— Man pavēlēja uzlikt plati un uzvilkt gramofonu. Man bija jāpaņem plate no atvilktnes, bet manai sievai bija dots rīkojums uzvilkt gramofonu tajā brīdī, kad ienesīšu viesistabā kafijas paplāti.
Tiesnesis nomurmināja:
— Visaugstākajā mērā savādi. Rodžerss iesaucās:
— Tā ir patiesība, ser! Es zvēru pie Dieva, ka tā ir patiesība! Es nezināju, kas tā ir par plati. Tai pat bija uzlīme ar nosaukumu — es nodomāju, ka tur ir mūzika.
Vorgreivs uzlūkoja Lombardu.
— Vai tur ir arī nosaukums?
Lombards pamāja. Pēkšņi viņš pasmīnēja, parādīdams savus baltos zobus. Viņš noteica:
— Viss pareizi, ser. Tur ir nosaukums — "Gulbja dziesma… "
Ģenerālis Makarturs pēkšņi neizturēja. Viņš uzkliedza:
— Nedzirdēta bezkaunība —neiedomājama bezkaunība! Mētāties ar šitādiem apvainojumiem! Mums kaut kas jāuzsāk. Tas Ouens, lai kas viņš tāds būtu…
Emīlija Brenta viņu pārtrauca. Viņa skarbi noteica:
— Lūk, lūk — kas viņš tāds ir?
Sarunā iejaucās tiesnesis. Viņš runāja savā varas apziņā, kuru bija ieguvis tiesā pavadītajos gados. Viņš sacīja:
— Tieši tā — mums jārīkojas ļoti piesardzīgi. Vispirms es saku, ka jums jāapgulda gultā jūsu sieva, Rodžers! Pēc tam nāciet atpakaļ.
— Jā, ser.
Doktors Armstrongs iemnājās:
— Es sniegšu jums palīdzīgu roku, Rodžers.
Abu vīriešu balstīta, misis Rodžersa izsteberēja no istabas. Kad viņi bija izgājuši, Tonijs Mārstons teica:
— Nezinu, kā jūs, ser, bet es labprāt kaut ko iedzertu. Lombards piekrita:
— Lai notiek! Tonijs sacīja:
— Iešu un kaut ko palūkošu. Viņš izgāja no istabas.
Pēc dažām sekundēm viņš atgriezās.
— Es tos atradu uz paplātes, tieši pie durvīm, sagatavotus ienešanai. Viņš uzmanīgi novietoja savu dzērienu nastu uz galda. Kāds brītiņš pagāja, ielejot dzērienus glāzēs. Ģenerālis Makarturs un tiesnesis dzēra neatšķaidītu viskiju. Itin visi gribēja kādu uzmundrinājumu. Vienīgi Emīlija Brenta palūdza tikai glāzi ūdens. Doktors Armstrongs atgriezās istabā.
— Ar viņu viss ir kārtībā, — ārsts sacīja. — Iedevu viņai iedzert miegazāles. Kas tas — dzērieni? Es laikam sekošu jūsu piemēram.
Vairāki vīri atkal piepildīja savas glāzes. Pēc brītiņa ieradās arī Rodžerss.
Tiesnesis Vorgreivs uzņēmās veikt izmeklēšanu. Pēc īsa mirkļa istaba pārvērtās improvizētā tiesas zālē. Tiesnesis sacīja:
— Tagad, Rodžers, mums jātiek pie skaidrības. Kas ir šis misters Ouens?
Rodžers apjucis blenza viņā.
— Viņam pieder šī sala, ser.
— Šis fakts man ir zināms. Es gribēju, lai jūs man pastāstāt, kas jums pašam par šo cilvēku zināms.
Rodžerss pašūpoja galvu.
— To es nevaru pateikt, ser. Redziet, es nekad neesmu ar viņu ticies.
Istabā izcēlās neliela rosība. Ģenerālis Makarturs noprasīja:
— Jūs nekad neesat viņu redzējis? Kā jūs to domājat?
