Es pat neļāvu viņam nobeigt. Es izrāvu viņu no turienes tik strauji, ka mēs pat nepaspējām atvadīties no Grēko. Un visas šīs blēņas — dēmoni, karstais un aukstais ūdens un tā tālāk — tas viss izgaisa man no prāta kā nebijis. Vecais zēns Resnulis Detveilers! Kā gan es varēju zināt, ka tēvs viņam atstājis tādu gardu kumosiņu kā trīssimt tūkstoši dolāru!
II
Nu, un tad sākās neveiksmes veikala lietās. Šo neveiksmju dēļ es nevarēju piedalīties dažās nākamajās tikšanās. Toties man bija pietiekami daudz laika domāt un mācīties brīvajā laikā starp darbu fermā un darbnīcā, kur mēs štancējām automobiļu numurus štata vajadzībām.
Izkļuvis brīvībā, es sāku meklēt E1 Grēko.
Meklējumi ilga sešus mēnešus, taču bez jebkādiem panākumiem. E1 Grēko bija pārvācies ar visu laboratoriju, neatstājot jauno adresi.
Es tomēr gribēju viņu atrast. Es to vēlējos tik ļoti, ka burtiski varēju izgaršot, jo tagad man jau bija radies priekšstats par to, ko viņš stāstīja. Un tā es turpināju meklēt.
Tomēr es viņu neatradu. Viņš atrada mani.
Reiz viņš ienāca kādas panīkušas viesnīcas istabā, kur es toreiz mitinājos, un es viņu gandrīz vai nepazinu, tik ļoti pārticis un veselīgs viņš izskatījās.
— Tu izskaties lieliski, Grieķi! — es sajūsmināts sacīju, jo vairāk tāpēc, ka tas bija taisnība. Pa visiem šiem gadiem viņam nebija radies neviens lieks kilograms svara, nebija nākusi klāt neviena grumbiņa — drīzāk gan otrādi.
— Tu pats arī neizskaties slikti, — Grēko sacīja un vērīgi palūkojās manī. — Nemaz nelīdzinies cilvēkam, kas nesen iznācis no cietuma.
— O! — es noklepojos. — Tu to zini?
— Es dzirdēju, ka Resnulis Detveilers iesūdzējis tevi tiesā.
— Ak tā. — Es piecēlos un ņēmos atbrīvot krēslu no dažādiem krāmiem. — Nu, ko, — es sacīju, — protams, ir ļoti patīkami, ka … Bet kā tu mani atradi?
— Ar slepenpolicijas palīdzību. Par naudu var izmantot neskaitāmus pakalpojumus. Bet naudas man netrūkst.
— O! — es vēlreiz noklepojos.
Grēko vērās manī, domīgi šūpodams galvu. Viens labums bija: lai gan viņš zināja par manām nepatikšanām ar Resnuli, tomēr bija papūlējies mani atrast. Tātad viņam kaut kas bija vajadzīgs no manis.
Pēkšņi viņš ieteicās:
— Virdžij, tu biji sasodīts muļķis!
— Biju, — es godīgi atzinos. — Un kāds vēl! Bet nu vairs es tāds neesmu. Grieķi, veco zēn, tas, ko tu man stāstīji par tiem dēmoniem, mani ieinteresēja. Cietumā man bija daudz laika lasīšanai. Tu redzēsi, ka tagad es vairs neesmu tāds nejēga kā tad, kad mēs pēdējo reizi sarunājāmies.
Viņš dzēlīgi iesmējās.
— Nieki! Pēc četriem koledžā pavadītiem gadiem tu biji tāds pats nejēga kā iestājoties, bet pāris gadu cietumā tevi padarījuši par izglītotu cilvēku.
— Tie mani ir arī pāraudzinājuši.
Viņš rāmi piebilda:
— Ceru, ka ne pārāk.
— Noziegums neatmaksājas — varbūt vienīgi tad, ja tas tiek pastrādāts likuma ietvaros. Tas ir galvenais, ko es esmu iemācījies.
— Tas neatmaksājas arī tad, — Grēko drūmi noteica. — Izņemot, protams, to, ka tas ienes naudu. Bet kāds no tās labums?
Uz to nebija ko atbildēt. Es piesardzīgi ierunājos:
— Es tā arī biju iedomājies, ka tu esi kļuvis bagāts. Ja tu ar dēmonu palīdzību vari atdalīt urā- nu-235 no urāna-238, tad tu tāpat vari izdalīt no jūras ūdens zeltu. Vispār tu tos vari izmantot velns zina kādiem nolūkiem.
