Viņš teica:
— Nav ne zīmes no motorlaivas, joprojām nav. Es lūkojos pēc tās —jau labu brīdi.
Vera smaidīdama noteica:
— Devonā paraduši ilgi gulēt. Allaž viss notiek ļoti vēlu. Filips Lombards skatījās tālumā, lūkodamies atklātā jūrā. Viņš aprauti ieteicās:
— Kā jums patīk šis laiciņš?
Pavēries debesīs, Blors piebilda:
— Liekas tīri nekas.
Lombards savilka lūpas tā, it kā gribētu svilpot. Viņš sacīja:
— Vēl šovakar sacelsies vējš. Blors noprasīja:
— Gaidāma vētra, ko?
Lejā atskanēja dobjš gonga sitiens. Filips Lombards noteica:
— Brokastis? Labi gan, man tiešām jau gribas ēst.
Kad viņi kāpa lejā, Blors sacīja Lombardam klusinātā balsī:
— Ziniet, kas mani satrieca, — kāpēc tam jaunajam puisim sagribējās darīt sev galu? Domāju par to visu nakti.
Vera bija pasteigusies mazliet pa priekšu. Lombards, nedaudz atpalikdams, sekoja viņai. Viņš ierunājās:
— Vai jums ir kāda cita hipotēze?
— Gribētos kādu pierādījumu. Vispirms jau — motīvu. Es teiktu, ka šim puisim taču gāja kā pa sviestu.
Emīlija Brenta iznāca no viesistabas viņiem pretī. Viņa skarbi noprasīja:
— Vai tā laiva brauc?
— Vēl ne, — atbildēja Vera.
Viņi devās iekšā uz brokastīm. Galdā kūpēja liela bļoda — tajā bija ceptas olas ar šķiņķi; turpat bija arī tēja un kafija.
Rodžerss pieturēja durvis, kamēr viņi iegāja, un pēc tam aizvēra tās.
Emīlija Brenta noteica:
— Šis vīrs šorīt izskatās gluži slims.
Doktors Armstrongs, kas stāvēja pie loga, noklepojās. Viņš teica:
— Jums šorīt nākas atvainot ikvienu… hm… neizdarību. Rodžersam bija jādara, ko spēj —jāgatavo brokastis vienam pašam. Misis Rodžersa… hm… šorīt nebija spējīga viņam palīdzēt.
Emīlija Brenta neapmierināti noprasīja:
— Kas tad tam sievišķim lēcies? Doktors Armstrongs nevērīgi atbildēja:
— Ēdīsim brokastis. Citādi olas atdzisīs. Pēc tam pārrunāsim dažas lietas — man ir šis tas jums sakāms.
Visi sekoja viņa padomam. Šķīvji pildījās, kafija un tēja lija tasēs. Maltīte sākās.
Notikumi salā, pēc tādas kā kopējas vienošanās, netika apspriesti. Viņi tērzēja par šo un to — ikdienišķām norisēm. Par jaunumiem ārzemēs, notikumiem sporta pasaulē, pēdējo Lohnesas briesmoņa parādīšanos.
Tad, kad šķīvji bija iztukšoti, doktors Armstrongs atbalstījās pret krēsla atzveltni, svarīgi noklepojās un sacīja:
— Nodomāju, ka būs labāk, ja pateikšu jums nelāgu ziņu tikai pēc brokastīm. Misis Rodžersa miegā nomirusi.
Atskanēja pārsteiguma pilni izsaucieni. Vera iesaucās:
— Cik šausmīgi! Kopš mēs ieradāmies, uz salas jau notikuši divi nāves gadījumi!
Tiesnesis Vorgreivs, acis samiedzis, sacīja savā smalkajā, skaidrajā balstiņā:
— Hm… ļoti zīmīgi… Bet kāds gan ir nāves cēlonis? Armstrongs paraustīja plecus.
— Šobrīd to ir grūti pateikt.
— Tātad ir vajadzīga līķa sekcija?