— Mēs ar sievu šeit esam tikai vienu nedēļu, ser. Mūs nolīga ar aģentūras starpniecību. Tā bija aģentūra "Regīna", Plimutā.
Blors pamāja.
— Veca un iecienīta firma, — viņš apstiprināja. Vorgreivs sacīja:
— Vai jūs saglabājāt vēstuli?
— Vēstuli, kurā bija rakstīts, ka esam salīgti? Nē, ser. Es to neesmu saglabājis.
— Turpiniet savu stāstu! Jūs, kā jūs sakāt, salīga, atsūtot vēstuli.
— Jā, ser. Mums bija jāierodas noteiktā dienā. Tā mēs arī darījām. Te viss bija pilnīgā kārtībā. Lieli pārtikas krājumi, un viss tik ļoti jauki. Tikai vajadzēja noslaucīt putekļus, un tamlīdzīgi.
— Un tālāk?
— Nekas, ser. Mēs saņēmām rīkojumus — atkal rakstiski — sagatavot istabas viesu uzņemšanai, un pēc tam — vakar pēc pusdienas es saņēmu vēl vienu vēstuli no mistera Ouena. Tajā bija ziņots, ka viņi ar misis Ouenu aizkavēšoties un mums pienākoties uzņemt viesus pēc iespējas labāk, un vēl tur bija rīkojumi par maltīti un kafiju, un par plati, kura jānospēlē uz gramofona.
Tiesnesis skarbi noprasīja:
— Vai vismaz šo vēstuli esat saglabājis?
— Jā, ser, tā ir šeit.
Viņš izvilka vēstuli no kabatas. Tiesnesis to paņēma.
— Hm… — viņš novilka. — Viesnīcas "Riča" vēstuļpapīrs, un rakstīta uz mašīnas.
Blors ātri metās viņam klāt.
Viņš iesaucās: —Atļaujiet, lūdzu, man apskatīt! Izrāvis to no tiesneša rokām, viņš pārskrēja tai ar acīm. Un nomurmināja:
— Kroņa mašīna. Gluži jauna — nekādu defektu. Vēstuļpapīrs — visparastākais, tādu lieto daudzi. Tas jums neko nepavēstīs. Uz tās varētu būt pirkstu nospiedumi, bet es arī par to šaubos.
Vorgreivs ļoti uzmanīgi palūkojās viņā.
Entonijs Mārstons stāvēja blakus Bloram, skatīdamies viņam pār plecu. Viņš ierunājās:
— Ir gan reizēm jocīgi kristītie vārdi, ko? Alekss Normens Ouens. Mēli var izmežģīt.
Vecais tiesnesis gandrīz vai palēcās un noteica:
— Esmu jums ļoti pateicīgs, mister Mārston. Jūs pievērsāt manu uzmanību interesantai un rosinošai detaļai.
Viņš paraudzījās apkārt uz pārējiem viesiem un, izstiepis kaklu uz priekšu kā nokaitināts bruņurupucis, teica:
— Manuprāt, pienācis laiks apmainīties ar informāciju. Es domāju, būtu labi, ja ikviens pastāstītu visu to, kas viņam zināms par šīs mājas saimniekiem. — Viņš mirkli paklusēja un pēc tam turpināja: — Mēs visi esam viņu viesi. Jādomā, būtu derīgi, ja katrs paskaidrotu, kā šeit nonācis.
Brīdi valdīja klusums, pēc tam Emīlija Brenta noteikti ierunājās.
— Tas viss ir ļoti aizdomīgi, — viņa teica. — Es saņēmu vēstuli, kurai bija pavisam nesalasāms paraksts. Likās, ka tā ir no kādas sievietes, ar kuru iepazinos vienvasar pirms diviem vai trim gadiem kūrortā. Viņas uzvārds bija vai nu Ogdena vai Olivera. Es pazīstu gan misis Oliveru, gan mis Ogdenu. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav ne draugu, ne paziņu, kuru uzvārds būtu Oueni.