Bet ar jauno Armitidžu bija citādi. Viņš tik dīvaini uzlūkoja savu komandieri. Varbūt viņš nojauta, ka Ričmonds nāvē sūtīts tīšām.
(Pēc tam kad karš beidzās — vai Armitidžs būtu izrunājies?)
Leslija nezināja. Leslija apraudāja mīļāko (tā viņš domāja), bet viņas raudas jau bija beigušās tad, kad viņš atgriezās Anglijā. Viņš nekad netika sievai teicis, ka visu uzzinājis. Viņi dzīvoja pa vecam — tikai viņa nezkādā kārtā reizēm vairs nešķita dzīvojam īstenībā. Un pēc tam — pēc trim vai četriem gadiem — viņa dabūja plaušu karsoni — abās plaušās — un nomira.
Tas bija ļoti sen. Pirms piecpadsmit — vai varbūt sešpadsmit gadiem?
Un viņš bija atvaļinājies no armijas, lai apmestos Devonā — nopircis nelielu mājiņu — tādu, kādu visu laiku bija vēlējies. Te bija jauki kaimiņi un skaista apkārtne. Varēja pamedīt un pamakšķerēt. Svētdienās viņš gāja uz baznīcu. (Bet ne tajā dienā, kad vajadzēja lasīt sprediķi par to, kā Dāvids sūtīja Ūriju, kur viskarstākā kaušanās2. Nezkāpēc to viņš nejaudāja izturēt. To klausoties, viņš justos gaužām nelāgi.)
Visi izturējās pret viņu ļoti labi. Tas ir, sākumā. Vēlāk viņam sāka likties, ka cilvēki sačukstas viņam aiz muguras. Viņu bija sākuši tā savādi uzlūkot. It kā būtu ko padzirdējuši — kādas baumas varbūt…
(Armitidžs? Vai Armitidžs būtu izpļāpājies?)
Viņš pēc tam vairījās no cilvēkiem — gremdējās sevī. Nebija patīkami apzināties, ka cilvēki viņu aprunā.
Un tas viss bija tik sen. Tik — tik nesvarīgi šodien. Leslija bija tāda kā izbalējusi — tālumtālu, arī Artūrs Ričmonds tāpat. Tagad notikušajam vairs nebija nekādas nozīmes.
Tomēr — tāpēc dzīve kļuvusi vientulīga. Viņš pat sācis vairīties no vecajiem armijas biedriem.
(Ja Armitidžs izpļāpājies, tad viņiem viss ir zināms.)
Un tagad — šajā vakarā — slēpstu balss bija runājusi par šo seno, noslēpto notikumu.
Vai viņš bija uzvedies kā pienākas? Vai virslūpa nenoraustījās? Vai izrādījis tādas jūtas, kādas piedienējās izrādīt, — sašutumu, saīgumu — nevis vainas apziņu, nevis satraukumu? To bija grūti pateikt.
Noteikti neviens nebija ņēmis šos apvainojumus nopietni. Tur bija vēl daudz citu blēņu runu, un visas šautas pār strīpu. To apburošo meiteni balss apsūdzēja bērna noslīcināšanā! Idiotiski! Tikai vājprātīgais varēja izteikt tādas apsūdzības!
Un arī Emīlija Brenta — viņa taču ir vecā pulka biedra — Toma Brenta — brāļameita. Viņa tika apsūdzēta slepkavībā! Katram skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, ka šī sieviete ir tik tikumīga, cik vien iespējams, viņa visu mūžu vadījusi dievbijībā.
Sasodīti dīvaina likās visa šī lieta! Stulbums, nekas vairāk.
Tiklīdz viņi bija te nonākuši — bet kad tas bija? Kāpēc, nolāpīts, grūti apjēgt, ka tas notika tikai šopēcpusdien! Likās, ka tas noticis daudz, daudz senāk.
Viņš domāja: "Diezi, kad mēs atkal no šejienes aizbrauksim?"
Rīt, protams, — kad ieradīsies motorlaiva no cietzemes.
Jocīgi gan, šobrīd viņam nemaz negribējās braukt no salas projām… Doties atpakaļ uz cietzemi, atpakaļ uz savu mājiņu, atpakaļ pie visām šīm rūpēm un bažām. Logs bija vaļā, viņš varēja dzirdēt viļņus plīstam pret klintīm — tagad šalkoņa bija mazliet skaļāka nekā pirmāk. Cēlās vējš.
Viņš domāja: "Mierpilnas skaņas. Mierpilna vieta…"
Vēl viņš domāja: "Uz salas ir vislabāk, ja jau reiz te nonākts, nekur tālāk vairs nav kur braukt… te var tikt galā ar visu…"
Un piepeši viņš noprata, ka nemaz nevēlas no salas aizbraukt.
Vera Kleitorna gulēja nomodā, vaļējām acīm, lūkodamās augšup — griestos.
Istabā dega gaisma. Viņai bija bail no tumsas. Viņa domāja:
"Hugo… Hugo… kāpēc man šķiet, ka tu šonakt esi man tik tuvu?… Kaut kur tepat līdzās…
Kur viņš īstenībā atrodas? Nezinu. Nekad to neuzzināšu. Viņš jau ir projām — pilnīgi projām — prom no manas dzīves."
Nebija nekādas jēgas atgainīt domas par Hugo. Viņš bija tepat klāt. Viņai vajadzēja par viņu domāt — un atcerēties…
Kornvela…
Melnas klintis, zīdaina, dzeltena smilts. Misis Hamiltone — apaļīga, laipnīga. Sirils, kā allaž činkstēdams, ķeras viņai pie rokas.
— Es gribu aizpeldēt līdz tur tai klintij, mis Kleitorna. Kāpēc es nedrīkstu peldēt līdz tai klintij?
Paceļot acis — sastapt Hugo acis, kas pievērstas viņai. Un vēlāk vakarā, kad Sirils jau gultā…
— Nāciet pastaigāt, mis Kleitorna.
— Domāju, varbūt varētu.
Tīkama pastaiga gar jūras malu. Mēnessgaisma — maiguma pilnais Atlantijas gaiss.
Un tad — Hugo rokas apskauj viņu.
— Es jūs mīlu. Es mīlu jūs. Vai jūs zināt, ka es mīlu jūs, Vera? Jā, viņa zināja.
(Vai arī — domāja, ka zina.)
— Es nevaru jūs bildināt. Man nav ne penija pie dvēseles. Tik tikko spēju uzturēt sevi pašu. Dīvaini gan, ziniet, veselus trīs mēnešus es loloju cerību kļūt bagātam. Sirils nāca pasaulē trīs mēnešus pēc Morisa nāves. Ja būtu piedzimusi meitene…
Ja bērns būtu bijis meitene, tad visu mantotu Hugo. Viņš atzinās, ka esot juties vīlies.
— Es, protams, nekaldināju nekādus plānus. Un tomēr — tas bija trieciens. Ak jā, laime bija mani vīlusi! Sirils ir jauks puisēns. Esmu viņam ļoti pieķēries. — Un, protams, viņš patiešām bija puikam pieķēries. Allaž gatavs parotaļāties, uzjautrināt savu mazo brāļadēlu. Ļaunprātība nebija Hugo dabā.