— Jā, vajadzētu mazliet pagulēt. Rodžerss piebilda:
— Es vēl neesmu sakopis ēdamistabu. Lombards īsi noteica:
— Izdariet to rīt no rīta. Armstrongs viņam pajautāja:
— Vai jūsu sieva jūtas labi?
— Iešu un apskatīšos, ser.
Viņš atgriezās pēc minūtes vai divām.
— Viņa guļ kā nosista, patiešām.
— Labi, — sacīja doktors, — tad netraucējiet viņu.
— Nē, ser. Es tikai ielūkošos ēdamistabā, pārbaudīšu, vai viss noslēgts, un tad likšos gulēt.
Viņš devās cauri vestibilam uz ēdamistabu.
Citi kāpa augšā — tā bija lēna, gausa procesija.
Ja šī būtu veca māja ar čīkstošiem grīdas dēļiem un tumšiem kaktiem, smagiem paneļiem apšūtām sienām, tad jušana būtu vēl ērmīgāka. Bet šī māja bija moderna caur un caur. Te nebija tumšu kaktu— nekādu slīdošu paneļu, kas atklātu ejas—, visur dega elektriskā gaisma — itin viss bija jauns un košs, spīdēja vien. Šajā mājā nebija nekā biedējoša, nekā noslēpumaina. Nekā no tamlīdzīgas atmosfēras.
Tomēr viņiem tas bija visbiedējošākais…
Viņi novēlēja cits citam labunakti augšējā kāpņu laukumiņā. Katrs devās uz savu istabu, un katrs — automātiski, gandrīz neko nedomājot, aizslēdza durvis…
Tiesnesis Vorgreivs izģērbās savā jautrajā, gaišajā istabā, gatavodamies iet gulēt.
Viņš domāja par Edvardu Sitonu.
Viņš atcerējās Sitonu ļoti labi. Matus, zilās acis, paradumu vērties taisni sarunbiedram sejā — vaļsirdīgi un atklāti. Tieši tas atstāja uz zvērinātajiem tik neatvairāmu iespaidu.
Prokurors Levlīns mazliet šāva pār strīpu. Viņš bija pārlieku uzstājīgs, gribēja pierādīt pārāk daudz.
Turpretī Metjūss, advokāts, bija labu labais. Viņa norādes bija trāpīgas. Viņa jautājumu krustugunis bija nāvējošas. Viņš meistarīgi sagatavoja sava klienta uzstāšanos.
Un Sitons bija lieliski izturējis pratināšanas krustugunis. Viņš nesatraucās, pārspīlēti netaisnojās. Zvērinātie viņam simpatizēja. Metjūsam jau likās, ka viss ir nodarīts un attaisnojošs spriedums kabatā.
Tiesnesis rūpīgi uzvilka savu pulksteni un novietoja uz naktsgaldiņa pie gultas.
Viņš skaidri atcerējās, kā bija juties, sēdēdams tajā prāvā, klausīdamies, pierakstīdams, iegaumēdams itin visu, iegrāmatodams ikvienu pierādījumu, kas liecināja pret apsūdzēto.
Šī lieta viņam bija patikusi! Metjūsa beigu runa bija pirmklasīga. Levlīnam, kas runāja pēc viņa, neizdevās izkliedēt labo iespaidu, ko bija atstājusi aizstāvība.
Un tad teica savu runu viņš pats…
Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi izņēma liekos zobus un ievietoja tos glāzē ar ūdeni. Vecīgās lūpas iekrita. Tagad tā bija plēsonīga mute, plēsonīga un cietsirdīga.
Puspievēris acis, tiesnesis uzsmaidīja pats sev.
Viņš tam Sitonam bija sadevis kā nākas!
Mazliet reimatiski kustēdamies, viņš iekāpa gultā un izslēdza gaismu.