— Tik tiešām, velns zina kādiem, — Grēko piekrita. — Virdžij, tu varētu man palīdzēt. Es redzu, ka tu esi lasījis par Maksvelu.
— Jā gan.
Tas bija taisnība. Cietuma bibliotēka man bija devusi daudz derīga; starp citu, es biju arī uzzinājis visu, ko vien bija iespējams uzzināt par Klerku Maksvelu, vienu no ievērojamākajiem fiziķiem, un viņa mazajiem dēmoniem. Gatavojoties tikties ar E1 Gieko, es to visu biju rūpīgi izmēģinājis.
— Pieņemsim, — es iesāku, — ka tev ir caurulīte, pa kuru plūst gāze vai šķidrums, un šajā caurulītē ir neliels nodalījums. Tā stāstīja Maksvels. Pieņemsim, ka šim nodalījumam ir mazas durtiņas, pa kurām molekulas var tikt iekšā vai ārā. Tu novieto dēmonu — Maksijs pats to tā nosauca — pie durtiņām. Dēmons redz tuvojamies karstu molekulu un atver durtiņas. Ieraugot aukstu molekulu, viņš tās aizver. Tādā veidā pamazām vien visas karstās molekulas nokļūst vienā pusē durtiņām, bet aukstās, tas ir, lēnākās, paliek otrā pusē. Vienā pusē tvaiks, olrā — ledus, lūk, kāds ir iznākums.
— Tieši to tu redzēji pats savām acīm, — Teo- balds Grēko atgādināja.
— Nenoliedzu, — es atteicu. — Atzīstu arī, ka toreiz es neko nesapratu. Bet tagad saprotu.
Tagad es daudz ko sapratu. Ja ir iespējams atdalīt izotopus, tad var atdalīt arī elementus — lūk, lietas būtība. Liec savam dēmonam atvērt durtiņas platīnam, aizvērt — svinam. Viņš tevi īsā laikā padarīs bagātu.
Un tieši to viņš bija izdarījis ar Grēko.
— Te būs pirmā iemaksa, — sacīja Grēko. Viņš kaut ko izvilka no kabatas un sniedza man. Tas bija kāds metāla priekšmets, kas pēc lieluma atgādināja šokolādes tāfelīti, kādu par centu izsniedz automāts, ja jūs vēl atceraties bērnu dienas. Stienītis mirdzēja un laistījās. Tas bija iesārti dzeltenā krāsā.
— Kas tas ir? — es jautāju.
— Zelts, — Grēko atteica. — Paturi to, Virdžij.
— Tas ir nācis no jūras ūdens, kā jau tu teici. Uzskati to par avansu uz algas rēķina.
y Es pasvārstīju to rokā, pamēģināju uz zoba un ieteicos:
— Starp citu, ja runājam par algu …
— Cik vien tu vēlies, — viņš gurdeni sacīja.
— Miljonu dolāru gadā? Kāpēc gan ne?
— Kāpēc gan ne? — es, nedaudz samulsis, atkārtoju.
Pec tam es gluži vienkārši sedeju un klausījos, kamēr Grēko runāja. Kas gan cits man atlika? Es pat nevaru teikt, ka klausījos, vismaz es to nedarīju ar nedalītu uzmanību, jo doma par miljonu dolāru gadā visu laiku neļāva man pilnībā aptvert viņa vārdu jēgu. Tomēr vispārējs priekšstats man radās. Iespējas bija neierobežotas. Cik labi es to sapratu!
Zelts no jūras? Nav slikti. Bet enerģija, brīvā enerģija — to varētu ņemt, cik vajadzīgs! Piemēram, no gaisa molekulām. Ledusskapjus varētu atdzesēt, tvaika katlos rastos tvaiks, mājas varētu apsildīt, domnu kurtuvēs tiktu uzturēta uguns — un tas viss bez kurināmā. Lidmašīnas varētu lidot bez lāses benzīna tvertnēs. Viss, ko vien sirds vēlas. Miljons dolāru gadā … Un tas bija tikai sākums. Es atjēdzos.
— Ko?
Grēko lūkojās manī. Viņš pacietīgi atkārtoja:
— Mani meklē policija. Es pārsteigts blenzu viņā.
— Tevi?
— Vai tu esi dzirdējis par notikumiem Grendre- pidsā?
Es domāju.
— Pag, pag! Ugunsgrēks. Liels ugunsgrēks. Tātad tas biji tu?