— Pilnīgi pārliecināts, ser.
Vorgreivs sacīja:
— Man vēl nav skaidrs, ar kādu nolūku mūsu nezināmais saimnieks mūs visus te ielūdzis. Šķiet, šis cilvēks, lai kas viņš arī būtu, nav pie pilna prāta. Varbūt viņš pat ir bīstams. Domāju, ka labāk būtu pamest šo vietu, cik ātri vien iespējams. Uzstāju, ka jāaizbrauc būtu jau šonakt.
Rodžerss sacīja:
— Piedodiet, ser, bet uz salas nav nevienas laivas.
— Nevienas pašas?
— Nē, ser.
— Bet kā tad jūs tiekat uz cietzemi?
— Katru rītu atbrauc Freds Narakots ar savu laivu, ser. Viņš atved maizi, pienu, pastu un pieņem pasūtījumus.
Misters Vorgreivs sacīja:
— Tādā gadījumā es uzskatu, ka būtu labi, ja mēs visi aizbrauktu rīt no rīta, tiklīdz ieradīsies Narakota laiva.
Visi vienbalsīgi piekrita, iebilda tikai viena balss. Tas bija Entonijs Mārstons, kas vairākumam nepiekrita.
— Tā taču būtu gļēvulība, vai ne? — viņš sacīja. — Es gan gribētu atminēt šo mīklu, pirms mēs dodamies projām. Tas viss izklausās kā detektīvromānā. Varen aizraujoši.
Tiesnesis ar skābu sejas izteiksmi noteica:
— Manos gados tas vairs nešķiet aizraujoši kā jūs sakāt. Entonijs pavīpsnādams piebilda:
— Likuma kalpi ir tik aprobežoti! Man gan patīk noziegumi! Par to varētu iedzert.
Viņš paņēma savu glāzi un izdzēra to vienā malkā.
Iespējams, ka viņš aizrijās. Jo viņš saviebās, šausmīgi saviebās. Viņa seja pārvērtās, metās purpursārta. Viņš cīnījās pēc elpas — pēc tam noslīdēja no krēsla, un glāze izkrita viņam no rokām.
Piektā nodaļa
Tas bija tik pēkšņi un tik negaidīti, ka visiem aizrāvās elpa. Viņi palika stāvam kā zemē iemieti — un apjukuši lūkojās uz sabrukušo ķermeni.
Te doktors Armstrongs pielēca kājās, piegāja gulošajam klāt un nometās ceļos. Kad viņš pacēla galvu, viņa acu skats bija gaužām izbrīnīts.
Viņš nočukstēja, aizsmacis aiz pārsteiguma:
— Mans Dievs! Viņš ir miris!
Tā tūlīt netapa uzņemta par tīru patiesību. Uzreiz ne.
Miris? Miris? Šis jaunais ziemeļnieku dievs, spēku un veselības plaukumā? Piebeigts vienā acumirklī. Veselīgs jauns vīrietis taču nevar tā nomirt — aizrīdamies ar viskiju un sodu…
Nē, tam viņi nespēja noticēt.
Doktors Armstrongs pētīja mirušā seju, apostīja zilganās, saviebtās lūpas. Pēc tam pacēla glāzi, no kuras Entonijs Mārstons bija dzēris. Ģenerālis Makarturs sacīja:
— Miris? Vai jūs domājat, ka šis jauneklis varēja aizrīties un — un nomirt?
Ārsts atbildēja:
— Varat to saukt par aizrīšanos, ja vēlaties. Viņš nomira nosmakdams — tā ir tiesa.
Viņš turpināja ostīt glāzi. Iemērca pirkstu nogulsnēs un uzmanīgi pielika pie mēles.
Viņa sejas izteiksme pārmainījās. Ģenerālis Makarturs sacīja:
— Nekad nebiju domājis, ka cilvēks var šādi nomirt — vienkārši aizrīdamies!
Emīlija Brenta skaidrā balsī noteica:
— Arī dzīves ziedonī mēs esam nāves varā. Doktors Armstrongs piecēlās. Pēkšņi viņš sacīja:
— Nē, cilvēks nevar nomirt, vienkārši aizrīdamies. Mārstona nāve nav dabiska nāve.
Vera gandrīz vai čukstus ieteicās:
— Vai tad… viskijā… kaut kas bija? Armstrongs pamāja.
— Jā. Precīzi pateikt nevaru. Viss norāda uz to, ka tas bijis cianīds. Nav izteiktas zilskābes smakas, iespējams, ka tas ir ciankālijs. Tas iedarbojas acumirklī.
Tiesnesis bargi jautāja:
— Vai tas bija viņa glāzē?
— Jā.
Doktors piegāja pie galdiņa, uz kura atradās dzērieni. Viņš atkorķēja viskija pudeli, paostīja un nogaršoja viskiju. Pēc tam nogaršoja sodas ūdeni. Un papurināja galvu.
— Te viss ir kārtībā. Lombards bilda:
— Jūs domājat — ka viņš pats ir iebēris to savā glāzē? Armstrongs pamāja, taču viņa sejas izteiksme šķita izbrīnīta un
neapmierināta. Viņš sacīja:
— Tā izskatās. Blors noteica:
— Pašnāvība, ko? Tas gan ir dīvaini. Vera lēni piebiedrojās:
— Nekad nevarētu domāt, ka viņš varētu nogalināties. Viņš bija tik dzīvespriecīgs. Viņš bija… hmm — pašapmierināts! Kad viņš šopēcpusdien savā auto brauca lejā no pakalna, viņš izskatījās… viņš izskatījās — ak, es nespēju to izskaidrot!
Taču visi saprata, ko viņa domājusi. Entonijs Mārstons savas jaunības un vīrišķības plaukumā bija izskatījies gluži dievišķīgs. Un tagad tas bija krampjos sarauts līķis, kas nekustīgi gulēja uz grīdas.
Doktors Armstrongs ierunājās:
— Vai kāds domā ko citu, nevis — ka tā bijusi pašnāvība?
Visi lēni pašūpoja galvu. Cita izskaidrojuma nevar būt. Dzērieniem nekas nav piemaisīts. Viņi visi redzējuši Entoniju Mārstonu dodamies pāri istabai pie galdiņa un ielejam sev viskiju. No tā izriet, ka neviens cits, tikai pats Entonijs Mārstons glāzē neko iebērt nevarēja.
Un tomēr — kāpēc lai Entonijs Mārstons izdarītu pašnāvību?
Blors domīgi bilda:
— Ziniet, doktor, man šeit kaut kas neliekas dabiski. Es neteiktu, ka Mārstons bija tas džentlmeņa tips, kurš varētu beigt dzīvi pašnāvībā.
Armstrongs atbildēja:
— Es jums pilnīgi piekrītu.
Ar to šī gadījuma apspriešana beidzās. Ko gan te vēl varēja piebilst?
Armstrongs ar Lombardu ienesa Mārstona līķi viņa guļamistabā un, pārseguši ar palagu, atstāja to tur.
Kad viņi atkal nokāpa lejā, citi stāvēja pulciņā un mazliet drebinājās, lai gan nakts nebija auksta.
Emīlija Brenta sacīja:
— Vislabāk būs, ja dosimies gulēt. Ir jau vēls.
Jau bija pāri divpadsmitiem. Ierosinājums bija vietā, taču visi vilcinājās. It kā labprātāk uzturētos citu sabiedrībā nekā vienatnē. Tiesnesis sacīja: