piedzertos līdz nesamaņai un atjaunotu veco skolas draudzību. Un tie, kurus mēs tieši visvairāk vēlējāmies redzēt, lai atcerētos jaunību, — es domāju Feinbargeru no Feinbargera kuģniecības kompānijas, Skrupu no SSK studijas Holivudā, Diksonu no Nacionālās galvaspilsētas bankas utt., — tie vispār neieradās. Mēs visi jutāmies šausmīgi vīlušies, sevišķi es.
Vārdu sakot, tā vakara dzīrēs es sēdēju blakus E1 Grēko. Vienkārši neviena cita tur nebija. Protams, es nedomāju pazīstamo spāņu gleznotāju, kas, cik man zināms, ir miris; es runāju par Teobaldu Grēko, kuru mēs bijām iesaukuši par Grieķi.
Es stādījos priekšā, un viņš pablenza uz mani caur biezajiem briļļu stikliem.
— Hempsteds? Hempsteds?
— Virdžils Hempsteds, — es atgādināju. — Tu taču atceries mani? Vecais Virdžijs.
— Kā tad, — viņš nomurmināja. — Vai pudelē vēl kas palicis, vecais Virdžij?
Es viņam ielēju. Man radās iespaids, ka viņš nav pieradis dzert, un vēlāk tas arī apstiprinājās.
Es sacīju:
— Vai nav lieliski atkal redzēt visus puišus, ko? Paskaties, piemēram, uz Resnuli Detveileru! Vai tu jebkad esi redzējis kaut ko komiskāku par šo aba- žūru, kuru viņš uzlicis galvā cepures vietā?
— Vai tu nepasniegtu man pudeli? — Grēko palūdza. — Vecais Virdžij, es gribēju teikt.
— Vēl arvien nodarbojies ar zinātni un tajā pašā sfērā? — es vaicāju. — Tev vienmēr ir bijusi galva uz pleciem, Grieķi. Grūti izteikt, cik ļoti es vienmēr esmu apskaudis jūs, radošos ļaudis! Es pats esmu komivojažieris. Man šeit ir neliela teritorija, un es tev teikšu, Grieķi, tā ir zelta bedre! īsta zelta bedre! Ja vien es zinātu, kā tikt pie neliela kapitāla, lai paplašinātu darījumus … Bet es negarlaikošu tevi ar veikala lietām. Ar ko tu pašlaik nodarbojies?
— Ar transmutāciju, — viņš skaidri noteica, un viņa seja noslīga uz galda.
Mani neviens nekad nav nosaucis par stulbeni, citādos vārdos — jā, bet par stulbeni nekad.
Es zināju, kas ir transmutācija. Svins pārvēršas par zeltu, alva — par platīnu, un tā joprojām. Un tā nākamajā rītā, iedzēris zināmu devu tablešu pret galvas sāpēm un melnu kafiju, es ievācu koledžā informāciju un uzzināju, ka Grēko dzīvo turpat netālu. Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc viņš bija ieradies uz tikšanos, par ko es tajā vakarā biju ļoti izbrīnījies.
Aizņēmos no Resnuļa Detveilera naudu taksometram un braucu uz norādīto adresi.
Tā nebija dzīvojamā māja. Tā bija nolaista fabrika, virs kuras ieejas karājās izkārtne:
T. GRĒKO Organiskais un minerālmēslojums
Tā kā bija svētdiena, likās, ka tur neviena nav, taču durvis nebija aizslēgtas un, kad es tās pagrūdu, atvērās. Pagrabā bija dzirdamas kaut kādas skaņas, tāpēc es devos lejup pa kāpnēm un drīz vien atrados diezgan nejauki smirdošā laboratorijā.
Tur bija Grieķis. Garš, kalsns, platām acīm, viņš streipuļoja pa telpu un šķita ķeram tauriņus.
Es ieklepojos, bet viņš mani nedzirdēja. Viņš skraidīja pa laboratoriju, elsdams un kaut ko murminādams zem deguna, un vicināja pa gaisu kaut ko līdzīgu elektriskajām grauzdējamajām restēm nūjas galā. Es ieskatījos vērīgāk — nē, grauzdējamās restes tās nebija, bet kas tas īsti bija, es tā ari nesapratu. Izrādījās, ka šim priekšmetam sānos ir skala, pa kuru mežonīgi šaudījās rādītājs.
Es nevarēju saredzēt, ko viņš ķer. Īstenībā, cik es varēju saskatīt, viņš vispār neko neķēra.
Mēģiniet iztēloties šo ainu: Grēko skraida šurp un turp, vienu aci nenolaizdams no skalas un ar otru vērdamies tukšumā; viņš nepārtraukti uzgrūžas dažādiem priekšmetiem, laiku pa laikam apstājas un pārlaiž skatienu ierīcēm uz laboratorijas galdiem, noklikšķina kādu slēdzi un pagriež kādu skaitļu ripu un skraida tālāk.
Tas turpinājās minūtes desmit, un, patiesību sakot, es jau sāku vēlēties, kaut būtu iztērējis Resnuļa Detveilera taksometra naudu kaut kam lietderīgākam. Grieķis vienkārši šķita jucis.
Bet, tā kā es biju šeit, nolēmu pagaidīt.
Drīz vien viņš, šķita, bija dabūjis to, pēc kā visu laiku bija dzinies, jo, smagi elsdams, apstājās.
— Ei, Grieķi! — es iesaucos.
Viņš strauji atskatījās.
— O! — viņš ierunājās. — Vecais Virdžijs.
Viņš smagi atzvēlās pret galdu, pūloties atvilkt
elpu.
— Mazie velnēni, — viņš dvesa. — Laikam bija iedomājušies, ka šoreiz viņiem izdevies izbēgt. Bet es ar tiem izrēķinājos!
— Protams, — es atteicu. — Kā gan citādi! Vai drīkstu ieiet?
Viņš paraustīja plecus. Nepiegriezdams man vērību, nolika nūju ar grauzdējamajām restēm, noklikšķināja dažus slēdžus un izslējās. Kaut kāda gaudojoša skaņa kļuva arvien klusāka, tad izbeidzās pavisam, un dažas mirguļojošas uguntiņas nodzisa. Citas turpināja degt, bet Grēko acīmredzot uzskatīja, ka, lai ko viņš tagad darītu, tam vairs nav nepieciešams veltīt uzmanību.
Pēc tam viņš pienāca pie manis, un mēs sarokojāmies. Es ar cieņu sacīju:
— Tev te ir glīta laboratorija, Grieķi. Nezinu, kas tās par ierīcēm, bet tās izskatās dār . .. tās izskatās ļoti iespaidīgās.
Viņš apmierināts nokrekšķējās.
— Tā arī ir. Gan viens, gan otrs. Dārgas un iespaidīgas.
Es iesmējos.
— Paklausies, — es sacīju. — Vakar tu biji krietni piemeties. Vai atceries, ko tu man stāstīji par savu nodarbošanos?
Viņš ātri pavērās manī.
— Ko?
— Tu stāstīji, ka nodarbojoties ar transmutā- ciju. — Un es sāku smieties vēl skaļāk.
Viņš domīgi lūkojās manī, un vienu brīdi es nodomāju … nezinu, ko es nodomāju, bet man kļuva savādi ap dūšu. Viņam šeit bija milzums dīvainu lietu, un pašlaik viņš sniedzās pēc kādas no tām.
Bet tad viņš ieteicās:
— Vecais Virdžij!
— Jā, tas es esmu, — es dedzīgi atsaucos.
— Man tev jāatvainojas,'— viņš turpināja.
— Tiešām?
Viņš pamāja ar galvu.
— Es biju aizmirsis, — viņš nokaunējies atzinās. — Es līdz pat šim brīdim biju aizmirsis, ka tu biji tas, ar kuru es mēdzu sarunāties pēdējā kursā. Mana vienīgā uzticības persona. Un tu visu šo laiku esi glabājis manu noslēpumu.
Es noklepojos.
— Tas ir sīkums, — es augstsirdīgi sacīju. — Nav ko to pieminēt.