Viņš sadrūma. Nē, nē, tagad tam nav laika. Tagad jākārto darīšanas. Jākoncentrējas darbam.
"Interesanti, kas par darbu mani gaida?" viņš minēja. "Tas mazais žīdiņš bija tik sasodīti noslēpumains."
— Pieņemiet piedāvājumu — vai noraidiet, kaptein Lombard. Viņš bija domīgi ieteicies:
— Simt ginejas, ko?
To viņš teica tik vienaldzīgi, it kā simt ginejas viņam nenozīmētu neko. Simt ginejas, kad viņam nebija naudas pat vienkāršākajai maltītei! Tomēr viņš iedomājās, ka mazo žīdiņu diezvai būtu izdevies piemānīt — tā, sasodīts, bija viņu raksturīgākā īpašība, ka attiecībā uz naudu viņus nevarēja apšmaukt — par naudu viņi zināja visu.
— Un neko vairāk jūs man nevarat pateikt? — viņš noprasīja tajā pašā vienaldzīgajā tonī.
Misters Aizeks Moriss visnotaļ noliedzoši pašūpoja plikpauraino galvu.
—Nē, kaptein Lombard, te man jāpieliek punkts. Manam klientam ir zināma jūsu reputācija, ka jūs bīstamos pasākumos esat neaizvietojams cilvēks. Man uzdeva nodot jums simt ginejas — par tām jums jātiek līdz Stiklhevenai Devonā. Tuvākā stacija ir Oukbridža, tur jūs sagaidīs un ar motorlaivu nogādās Nēģeru salā, kur jūs nonāksiet mana klienta rīcībā.
Lombards īsi noprasīja:
— Vai uz ilgu laiku?
— Ilgākais — uz nedēļu.
Glaudīdams mazās Osiņas, kapteinis Lombards sacīja:
— Jūs taču saprotat, ka es nevaru uzņemties neko nelikumīgu? Izteicis šo teikumu, viņš ar varen asu skatu nomērīja savu sarunu biedru. Biezajās, semītiskajās mistera Morisa lūpās parādījās tikko manāms smaids, kad viņš nosvērti atbildēja:
— Ja jums piedāvās ko nelikumīgu, tad jūs, protams, ar pilnām tiesībām varat atteikties.
Sasodītais mazais nekauņa — viņš smaidīja! Itin kā labi zinātu, ka pagātnē Lombards nemaz tā nepielūkoja, lai viņa rīcība atbilstu sine qua non…
Arī pats Lombards pasmīnēja.
Pie Jupitera, reizi vai divas viņš ļāvies straumei! Taču allaž laimīgi ticis no visa tā ārā! Nav daudz tādu šķēršļu, kuri liktu viņam apstāties, tiešām gan…
Nē, nav daudz kā tāda, kas spētu viņu baidīt. Viņš iedomājās, ka Nēģeru salā viņam gan garlaicīgi nebūs…
Nesmēķētāju vagonā mis Emīlija Brenta sēdēja, taisni izslējusies, — kā paradusi. Viņai bija sešdesmit pieci gadi, un viņa neatzina šolaiku brīvos tikumus. Viņas tēvs, vecās skolas pulkvedis, stājai pievērsis sevišķu vērību. Jaunā paaudze bija bezkaunīga un izlaidusies — gan pēc izturēšanas veida, gan visādi citādi…
Ietinusies savas taisnības un nelokāmu principu aurā, mis Brenta sēdēja pārpildītajā trešās klases vagonā un pārcieta gan tveici, gan neērtības. Šodien visi ceļ brēku par katru mazāko nieku! Zobus rauj, tikai iepriekš saņēmuši injekcijas, —ja nevar gulēt, tad dzer miegazāles, — visi grib mīkstus krēslus un spilvenus, bet meitenes velk mugurā diezinko, nevalkā korsetes un vasarā puskailas gulšņā pludmalēs.
Mis Brentas lūpas sakniebās ciešāk. Ar savu piemēru viņa gribēja parādīt, kā jāuzvedas zināmas kārtas cilvēkam.
Viņai atausa atmiņā pagājušās vasaras brīvdienu laiks. Šogad laikam viss būs pavisam savādāk. Nēģeru sala…
Domās viņa no jauna pārlasīja vēstuli, kuru jau tik daudzas reizes bija lasījusi:
"Dārgā mis Brenta,
es ceru, ka Jūs mani vēl atceraties? Priekš dažiem gadiem mēs augustā kopā dzīvojām Belhevenas pansionātā, un mums, kā likās, tik daudz kas bija kopīgs.
Tagad esmu ierīkojusi savu pansionātu uz salas Devonas piekrastē. Domāju, ka šī vieta ir ļoti piemērota pansionātam ar labu virtuvi un bez jaunmodīgām pārmērībām — vecās skolas personām. Nekādu plikumu un gramofona mūzikas līdz pusnaktij. Es ļoti priecātos, ja Jūs atrastu iespēju vasarā atpūsties šeit, Nēģeru salā, —pilnīgi par brīvu — kā mana viešņa. Vai augusta sākums Jums būtu pieņemams? Teiksim, astotajā.
Patiesi Jūsu A. N. O."
Kas tas par vārdu? Paraksts bija grūti izlasāms. Emīlija Brenta pikti nosprieda: "Tagad visi parakstās tik pavirši, gluži vai nesalasāmi."
Viņa pārlūkoja prātā visus tos cilvēkus, ar kuriem bija tikusies Belhevenā. Viņa bija tur pavadījusi divas vasaras pēc kārtas. Tur dzīvoja tā simpātiskā, padzīvojusī dāma — mis — mis — kāds gan bija viņas vārds? Viņas tēvs esot kanoniķis. Un vēl tur uzturējās misis Oltina — Ormena — nē, tā bija Olivera! Jā — Olivera.
Nēģeru sala! Avīzēs daudz rakstīja par Nēģeru salu — tur bija kaut kas par kinozvaigzni — vai varbūt par amerikāņu miljonāru?
Protams, bieži tādas salas tika pārdotas gaužām lēti — ne jau katrs vēlējās pirkt salu. Viņi visi domāja, ka tas izklausās ļoti romantiski, bet tad, kad pārvācās tur dzīvot, atklājās tik daudzas neērtības, ka bija lielākais prieks, ja izdevās to pārdot.
Emīlija Brenta nodomāja: "Lai kā arī tas būtu, vismaz atpūta par brīvu man ir nodrošināta."
Viņas līdzekļi ir tik ierobežoti un dividendes tik bieži netiek izmaksātas, tas noteikti jāņem vērā. Ja tikai viņa spētu kaut ko vairāk atcerēties par šo misis vai varbūt mis Oliveru!
Ģenerālis Makarturs skatījās laukā pa vagona logu. Vilciens iebrauca Ekseterā — tur vajadzēja pārsēsties. Šie dzelzceļa atzarojumi ar bruņurupuču ātrumiem ikvienu var izvest no pacietības. Šī vieta — Nēģeru sala — taču ir ar roku aizsniedzama, ja brauktu taisni.
Viņš tā arī nesaprata, kas tas tāds par Ouenu — acīmredzot kāds Legarda un Džonija Daijera draugs.
"Atbrauks pāris veci armijas laika draugi… gribētos parunāties par vecajiem laikiem."