Tiesnesis Vorgreivs sacīja:
— Vai jums vēl ir tā vēstule , mis Brenta?
— Jā, es jums to sameklēšu.
Viņa izgāja un pēc minūtes atkal atgriezās ar vēstuli. Tiesnesis to izlasīja. Viņš noteica:
— Es sāku saprast… Mis Kleitorna?
Vera paskaidroja, kādos apstākļos dabūjusi sekretāres vietu. Tiesnesis turpināja:
— Mārston? Entonijs atbildēja:
— Saņēmu telegrammu. No drauga. Rudā Berklija. Tobrīd jutos diezgan izbrīnījies, jo agrāk domāju, ka vecais zēns devies uz Norvēģiju. Viņš lūdza mani atbraukt uz šejieni.
Vorgreivs atkal pamāja. Viņš sacīja:
— Doktor Armstrong?
— Mani ataicināja, lai veicu savu profesionālo pienākumu.
— Skaidrs. Bet jūs agrāk šo ģimeni nepazināt?
— Nē. Vēstulē bija minēts tikai mans kolēģis. Tiesnesis turpināja:
— Lielākai ticamībai, protams… jā, un šis kolēģis, jādomā, tobrīd . atradās kaut kur tālu?
— Jā… hm… jā.
Lombards, kas visu laiku bija skatījies uz Bloru, pēkšņi ieteicās:
— Paklausieties, es nupat kaut ko iedomājos… Tiesnesis pacēla roku.
— Vienu mirkli…
— Bet es…
— Mums nepieciešams ieviest zināmu kārtību, mister Lombard. Mēs šobrīd izmeklējam cēloņus, kuri mūs šonakt atveduši šurp. Ģenerāli Makartur?
Glaudīdams ūsiņas, ģenerālis nomurmināja:
— Saņēmu vēstuli… no tā zeļļa Ouena — viņš minēja vecus armijas draugus, kurus es it kā šeit sastapšu, teicās ceram, ka neņemšu ļaunā tik bezceremoniālu ielūgumu. Baidos, ka vēstuli es neesmu saglabājis.
Vorgreivs noprasīja:
— Mister Lombard?
Lombarda smadzenes spraigi darbojās. Vai viņš varēja stāstīt visu atklāti vai ne? Viņš bija izlēmis,
— Viss tas pats, — viņš sacīja. — Ielūgums , kurā minēti kopēji draugi, — man likās, ka viss kārtībā. Vēstuli es saplēsu.
Misters Vorgreivs pievērsās misteram Bloram. Viņa rādītājpirksts knibināja virslūpu un balss likās bīstami pieklājīga. Viņš teica:
— Mēs nupat piedzīvojām visai nepatīkamus mirkļus. Šī šķietami bezķermeniskā balss mūs visus uzrunāja vārdā — un apsūdzēja noteiktos noziegumos. Ar apsūdzībām mēs nodarbosimies vēlāk. Šobrīd mani interesē kas cits. Starp nosauktajiem vārdiem bija kāds Viljama Henrija Blora vārds. Deivisa vārds minēts netika. Ko jūs par to teiksiet, mister Deivis?
Blors drūmi noteica:
— Kā rādās, jāliek kārtis galdā. Domāju, ka labāk atzīties — mans uzvārds nav Deiviss.
— Jūs esat Viljams Henrijs Blors?
— Tā ir.
— Es vēl kaut ko piebildīšu klāt, — sacīja Lombards. — Tā, ka jūs šeit atrodaties ar svešu vārdu, mister Blor, ir tikai puse patiesības, — piedevām vēl pamanīju, ka jūs esat pirmklasīgs melis. Jūs teicāt, ka esat atbraucis no Natālas Dienvidāfrikā. Es pazīstu Dienvidāfriku un Natālu un esmu gatavs apzvērēt, ka jūs nemūžam neesat Dienvidāfrikā savu kāju spēris!