— Protams, izsniegt slēdzienu par viņas nāves iemeslu bez sekcijas es nevarētu. Es neesmu ārstējis šo sievieti un neko nezinu par viņas veselības stāvokli.
Vera sacīja:
— Viņa izskatījās ļoti iebaidīta — nervoza būtne. Un vakarvakarā briesmīgi izbijās. Tā varētu būt arī sirdslēkme.
Doktors Armstrongs sausi noteica:
— Sirdslēkme, protams, bija, — bet, kas to izraisījis, — tas ir jautājums.
Emīlija Brenta pateica tikai vienu vārdu. Tas noskanēja klausītāju ausīs smagi un skaidri.
— Sirdsapziņa! — viņa noteica. Armstrongs pagriezās pret viņu.
— Ko jūs ar to gribat sacīt, mis Brenta?
Emīlija Brenta bija cieši sakniebusi lūpas, viņa tās tik tikko pavēra, nosacīdama:
— Jūs visi dzirdējāt. Viņu apsūdzēja par to, ka viņa kopā ar vīru tīšuprāt nogalinājusi agrāko saimnieci — padzīvojušu lēdiju.
— Un jūs domājat? Emīlija Brenta sacīja:
— Domāju, ka apsūdzība bija pamatota. Jūs visi redzējāt viņu vakarvakarā. Viņa līdz nāvei izbijās, galīgi zaudēja savaldīšanos. Viņas noziegums bija atklāts, un viņa nejaudāja to pārciest. Viņa vienkārši nomira aiz bailēm.
Doktors Armstrongs šaubīgi pašūpoja galvu.
— Pilnīgi ticama teorija, — viņš teica. — Bet pieņemt to par patiesu bez kādiem pierādījumiem, nezinot viņas veselības stāvokli, nav iespējams. Ja viņai bija vāja sirds…
Emīlija Brenta klusi noteica:
— Labāk jau sauciet to par Dieva sodu.
Visi izskatījās satriekti. Misters Blors piespiesti sacīja:
— Vai jūs nešaujiet pār strīpu, mis Brenta?
Viņa uzlūkoja pārējos spīdošām acīm. Viņas zods izslējās. Un viņa noteica:
— Jūs uzskatāt par neiespējamu, ka Dievs var sodīt grēcinieku! Es gan ticu!
Tiesnesis noglaudīja sev zodu. Viņš mazliet ironiskā tonī nomurmināja:
— Mana dārgā lēdija, pēc savas pieredzes varu teikt, ka Providence uzticējusi mums, mirstīgajiem, šo pienākumu — sodīt ļaundarus, un šajā darbā bieži nākas sastapties ar visādām grūtībām. Taču cita ceļa nav.
Emīlija Brenta paraustīja plecus. Blors skarbi noprasīja:
— Bet ko viņa vakarvakarā dzēra un ēda — pēc tam kad devās augšā gulēt?
— Neko, — sacīja Armstrongs.
— Viņa neko nedzēra? Pat ne tasi tējas? Pat ne ūdeni? Varu derēt, ka tasi tējas viņa izdzēra gan. Tādi cilvēki kā viņa to dara vienmēr.
—Rodžerss apgalvo, ka viņa neko nav dzērusi.
— Ak tā, — sacīja Blors. — Bet viņš taču var apgalvot visu ko! Viņa tonis bija tik zīmīgs, ka doktors viņu pētoši uzlūkoja. Filips Lombards sacīja:
— Tad tā ir jūsu ideja? Blors asi atcirta:
— Jā, un kāpēc ne? Mēs visi dzirdējām to apsūdzības runu vakarvakarā. Var jau būt, ka tas viss grābts no zila gaisa — kaut kādi vājprāta murgi! Bet, no otras puses, — tā var arī nebūt. Uz mirkli iedomāsimies, ka tā ir taisnība. Rodžerss un viņa sieva nokopuši to veco lēdiju. Jā, un kas tad sanāk? Abi jutās pilnīgi drošībā, priecīgi un laimīgi…