Doktors Armstrongs aizsvilies iesaucās:
— Nav pieļaujami braukt ar tādu ātrumu — tas ir nepieļaujami! Tādi jauni cilvēki kā jūs ir sabiedrībai bīstami.
Entonijs paraustīja plecus. Viņš noteica:
— Ātrums ir ieviesies uz palikšanu. Protams, Anglijas ceļi ir briesmīgā stāvoklī. Pa tiem nemaz nav iespējams braukt, kā nākas.
Viņš pavērās apkārt, meklēdams savu glāzi, paņēma to no galda un devās pie dzērienu galdiņa, kur ielēja sev vēl viskiju ar sodu. Lūkodamies pāri plecam, noteica:
— Šā vai tā, manas vainas tur nebija. Tas bija nelaimes gadījums!
Pārvaldnieks Rodžerss aplaizīja kalstošās lūpas un lauzīja rokas. Viņš ierunājās — klusi un padevīgi.
— Ar jūsu atļauju, kungi, es arī gribētu bilst kādu vārdu. Lombards noteica:
— Klājiet tik vaļā, Rodžers!
Rodžerss noklepojās un vēlreiz aplaizīja sausās lūpas.
— Te tika runāts par mani un misis Rodžersu, ser. Un par mis Breidiju. Tajā visā nav ne vārda patiesības, ser. Mana sieva un es — mēs bijām kopā ar mis Breidiju līdz pat viņas nāvei. Viņai allaž bija vārga veselība, ser, jau tolaik, kad mēs iestājāmies darbā pie viņas. Tanī naktī bija vētra, ser, — naktī, kad viņai palika slikti. Telefons nedarbojās. Mēs nevarējām izsaukt pie viņas ārstu. Es devos viņam pakaļ, ser, gāju kājām. Taču viņš ieradās pārāk vēlu. Mēs tikām darījuši viņas labā visu iespējamo, ser. Mēs bijām viņai ļoti pieķērušies. To jums pasacīs jebkurš. Nekad neviens ne vārdiņa neteiks pret mums. Ne vārdiņa.
Lombards domīgi uzlūkoja vīra saviebto seju, sausās lūpas, baiļu pilnās acis. Atcerējās, kā viņam bija izkritusi no rokām paplāte ar kafijas traukiem. Un, neko neteikdams, nodomāja: "Diezko ticami tas neizklausās, vai ne?"
Ierunājās Blors — savā bezkaunīgi laipnajā ierēdņa tonī. Viņš noprasīja:
— Jūs taču kaut ko ieguvāt viņas nāves gadījumā, vai ne? Ko?
— Mis Breidija atstāja mums mazu mantojumu pateicībā par uzticīgo kalpošanu, — piecēlies stīvi sacīja Rodžerss. — Un kāpēc lai viņa tā nedarītu, es gribētu zināt?
Lombards sacīja:
— Un kā ir ar jums, mister Blor?
— Kas — ar mani?
— Jūsu vārds arī minēts sarakstā. Blors piesarka purpursārts.
— Lendora lieta, jūs domājat? Tā bija bankas aplaupīšana — Londonas Komercbankas aplaupīšana.
Misters Vorgreivs sakustējās krēslā. Viņš bilda:
— Es to atceros. Šī lieta man nebija jāiztiesā, bet es to atceros. Lendoru tiesāja, pamatojoties uz jūsu liecību. Vai jūs toreiz kalpojāt policijā un nodarbojāties ar šo lietu?
Blors atzina:
— Tā bija.
— Lendoram piesprieda mūža ieslodzījumu katorgā, un pēc gada viņš Dartmūrā nomira. Viņš bija trausls cilvēks.
Blors sacīja:
— Viņš bija noziedznieks. Tas bija viņš, kas noknieba naktssargu. Tur viss bija skaidrs.
Vorgreivs lēni noteica:
— Jūs saņēmāt pateicību — ja nemaldos — par priekšzīmīgu lietas izmeklēšanu.
Blors īgni atcirta:
— Es saņēmu paaugstinājumu. — Un aizsmakušā balsī piebilda: — Veicu tikai savu pienākumu.
Lombards iesmējās — pēkšņi un skanīgi. Viņš noteica:
— Kādu pienākumu veicēji un likumu cienītāji mēs visi esam! Izņemot mani. Un kā ar jums, doktor, — kā ar jūsu mazo kļūdīšanos medicīnas jomā? Nelegāla operācija, ko?
Emīlija Brenta uzmeta Lombardam asu, nievājošu skatienu un pavirzījās tālāk.
Doktors Armstrongs, būdams ļoti savaldīgs cilvēks, tikai labsirdīgi pašūpoja galvu.
— Esmu pilnīgā nesaprašanā, — viņš sacīja. — Tas vārds, kas tika te nosaukts, man neko neizsaka. Kā tur bija — Klīsa? Klouza? Tik tiešām, neatceros pacienti ar tādu vārdu, nedz arī ka vispār būtu saistīts ar kādu slimnieka nāvi. Šī būšana man ir neatrisināms noslēpums. Protams, tas varētu būt noticis ļoti sen. Iespējams, ka runa ir par kādu no manām operācijām slimnīcā. Daudzi no šiem ļautiņiem ierodas par vēlu. Tādā gadījumā, ja pacients nomirst, vienmēr uzskata, ka tā ir ārsta vaina.
Viņš nopūtās un atkal pašūpoja galvu.
Viņš domāja:
"Piedzēries — es biju galīgi piedzēries… Un operēju! Kā nervu kamols — trīcošām rokām. Es tiešām viņu nogalināju. Nabadzīte — padzīvojusi sieviete — tāds vienkāršs darbiņš, ja vien es būtu skaidrā. Labi vēl, ka mūsu profesijā pastāv profesionālais noslēpums. Māsa, protams, visu zināja, bet turēja mēli aiz zobiem. Dievs tēvs, tas tik bija šoks! Tas mani spēcīgi iespaidoja. Bet kas varēja to uzzināt — pēc tik daudziem gadiem? "
Istabā valdīja klusums. Visi — cits atklāti, cits paslepus — uzlūkoja Emīliju Brentu. Pēc minūtes vai divām viņa noprata, ko no viņas gaida. Uzacis šaurajā pierē saraucās. Viņa noteica:
— Vai gaidāt, ka es kaut ko teikšu? Man nav nekā, ko sacīt. Tiesnesis noprasīja:
— Nekas, mis Brenta?
— Nekas.
Viņas lūpas cieši sakniebās. Tiesnesis novilka ar roku pār seju. Viņš laipni pavaicāja:
— Vai negribat izmantot savas tiesības aizstāvēties? Mis Brenta auksti atbildēja:
— Ne par kādu aizstāvēšanos nevar būt ne runas. Es vienmēr esmu rīkojusies, vadīdamās pēc sirdsapziņas. Man nav nekā, ko sev pārmest.
Klātesošie uztvēra šos vārdus ar manāmu neapmierinātību. Taču Emīlija Brenta nebija tas cilvēks, kas ņemtu vērā sabiedrības spriedumu. Viņas pārliecību neviens nespētu sašķobīt.
Tiesnesis noklepojās — reizi vai divas. Pēc tam sacīja:
— Tātad ar to pašu mūsu izmeklēšana beidzas. Tagad, Rodžers, sakiet, kas vēl ir uz šīs salas — bez mums un jums ar sievu?
— Nav neviena, ser. Neviena paša.
— Vai esat par to pārliecināts?