Visu acis pievērsās Bloram. Dusmpilnas, aizdomīgas acis. Entonijs Mārstons pagājās uz viņa pusi. Viņa rokas bija sažņaugušās dūrēs.
— Kā tad ir, nelieti, — viņš noprasīja, — ko tu vari paskaidrot? Blors atmeta galvu un izrieza stūraino žokli.
— Džentlmeņi, jūs esat mani nepareizi sapratuši, — viņš sacīja. — Man ir personības apliecība, jūs varat to apskatīt. Esmu bijušais kriminālmeklēšanas nodaļas darbinieks. Es Plimutā vadu detektīvaģentūru. Šeit es esmu darbā.
Tiesnesis Vorgreivs pavaicāja:
— Kas jūs uzaicināja?
— Tas pats Ouens. Vēstulei bija pievienots čeks par glītu summiņu — izdevumiem — un rīkojumi, norādot, ko viņš no manis vēlas. Man bija jāierodas mājas viesībās kā viesim. Tur bija minēti jūsu vārdi. Man uzdots jūs visus izsekot.
— Neminot nekādu iemeslu? Blors ar rūgtumu paskaidroja:
— Misis Ouenas dārgakmeņi! Misis Ouena, lai Dievs man piedod! Es vairs neticu, ka tāda persona vispār pastāv.
Tiesneša rādītājpirksts atkal slīdēja pār viņa lūpu — šoreiz atzinīgi.
— Domāju, ka jūsu apsvēmmi atbilst patiesībai, — viņš teica.
— Alekss Normens Ouens! Mis Brentas vēstulē, kur paraksts ir līdzīgs ķeksim, kristītie vārdi ir skaidri salasāmi —Ana Nensija —, arī šajā gadījumā, kā redzat, tie paši iniciāļi. Alekss Normens Ouens — Ana Nensija Ouena — abās reizēs A. N. Oueni. īstenībā —ja tā padomā — ANONĪMI!
Vera iesaucās:
— Bet tas taču ir fantastiski — kaut kas traks!
Tiesnesis laipni pamāja.
Viņš noteica:
— Ak, jā. Es nemaz nešaubos, ka mūs šurp ataicinājis vājprātīgais — iespējams, ka bīstams maniaks.
Ceturtā nodaļa
Uz mirkli iestājās klusums. Šausmu un apjukuma pilns klusums. Tad tiesneša smalkā, skaidrā balss atkal atsāka:
— Tagad pāriesim pie nākamās izmeklēšanas stadijas. Visupirms tomēr es vēlētos pievienot lietai arī savu liecību.
Viņš izvilka no kabatas vēstuli un nometa to uz galda.
— Vēstule rakstīta manas senas paziņas — lēdijas Konstances Kalmingtonas vārdā. Neesmu redzējis viņu daudzus gadus. Viņa aizbrauca uz Austrumiem. Vēstule ir uzrakstīta gluži viņas stilā — aušīga un aizplīvurota —, viņa rakstītu tieši tā, aicinot mani atbraukt šurp, par saimniekiem pievienodama tikai dažus neskaidrus izteicienus. Jūs jau redzat — tas pats paņēmiens. Es minu to tikai tāpēc, ka tas sakrīt ar pārējo liecībām — un no tā var ko interesantu secināt. Lai kas tas būtu par cilvēku, kurš mūs ar viltu šurp atvilinājis, šis cilvēks mūs pazīst — vai ir ievācis informāciju par katru no mums. Viņš — lai kas viņš būtu — zina par manu draudzību ar lēdiju Konstanci un pazīst viņas epistulāro stilu. Viņš pazīst doktora Armstronga kolēģus un viņu pašreizējās atrašanās vietas. Viņš zina Mārstona drauga iesauku un sūta tādu telegrammu, kādu sūtītu šis draugs. Viņš ļoti labi zina, kur pirms pāris gadiem bijusi mis Brenta — un kādus ļaudis viņa tur satikusi. Viņš zina visu par ģenerāļa Makartura vecajiem karabiedriem.