Lejā, ēdamistabā, Rodžerss stāvēja un brīnījās. Viņš lūkojās uz porcelāna figūriņām galda vidū. Un murmināja, runādams pats ar sevi:
— Ir gan brīnumi! Es varētu apzvērēt, ka pirmīt to bija desmit!
Ģenerālis Makarturs grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam nenāca miegs.
Tumsā pretī rēgojās Artūra Ričmonda seja.
Artūrs viņam patika, viņš bija sasodīti pieķēries šim Artūram. Un bija priecājies, ka arī Leslijai viņš patīk.
Leslija bija tik kaprīza. Cik daudz jauku cilvēku viņš ieveda mājā, bet Leslija cēla degunu gaisā un teica viņus esam garlaicīgus. Garlaicīgus! — Ko neteiksi.
Bet Artūrs Ričmonds viņai nelikās garlaicīgs. Viņi kopš paša sākuma labi sapratās. Runājās par teātra izrādēm un mūziku. Viņa ķircinājās, uzjautrinājās par viņu, tracināja. Un viņš, Makarturs, bija priecājies un domājis, ka Leslijai par šo zēnu tikai mātišķa interese.
Mātišķa, jānudien! Cik stulbi bija — neatcerēties, ka Ričmondam bija divdesmit astoņi, bet Leslijai — divdesmit deviņi.
Viņš bija Lesliju mīlējis. Viņš to redzēja acu priekšā, arī šobrīd. Sirdsveida sejiņu, ieslīpās, tumšpelēkās acis un biezās, brūnās matu cirtas. Viņš bija Lesliju mīlējis un viņai pilnīgi uzticējies.
Un tur, Francijā, pašā elles karstumā, viņš sēdēja un domāja par viņu, izņēmis viņas fotogrāfiju no krūškabatas.
Un tad — tad viņš uzzināja!
Viss notika tieši tā, kā mēdz rakstīt grāmatās. Vēstule tika ielikta nepareizajā aploksnē. Viņa rakstīja viņiem abiem un bija ielikusi Ričmondam domāto vēstuli vīram adresētajā aploksnē. Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, viņš vēl juta toreizējo šoku — un sāpes…
Dievs tēvs, kā viņš tad cieta!
Un tas bija risinājies jau labu laiciņu. Vēstule visu noskaidroja. Nedēļas nogales! Ričmonda pēdējais atvaļinājums…. Leslija — Leslija un Artūrs!
Nolādētais zeņķis! Nolādētā smaidīgā seja, atsaucīgais "Jā, ser!". Melis un liekulis! Cita sievas pavedinātājs!
Tas bija audzis mazpamazām— salts un slepkavniecisks niknums.
Viņš spēja izturēties tāpat kā parasti — neko neizrādot. Viņa izturēšanās maniere pret Ričmondu šķietami nemainījās.
Vai viņam izdevās? Tā likās. Ričmonds neko nenojauta. Garastāvokļa maiņas te bija diezgan parasta lieta, jo vīru nervi allaž bija nospriegoti.
Vienīgi jaunais Armitidžs pāris reižu viņu tā dīvaini uzlūkoja. Tāds jauns puika, bet viņam bija kādas aizdomas, šim puišelim.
Varbūt Armitidžs bija uzminējis — kad pienāca laiks.
Viņš bija tīši sūtījis Ričmondu nāvē. Vienīgi brīnums varēja viņam palīdzēt atgriezties dzīvam. Un šis brīnums nenotika. Jā, viņš bija sūtījis Ričmondu nāvē un nenojauta nekādu nožēlu. Tas nācās vieglāk par vieglu. Kļūmes notika visu laiku, virsnieki gāja bojā bez kādas vajadzības ikbrīd. Valdīja jukas un panika. Vēlāk cilvēki varēja teikt, ka "vecais Makarturs mazliet zaudējis galvu, izdarījis lielu muļķību, upurēdams kādu no saviem labākajiem vīriem". Neko vairāk viņi nevarēja sacīt.